1945. gada decembra beigās nācu no skolas un sadūros ar trim vīriešiem. Divi kaut ko vaicāja, trešais laikam neko nesaprata un dusmīgs steidzās prom. Es gan sapratu, ko tie divi jautāja, viņi runāja angliski. Mirkli padomāju, kā rīkoties, tad nolēmu izdibināt, kas tie tādi. Bet varbūt spiegi? Nē, nu nevar būt, gaišā dienas laikā, pilsētas centrā. Kamēr stāvu un prātoju, viens nāk man klāt un jautā, vai es nezinot, kur pārdod vodku. Es vispirms gribēju zināt, kas viņi tādi un no kurienes. Nu viņi priecīgi, ka atraduši kādu, kas viņus saprot, un labprāt pastāstīja, ka viņi ir somi, kuru kuģis stāv Ziemas ostā. Viņi meklējot vodku. Es teicu, ka vodku pārdod ,visur, bet tikai uz kartiņām un pieaugušiem, lai nedomā, ka es varētu to nopirkt. Viņiem esot cukurs, daudz cukura, un viņi gribot mainīt. Nu es viņus varēju iepriecināt, sacīdama, ka mums mājās ir vairākas pudeles, neviens nedzer un labprāt mainīs. Tajā laikā mamma arī bija pie mums. Es jūrniekiem ieteicu iet pa ielas vienu pusi, es iešu pa otru, un, kad došu zīmi nākt mājā, - tad lai nāk. Mājās ātri pastāstīju, kādi viesi ārā stāv, - ka viņiem ir cukurs, ko iemainīt pret šņabi. Atvēru parādes durvis, uz ielas neviena cita neredzēju, pamāju, lai nāk. Maiņa mums bija ļoti izdevīga, laikam viņiem arī. Saņēmuši trīs pudeles, jūrnieki palūdza atļauju vienu atvērt mūsu mājā. Mums nebija iebildumu, uzlikām glītas, slīpēta kristāla glāzītes, un pat nelielus uzkožamos māte sarūpēja. Viņi mums arī piedāvāja, bet mēs dzert atteicāmies. Viņiem bija acīm redzams prieks mūsu mājā viesoties. Es biju galvenā persona, jo visu laiku tulkoju. Māte mazdrusciņ angliski runāja, bet vecāmāte, izņemot vācu, krievu, poļu, nekā vairāk no valodām nesaprata.
Atceros, kuģi sauca Parma, un galvenais runātājs bija kuģa telegrāfists Veikko Sutinens.
Atvadoties somi palūdza atļauju vēlreiz atnest cukuru varbūt Ziemassvētku vakarā, ja mums nebūtu citu viesu. Nekādus viesus negaidījām, un māte atļāva. No savas puses piekodināju, lai labi iegaumē ceļu.
Ziemassvētki bija pēc divām dienām. Kaimiņš atveda mums eglīti no laukiem. Ap sešiem vakarā ne vairs divi, bet trīs somi bija klāt, apkrāvušies kā īstie Ziemassvētku vecīši. Kas tik tur nebija: Kolumbijas kafija, kakao skārda bundžā, šokolāde, rieksti, visādi konservi.
Vienam maisiņā pie vēdera 5 kg cukura. Mums bija pīrāgi, zoss un kāposti. Tie bija pamatīgi Ziemassvētki, pirmie tādi pēc kara.
Vēlāk, to visu atceroties, padomāju - kāda čekas nolaidība, kā Staļina laikā somi mierīgi varēja iet un nākt un neviens nebija izsekojis?
Toreiz manā īpašumā nonāca arī pirmie divi Reader’s Digest žurnālīši angļu valodā, kurus ar vārdnīcas palīdzību aizrautīgi lasīju. Tātad jau 1945. gadā biju tikusi pie tā saucamās pretpadomju literatūras. Tā bija mana pirmā literatūra angļu valodā.
Vispār tie ārzemnieki bija ziņkārīgi, viņi nopētīja, kādas grāmatas es lasu. Plauktos gan bija tikai solīdās grāmatas, ceļojumu apraksti un Kopotie raksti, vairums vācu valodā. Viņi arī atzinīgi izteicās par manām eļļas gleznām, bet tas jau nu tā, pieklājības pēc. Solījās, pat atvest eļļas krāsas tūbiņās, bet tas gan nenotika.