Šad tad uz ielas satiku dakteri Zāberu. Viņu pa gabalu varēja pazīt pēc frizūras, jo viņam bija stipri gari, biezi, pavisam balti mati. Viņš bija krietni pāri pensijas vecumam, bet joprojām strādāja.
Mēs bijām pazīstami no vācu laika, kad strādājām vienā lazaretē - Nr.769. Vācu laika pēdējā gadā bija izdota pavēle, ka visiem jauniešiem, sasniegušiem četrpadsmit gadu vecumu, bija jāstrādā, pretējā gadījumā jābrauc ārpus pilsētas tranšejas rakt. Es iekārtojos darbā Liepājas pilsētās valdē par kurjeri. Tur arī iemācījos lietot rakstāmmašīnu, jo bija jāraksta veidlapas. Kurjeres darbs man nepatika, un es ilgi tur nepaliku. Radās izdevība iekārtoties daudz smalkākā vietā - vācu kara lazaretē par pārtikas noliktavas uzskaites grāmatvedi. Lazaretei bija nodaļas visā pilsētā, bet ģimnāzijas ēkā bija ķirurģiskā nodaļa, pārtikas noliktava un grāmatvedība. Visi dokumenti ienāca rokrakstā un ar gotu burtiem. Par laimi, gotu rakstus lasīju brīvi, jo biju gājusi vācu pamatskolā.
Man ierādīja pašai savu rakstāmgaldu, maksāja pieklājīgu algu un deva virsnieku uzturu, arī cigaretes. Tas viss piecpadsmit gadu vecumā.
Visi mani respektēja, un es jutos kā pieaugusi dāma. Attieksme pret darbu man bija nopietna. Lazaretē strādāju arī kapitulācijas dienā, kad plkst. 12 aiz mana loga nokrita pēdējā krievu bumba, mani nometot uz grīdas, apberot ar apmetuma putekļiem un aplejot ar tinti. Plkst.14 lazarete uzvilka baltos karogus gan pie vārtiem, gan uz jumta.
Pēc kādas pusstundas lazaretē ieradās kādi desmit krievu virsnieki. Galvenais ārsts pavēlēja krieviem par godu uzklāt galdu ar labākiem ēdieniem, vīnu un šampanieti. Tad atklājās, ka krievu virsnieki izvēlējušies šo lazareti par apciemojuma objektu, pateicoties sarkanajam karogam uz jumta. Visi bija manāmi apjukuši un brīnījās, kā tas tur gadījies. Vainīgais pats pieteicās. Tas bija vācu virsnieks ar palamu “Kukuršinskij”. Viņš bija Vācijas komunistiskās partijas biedrs no divdesmito gadu sākuma, pat biedra karte aiz frenča oderes saglabāta. Varēja manīt, ka daudziem īstiem vāciešiem tas bija šoks, bet ko tu padarīsi!
Lazaretes personālam vēl viens pārsteigums tika sagādāts, kad galvenais ārsts veda krievu virsniekus uz trešo stāvu. Tur īstenībā bija tikai medikamentu noliktavas, bet kādā slēgtā telpā uzturējās jau izārstētie krievu virsnieki-tankisti. Par viņu atrašanos mūsu lazaretē bija zinājuši tikai tie nedaudzie, kuri viņus, pagalam apdegušus, bija kopuši. Kas un kad viņus pusdzīvus atveda, palika mums noslēpums. Tiekoties ar savējiem, viņi bija stāstījuši, Kā vācu ārsti viņiem dzīvības izglābuši. Jādomā, ārsti bija rēķinājušies ar kara iznākumu un tādā veidā cerēja iemantot krievu labvēlību. Kā krievi atlīdzināja ārstiem, nav zināms, bet vācu komunistu pēc nedaudziem mēnešiem redzēju ar krievu šauteni rokā apsargājam savus tautiešus - kara gūstekņus drupu novākšanas darbos Liepājas ielās.
Satikušies ar dakteri Zāberu, varējām kā bijušie aculiecinieki pārrunāt pagātni. Zābers man pastāstīja, ka strādājot par tiesas medicīnas ekspertu, pie viena norādot māju, kurā notiek eksperta pārbaudes. Es drīkstēju viņam iet līdzi un paskatīties, kā ekspertīze notiek. Kabinetā ieveda krievu puišeli, mazgadīgo noziedznieku, bez vecākiem, bez dzīvesvietas, bez dokumentiem. Dakterim Zāberam bija jānosaka puišeļa vecums. Tas nebija grūti, bez tam, kā jau vecāks cilvēks, Zābers runāja krieviski. Viņš man pastāstīja, ka tādu žuliku tagad pilna pilsēta,no malu malām klaidoņi saradušies, visi bez dokumentiem, lai slēptu īstos gadus, lai tiktu tiesāti kā “mazgadīgie”.
Kādu citu dienu dakteris Zābers mani uzaicināja uz morgu, tur es viņam biju tāda kā asistente, bez algas. Mēs kopīgi izdarījām līķu sekcijas, lai konstatētu nāves cēloni. Zābers mani radināja pārvarēt riebumu, sacīdams, ka jaunam vieglāk pierast, jo bija runāts, ka pēc skolas beigšanas iešu viņa pēdās uz mediķiem. Zābers jau nezināja, ka mani sapņi par medicīnu nekad nepiepildīsies.