Pēc Jaungada brīvlaika, 1946. gada janvārī, mūsu klasei pievienojās divi jauni skolēni, repatrianti no Krievijas. Pesiju Foss nosēdināja man blakus, jo līdz tam biju sēdējusi viena un pirmajā rindā. Viņa izskatījās ļoti īpatnēji, arī tērpusies bija dīvaini - krievu plintnieces - armijas drēbēs, kuras viņai nepavisam nepiestāvēja, jo bija ļoti resna. Otrs bija Harijs Murovskis. Savādi, ka viņi nāca uz latviešu vidusskolu. Liepājā tak bija arī krievu skola, un krievu valodā viņi orientējās nesalīdzināmi labāk. Murovskis jau no pašām pirmajām dienām iekārtojās tā, lai reizē ar mani ietu uz mājām. Viņam esot ar mani pa ceļam. Reiz, ne no šā, ne no tā, Murovskis man stāstīja, ka Ziemas ostā stāvot divi angļu kuģi un viens dāņu kabeļkuģis. Pajautāju, kā viņš to zin, ja jau dzīvo manā rajonā, bet Ziemas osta tālu. Viņš esot pats redzējis, kā angļi turpat ostas teritorijā sniegā futbolu spēlē. Toreiz, muļķe, nepajautāju, kādēļ viņš tieši man to stāsta un kā var no tālienes noteikt, kādas tautības jūrnieki spēlē ostā futbolu. Bet par dāņu kabeļkuģi gan ieinteresējos, jo domāju, ka tur varbūt varētu kaut ko uzzināt par skolas draudzeni Astrīdu Sudmali. Astrīdas tēvs pirms kara bija apvienoto ziemeļvalstu telegrāfa aģentūras direktors ar rezidenci Liepājā, bet viņiem bija arī vasaras māja Dānijā. ģimene atstāja Latviju 1944. gada rudenī. Sudmaļi toreiz aicināja mani līdzi, taču bija neskaidrības ar maniem vecākiem, jo māte pati taisījās izceļot, bet nevarējām no Liepājas uz Rīgu sazināties. Pieļāvu varbūtību, ka mana māte ir jau Vācijā, un gaidīju ar nepacietību ziņu. Sudmaļi aizbrauca, un, kad Liepājā iebruka krievu ordas, es briesmīgi nožēloju, ka neaizbraucu Sudmaļiem līdzi.
Un vajadzēja tā sagadīties, ka burtiski nākošajā dienā uz Graudu ielas satiku dāņu kabeļkuģa kapteini divu virsnieku pavadībā! Tur viņi stāvēja un prašņāja garāmgājējiem kādu adresi. Devos droši klāt, parādīju, kur jāiet, un pie reizes apjautājos, vai kapteinis nepazīst bijušo telegrāfā direktoru Sudmaļa kungu un vai nezina viņa adresi. Teicu, ka ar Sudmaļa meitu kopā skolā gāju. Jā, viņš dzīvi iesaucās. Viņš labi pazīstot Sudmaļu ģimeni, bet sakarā ar padomju armijas straujo virzīšanos uz Rietumiem viņi esot pārcēlušies uz Turciju. Pateicos par ziņām un atvadījos. Gan to, gan daudzas nākamās dienas es nevarēju vien nomierināties un sev piedot toreizējo kļūdu. (Tagad Astrīda dzīvo ASV, Nevadas štatā, un ir lielas naftas firmas viceprezidente.)
