Jau kādus divus mēnešus nebiju ne īsti slima, ne vesela, bet sāpes kuņģa rajonā mani mocīja katru dienu, tādēļ, tikko lieta bija galīgi nobeigta, pēc septiņiem gariem mēnešiem mani aizveda uz centrālcietumu un tur pēc dažām nedēļām ievietoja 4. korpusā, slimnīcā.
Rentgens uzrādīja divus kuņģa jēlumus, vienu lielu, otru mazāku. Mani ievietoja telpā ar divām gultām. Otru gultu aizņēma sieviete ar skaistu uzvārdu - Laimiņa. Izņemot uzvārdu, nekā cita skaista viņai nebija. Jau pirmajā dienā noskaidroju, ka Maiga Laimiņa atrodas apcietinājumā jau divus gadus un četrus mēnešus, notiesāta par krāpšanu, bijusi sieviešu labošanas darbu nometnē, tad saslimusi un atvesta uz slimnīcu. Labi zinot cietuma noteikumus - notiesātos ar netiesātiem kopā nedrīkst turēt - tūliņ sapratu, ar ko man tagad būs darīšana. Ziņotājas cietuma žargonā sauca par "vistām perētājām".
Manas aizdomas jau otrā dienā apstiprinājās, viss pēc scenārija. Jau kopš pirmajām pratināšanas reizēm, kad izmeklētājs tik ļoti centās uzzināt par maniem draugiem un paziņām, es zināju, ko atbildēt un kā atbildēt, lai nevienam nekādā veidā nekaitētu. Tagad to, ko nepanāca rūdīts izmeklētājs, uzticēja izvilkt no manis prastam, neizglītotam sievišķim. Smieklīgi!
Bet viņa centās ļoti. Vienas dienas laikā viņa noskaitīja vairākus manus draugus, jautādama, vai es nepazīstot to un to. Kāda "sagadīšanās", ka mums ar Laimiņu tik daudz kopīgu paziņu!
Te nu es veikli notēloju stulbu zosi, it kā es nezinātu, kas viņai manu draugu vārdus un adreses devis. Vispār jābrīnās, ar cik primitīviem paņēmieniem čeka strādāja vēl sešdesmit otrajā gadā. Savā ziņā tā bija tāda interesanta rotaļa laika īsināšanai. Katru reizi, kad Laimiņa atgriezās kamerā no "ārsta" kabineta viņa pēkšņi "atcerējās" kādu citu vārdu un uzvārdu tiem, kurus es vairāk vai mazāk pazinu. Es labprāt būtu gribējusi šo brīnumārstu redzēt, kurš tā prot atsvaidzināt atmiņu. Vienreiz Laimiņa notēloja tik slimu un vārgu būtni, ka nupat dzisīs ārā, sacīdama, ka es viņai gan varot visu uzticēt, jo viņa drīz, pavisam drīz nomiršot un visus manus noslēpumus kapā līdzi paņemšot.
Pēc pāris dienām viņa no "ārsta" kabineta atgriezās ar "pienesumu", kuru viņas vīrs pēkšņi atcerējies viņai atnest. "Pienesumā" bija tikai cietuma veikalā pirktās preces, neviena sīpoliņa, neviena ķiplociņa vai speķa šķēlītes, ko piederīgie mēdz atnest, lai uzlabotu cietuma ēdienam garšu.
Vēl ārstējos slimnīcā, kad mani sāka vadāt uz Augstāko tiesu un atpakaļ. Un reiz manā gultā, kamēr biju prom, ievietoja potenciālu mirēju pēc smagas operācijas. Kad vakarā ierados, sieva bija vēl mazdrusciņ dzīva. Es sargam jautāju: "Sakiet, lūdzu, kur es šonakt gulēšu, mana gulta aizņemta."
Man atbildēja, lai es neraizējoties, gulta būšot. Tā arī notika. Sieva manā acu priekšā izdzisa, atnāca sanitāres, aiznesa. Mana gulta brīva. Prasīju, lai vismaz iedod citus palagus, ko pārmainīt. Kas tad šiem esat vainas? Aizcirta durvis. Saldu dusu... Kādu brīdi neziņā sēdēju uz grīdas. Atskanēja brīdinājums: uz grīdas nesēdēt, jāiet gulēt gultā vai man tas patīk vai nepatīk.
Pie Augstākās tiesas bieži redzēju vairākus draugus, gan no rīta, gan pēcpusdienā. Reiz kāds paziņa man meta ziedus. Žēl, ziedi nokrita uz pelēkā asfalta, mani nesasnieguši. Dažreiz dzirdēju saucienus: "Helēn, turies, mēs par tevi domājam." Bet astotajā martā kāds kareivis, kurš mani apsargāja, pa kluso man iedeva paša rakstītu sieviešu dienas apsveikuma kartīti. Savādi, bet tādi sīkumi, uzmanības, simpātiju parādīšana liek pasmaidīt jebkurā situācijā.
Daudzreiz, cietuma sienās raugoties, pārdomāju savu likteni, un katru reizi nācu pie slēdziena, ka nekā traģiska vēl nav salīdzinājumā ar to, ko citi tautieši piedzīvoja 1941. gadā. Kādā cita reizē atcerējos Marijas Stjuartes likteni un varēju sevi mierināt, jo zināju, ka man galva tomēr nebūs jāliek uz bluķa...
Bet kurš gan grib saņemt desmit gadus, zinot, kādos apstākļos padomju cietumniekam jādzīvo? Tādēļ pieliku visas pūles un pati sevi aizstāvēju, kā mācēdama, jo valsts aizstāvis, kuru man uzspieda, mani nevēlējās aizstāvēt.
Katru nakti pārdomāju, ko un kā labāk tiesā teikt.
Zināju, ka nav labi mirušos asinsradus traucēt, bet nepārvarama vēlēšanā iepriekš uzzināt, cik man piespriedis, pamudināja mani uz tādu grēka darbu: izsaukt vecmāmiņas garu. Vakarā, izdarījusi visu, kā vajag, nolikos gulēt un, no rīta pamodusies, zināju, ka man piespriedīs četrus gadus. Vecmāmiņa manu lūgumu uzklausīja un naktī man parādījās sapnī. Viņa no pīta skalu groza izņēma un man iedeva rokā četras šķēles melnas rudzu maizes...
Es ticēju viņai un savā ticībā nepievīlos: piesprieda tieši četrus gadus, pamatojoties uz pantu "par pretpadomju aģitāciju un propagandu". Spiegošanu neizdevās pierādīt, un to pantu izsvītroja.
Līdz ar sprieduma pasludināšanu mani pārņēma sajūta, ka viens dzīves posms nu ir beidzies. Jāgatavojas nākamajam.