Un tad mani ieperinājās jaunas idejas. Kā būtu, ja es mēģinātu satikt tos angļus, man tak mājās ir dažas zeltlietiņas, kuras krievu “atbrīvotāji”, izvandot mūsu dzīvokli, nebija dabūjuši, jo tad tās vēl nebija izraktas no slēptuves malkas šķūnītī, kur tās glabājās visu kara laiku, iebāztas piena pudelēs ar zīmītēm, kam tās pieder. Nolēmu angļiem piedāvāt zelta gredzenus kā atlīdzību, ja mani paslēptu kuģī un aizvestu uz Angliju. Domāts - darīts. Aizbraucu ar tramvaju līdz Ziemas ostai. Vēroju apkārtni un sapratu, ka nekur netikšu klāt. Gāju uz kapsētu. Tur redzu - kapsētu no ostas teritorijas atdala dzeloņdrāšu nožogojums. Vienā vietā zem dzeloņdrātīm padziļa bedrīte, caur kuru suns mierīgi varētu izlīst. Tuvumā atradu koka sprunguli, ar kuru varēju bedrīti padziļināt. Tāda nieka šķēršļa dēļ tak neatteikšos no varbūtējām dzīves pārmaiņām! Ņēmos kasīt. Zeme virspusē nedaudz sasalusi, tālāk jau gāja vieglāk. Kapos nevienas dzīvas dvēseles. Pabeigusi rakt, noģērbu mēteli, salocīju ar oderi uz āru un izstūmu otrā pusē žogam. Pati gūlos uz muguras un pēc mirkļa biju aizliegtajā zonā. Apģērbos un vēroju, kā tur izskatās. Parādījās krievu sargkareivis lielā plikādas kažokā, ar šauteni pār plecu. Novēroju, ka viņš staigā no viena ostas gala uz otru. Viens kuģis ar Anglijas karogu man tieši pretī, otrs tālāk. Sargs aizgāja uz otru pusi, es pielavījos kuģim tuvāk un noslēpos aiz benzīna mucām. Sargu visu laiku paturēju savā redzeslokā. Viņš attālinājās. Nieka pārdesmit metrus noskrēju nedaudzās sekundēs un pa taisno, pa laipu biju uz kuģa. Kuģa klājā neviena cilvēka, ko nu darīt. Paskatījusies, ko dara sargkareivis, pagāju dažus soļus uz priekšu un noslēpos aiz lielas kastes, tad sāku saukt: ”Is somebody there?”(Vai tur kāds ir?) Pēc mirkļa iznāca matrozis. Nezaudējot laiku, teicu, ka man steidzīgi jārunā ar kādu virsnieku.
Matrozis, ar izbrīnu noraudzījies uz mani, pagriezās un sauca. Parādījās tāds nopietnāk ņemams vīrietis pusmūža gados. Pateicu savu vēlēšanos - lai mani paslēpj uz kuģa, par ko atlīdzināšu zeltā. Pēc atlīdzības varētu nosūtīt uz mājām kādu angļu matrozi ar vēstuli, jo pašai iet vēlreiz caur žogu negribētos.
Anglis, mani uzklausījis, saprotoši pamāja ar galvu, bet tad centās mani pārliecināt, ka tas nav iespējams. Sāku lūgties un biju tuvu raudām. Laikam asaras jau parādījās, anglis apgriezās un iegāja kuģa telpās, domāju, varbūt aprunāsies ar kādu prātīgāku cilvēku un mani tomēr noslēps. Pēc brītiņa tas pats nāk atpakaļ, rokās šokolādes tāfelītes, kuras sniedz man. Jutos šausmīgi vīlusies un apkaunota, jo neesmu nekāda ostas diedelniece. Negribēju šokolādi ņemt, tad, padomājusi, prasīju, vai nevar vismaz šokolādi pret cigaretēm samainīt, jo man pārdzīvojumu rezultātā šausmīgi gribējās uzsmēķēt. Anglis brīnījās, kādēļ mazai meitenei cigaretes (I.itle girl - meitenīte), atzinos, ka smēķēju no astoņu gadu vecuma, bet ka mājās to vēl nezin, jo atklāti vēl neesmu uzdrošinājusies. Man atnesa veselu bloku Camel cigaretes. Ja es būtu pieprasījusi viskiju, laikam arī to man būtu devuši, lai tikai ātrāk dabūtu mani prom.
Bet es negribēju tik viegli atkāpties, rādīju uz kasti un pieprasīju, lai bāž mani iekšā. Vīrs visā nopietnībā sāka mani pārliecināt, ka viņi to nedrīkst darīt. Anglija mani neņemšot pretī, jo tur ir stingri imigrācijas likumi, kur tad es palik?ot. Visu teikto sapratu. Nu, ja tā; tad neko nevar darīt Palūdzu vēl, lai pārbauda, uz kuru pusi iet sargkareivis, un lai man pamāj, kad varu iet. To viņi darīja labprāt. Iegūtās trofejas man ielika papīra tūtā. Apbēdināta par šausmīgo neveiksmi, devos atpakaļ no “Anglijas” uz okupēto Latviju. Laimīgi nokļuvusi kapos, apsēdos uz kāda soliņa, uzpīpēju amerikāņu cigareti un pārdomāju dzīvi... Cigaretes un šokolādi mājās rūpīgi noslēpu, bet uz skolu gan otrā dienā paņēmu līdzi cigaretes zēniem un šokolādi meitenēm.
Ar zēniem mēs parasti gājām smēķēt skolas bēniņos garajā brīvstundā. Visi zēni brīnījās, kur man tādas cigaretes gadījušās, teicu, ka Amerikas onkulis atsūtīja. Bet Murovskis gan saprata, no kā esmu cigaretes dabūjusi. Divas dienas pagāja bez sevišķiem notikumiem. Bet trešajā dienā redzēju, ka skolas direktora kabinetā iegāja divi sveši, nekad agrāk neredzēti vīrieši ādas mēteļos. Pēc stundas mani izsauca uz direktora kabinetu, tur man iedeva pavēsti, izrakstītu uz mana vārda, ierasties Kr.Barona ielā plkst. 12.00 naktī. Teicu, ka mana māte mani tādā stundā no mājas nelaidīs. Lai es atnākot agrāk, bet mājās nedrīkstot teikt, uz kurieni eju. “Bet mātē mani sitīs, ja neteikšu.” Lai nu es pati izdomājot, ko teikt, bet viņu iestādi pieminēt nedrīkstot ne mājās, ne skolā, pretējā gadījumā varētu būt bēdīgas sekas. Tā man tika piedraudēts.
Atlikušajā stundā neko nedzirdēju un nesapratu, domās koncentrējos tikai uz to, kas mani sagaida, par nepatīkamajiem tipiem ādas mēteļos un ko viņiem atbildēt, kad jautās par ostu, jo zināju, par ko mani sauc, un sapratu, ka nodevējs ir mūsu Pavļiks Morozovs - Murovskis. Un vai nav tomēr labi, ka to uzzināju burtiski pēc dažām nedēļām, kopš šis tips mūsu vidū uzradās.
Mājās pavēstī parādīju un pateicu, ka esmu brīdināta nevienam neko neteikt. Māte jautāja, kādā sakarībā, bet es atteicu, ka neko nezinu, jo nekad neko mājās nestāstīju. Nevarēja jau paredzēt, kas mātei pa prātam kas ne, un negribēju māti kaitināt, lai nesāk mani raustīt aiz bizēm, tās man toreiz bija ļoti garas.
Tad nu tajā vakarā saķemmējos un sapinu bizes par jaunu nu, lai godīgāka izskatītos. Paņēmu pirmo pa rokai gadījušos mācību grāmatu, ko lasīt, kamēr jāgaida, jo nolēmu izlikties, ka nemaz neesmu nobijusies.
Īstenībā bailes bija šausmīgas, gāju kā ar svina kājām. Tur man lika apsēsties gaitenī uz krēsla. Bez manis tur sēdēja vairāki pieaugušie. Atvēru mācību grāmatu un izlikos, ka lasu. Burtus redzēju, bet vārdus nesapratu. Laiku pa laikam bija dzirdami kliedzieni, tur laikam kādus spīdzināja. Un ja nu mani arī spīdzinās? Tādas kliedzienu skaņas jau sāka stindzināt asinis. Pēc laiciņa divi formās tērptie veda cilvēku ar galīgi dauzītu seju. Pēc tam vēl vienu ar pavisam svaigām, asiņainām sitienu pēdām uz pieres un nobrāztiem vaigu kauliem.
Likās nesaprotami, kādēļ man un pārējiem gaidītājiem tādus skatus rāda, vai iebiedēšanas nolūkā?
Tikko sadauzītais jaunais cilvēks izskatījās ļoti izmocīts, un mūsu acis uz mirkli ļoti izteiksmīgi, sastapās. Mēs bijām sveši, bet jutāmies vienoti. šo acu skatienu ilgi, ilgi nevarēju aizmirst. Kliedzieni vēl un vēl atkārtojās, tur “strādāja”, un mums jāgaida sava kārta. Mana kārta pienāca ap vieniem naktī. Bez jebkāda ievada man jautāja, kas jauns skolā un ko es esot darījusi Ziemas ostā. Atbildi biju sagatavojusi un teicu, ka man nekad vēl ostā nav gadījies būt, jo kas man, skolniecei, vispār varētu būt meklējams ostā. Teicu, ka biju kapos vectēvam skujas uzlikt (īstenībā mans vectēvs guļ citos kapos, bet savā prātā nolēmu - kapus tak neviens vaļā neraks, lai identificētu, kurš bijis mans vectēvs).
Negaidīju tālākus jautājumus, nolēmu pati savu versiju izstāstīt. Teicu, ka atradu kapos mazu kaķīti un ar to rokās apsēdos uz soliņa. Ļoti nobijos , kad sev aiz muguras izdzirdu vīrieša balsi. Vīrietis stāvēja aiz dzeloņstiepļu žoga, runāja kaut kādā svešā valodā, un es, no svešā baidīdamās, jau gribēju bēgt prom. Negaidot svešais sāka vilkt kaut ko no kabatām un meta pāri žogam man. Tur bija šokolāde un cigaretes, un, kas tur par brīnumu, ja es, pēckara bērns, tādas retas. mantas pacēlu un arī uz skolu aiznesu. Manīju, ka pratinātājs laikam ir noticējis, jo nekas nenorādīja par pretējo. Iestājās īss klusuma brīdis, lai neradītu iespēju vēl kaut ko jautāt un, gribēdama viņu pārliecināt, ka man vispār nav par ko baidīties, parādīju līdzpaņemto skolas grāmatu, teikdama, cik labi, ka paņēmu to līdzi: kamēr gaidīju uz pieņemšanu, sagatavoju stundas vairākām dienām uz priek?u:
Redzēju, ka grāmata atstāja labu iespaidu par manu godīgo personību. Domāju, nu es varu celties un iet, jo uzskatīju lietu par izbeigtu, jo acīmredzot šai iestādei nav nekas zināms par citiem maniem nedarbiem: par karogu noraušanu, mērķī šaušanu Kūrmājas prospektā kādā pagrabā, ragu un astes piezīmēšanu Staļina bildei uz žurnāla vāka skolas sarkanajā stūrīti u.c.
Visi sīkie nedarbiņi manā acu priekšā nozibsnīja kā paātrinātā kinolentē. Bet pratinātājs mani pārsteidza ar galīgi idiotisku jautājumu, proti, ko mani vecāki runājot par jauno padomju valdību. Jautājums tika izteikts neveikli un tik neprofesionālā līmenī, ka es tik tikko nesāku smieties, iedomājoties, kurš gan viņam stāstīs, par ko vecāki mājās runā.
Jāatbild bija, tādēļ sacīju, ka mana māte ar vecomāti tā saplēsušās, ka nu jau mēnešiem savā starpā nerunā nemaz, šņākdamas vien staigā. Viss. Par mājām viss skaidrs.
Tad atkal jautāja par skolu, ko runā skolēni, skolotāji, skolēnu vecāki. Teicu, skolā tuvojas sarīkojums un runā galvenokārt par to. Laikam pietrūka jautājumu. No tā NKVD pratinātāja jau arī nekas prātīgs nevarēja būt, tāds zaļš zeņķis vien bija, nekādu respektu pret viņu nejutu. Viņš man parakstīja caurlaidi, teikdams, ja es dzirdot kādus pretpadomju izteicienus, lai nekavējoties viņam paziņojot un lai ostas tuvumā vairāk nerādoties. Vienā mierā atbildēju, ka tagad, ziemā, man tur nav ko meklēt, bet pavasarī gan būs uz kapa puķes jāuzstāda, bet tad jau svešie kuģi tur vairs nestāvēs. Aizverot aiz sevis NKVD nama durvis, jutos vai veselus desmit gadus vecāka. Sapratu, ka pret mani nekādu tiešu pierādījumu nebija, izņemot mūsu klases komjaunie?a Murovska ziņojumu. Zināju, ka nebūs viegli apslēpt dusmas pret pretīgo komjaunieti, tomēr nolēmu skolā nevienam neko neteikt; jo biju par to brīdināta.
Drīz pēc mana nepatīkamā piedzīvojuma sekoja pavisam uztrauco?s notikums, par kuru uzzināja visa skola, lai gan runāja par to tikai čukstus. No 12. klases bija apcietināti četri zēni, vienlaicīgi ar vairākiem citiem no Liepājas tehnikuma pēdējiem kursiem. Drīz dabūjām zināt apcietināšanas iemeslu: Izrādās, uz papīra lapas zem virsraksta “Tēvijas vanagi” bijuši pierakstīti visu apcietināto zēnu uzvārdi. Tātad viņi tika apsūdzēti par skolnieku grupas organizācijas “Tēvijas vanagi” organizēšanu. Vārdu atceros tikai vienam, jo viņš spēlēja klavieres mūsu 1. vidusskolas skolnieku orķestrī. Tas bija Gunārs Gūža, ļoti pieklājīgs, visādā ziņā pozitīvs zēns ar atklātu valodu. Puišus tiesāja Baltijas kara apgabala kara tribunāls 1947. gada decembrī. Visiem piesprieda 25 gadus brīvības atņemšanu ar tiesību zaudēšanu uz 5 gadiem. Tas nebija juridisks tiesas process, bet ļauns murgs. Par apcietināto zēnu tālāko likteni neviens neko nezināja.