Agrā rīta stundā pie mūsu dzīvokļa durvīm - gan ielas, gan pagalma - atskanēja neganta durvju sišana: Bija atnākuši izkratīt mūsu dzīvokli. šoreiz es vainīga nejutos, tomēr ir neomulīga sajūta, kad svešu cilvēku rokas rakņājas pa tavām personīgām mantām. Neviens arī neko nepaskaidro, ko un kādēļ meklē.
Visa šaušalīgā, nopietnā kratīšana beidzās bez rezultātiem. Lika mums visām parakstīties, ka nekas nav paņemts.
Un tomēr paņēma mūsu vienīgo apgādnieci, manu māti. Vienkārši paņēma un, apcietināja. Vecāmāte lika man mammu sameklēt, bet tas nebija vienkāršs uzdevums. Pagāja pāris nedēļas, kamēr mammu atradu Liepājas cietumā. Tur uzzināju, kādiem alfabēta burtiem, kurā nedēļas dienā pieņem pienesumu. Mūsu burtam bija sestdiena. No tā laika visu vasaru, katru sestdienu, lietū vai saulē es stundām nīku pie sarkanā ķieģeļu mūra. Tur mēs cits ar citu pamazām iepazināmies.
Mūsējo aiz vārtiem bija daudz, tātad otrpus vārtiem bija vēl vairāk, ne jau visi zināja, kur piederīgos sameklēt. Tāpat varēja gadīties, ka visa ģimene apcietināta un nav neviena, kas kaut ko atnestu. Diezgan bieži pienesumu nepieņēma, jo apcietinātās personas tur vairs neesot. Kur ir, kas noticis? Aizcirta lodziņu bez paskaidrojuma, meklē, kur gribi.
Nekas nebija zināms, cik ilgi mūsu apgādnieci turēs cietumā. Vecaimātei jau pāri par septiņdesmit, es vēl nepilngadīga, skola arī jāpabeidz. Nolēmu kaut ko uzsākt. Mums mājās bija īstie svari ar visiem atsvariem, tātad svari nebija jāīrē. No rītiem agri steidzos uz tirgu, tur lietuviešu zemnieki ļoti labprāt gribēja visus atvestos produktus pārdot vairumā. Bija zināms, ka uzpircējas, visu no rīta nopirkušas, dienā pie galdiem pārdeva par augstākām cenām. Nedēļas laikā samācījos lietuviešu “tirgus” valodu, produktu nosaukumus un skaitļus. Valodu man iemācīja lietuviete, ieprecējusies mūsu rados.
Tā es kļuvu par uzpircēju - atkalpārdevēju. Sākumā mani līdzekļi bija smieklīgi, salīdzinot ar vecajām uzpircējām, tādēļ varēju tirgoties tikai ar olām. Pēc divām nedēļām man jau bija pārdošanā sviests, siers un lauku desas, bet, kad iekrājās kapitāls, tirgojos pat ar kautām zosīm. Es to darīju gan vajadzības spiesta, gan ar lielu sajūsmu!
Leišu onkuļi bija ļoti devīgi, vienmēr uzmeta kādu sviesta piku vai siera rituli pa virsu.
Teikšu atklāti, tāda tirgošanās bija viena varena lieta. Naudas pilnas kabatas, katru vakaru saskaitīju dienas peļņu. Varēju pirkt visu, ko vēlējos. Rudenī, kaut arī skola bija sākusies, tirgu pamest vairs nevarēju. Ap septiņiem no rīta produktus iepirku, aiznesu preci uz mājām. Atnākusi no skolas, nesu visu atkal uz tirgu un līdz tirgus slēgšanai paspēju visu pārdot, jo pie manis labprāt pirkās: devu pareizu svaru un glīti iesaiņoju. Biju ģimenes apgādniece. Skolas zēni bija uzzīmējuši karikatūru: mani ar lielu grozu vienā rokā un zosi padusē, bet es to ļaunā neņemu, gluži otrādi, biju par karikatūru sajūsmā un to vēl ilgus gadus glabāju kā piemiņu.
Pienāca tiesas diena. Vecāmāte uz tiesu nenāca, gāju viena Tiesas zālē cilvēki zināja viens otram pačukstēt, ka tiesas piesēdētāji esot galīgi aplam sameklēti, viens esot zārku taisītājs, bet otrs kurpnieks. Varbūt tā arī bija, jo izskats liecināja par vistīrākās rases proletāriešiem. Tiesa notika krievu valodā, jo tiesnesis bija krievs. Es toreiz krieviski sevišķi daudz nesapratu, tādēļ mājās maz ko varēju pastāstīt, par ko īsti māte apsūdzēta.
Spriedumā bija teikts: “Par kaitniecību piespriesti septiņpadsmit gadi ieslodzījumā.” Manā prātā iespiedās skaitlis 17, toreiz tieši tik man bija gadu, tātad māti atbrīvos, kad man būs trīsdesmit četri...
Pirms aresta māte strādāja gatavo apģērbu veikalā par vadītāju. No izmeklēšanas materiāliem bija redzams, ka mātes mājā kratīšanā neko neatrada, bet pārdevējas Zojas mājā gan atrada 24 no veikala pazudušās amerikāņu kleitas, zeķes un vēl citas mantas. Man palika neatminama mīkla, kādēļ mana māte atradās uz apsūdzēto sola, nevis komjauniete Zoja, Lielā Tēvijas kara invalīde ar vienu roku (otra karā pazudusi). Zoja tika cauri arī bez tiesas. Pie viņas atrastās kleitas un citas mantas vienkārši viņai atņēma un nogādāja atpakaļ veikalā.
Kleitas nāca no Amerikā saziedotiem drēbju konteineriem, palīdzība karā cietušajiem, bet valsts to visu nodeva veikalos un pārdeva ne tikai par naudu, vēl bija nepieciešami speciāli orderi, kurus saņēma krievu virsnieki ar ģimenēm.
Es nebiju pārmērīgi savai mātei pieķērusies, man sirdij daudz tuvāka bija vecāmāte, bet es zināju, ka māte bija pedantiski kārtīga visās lietās un ka krievu priekšnieki vienkārši gribēja no viņas atbrīvoties. Notika ģimenes apspriede. Tajā vārdu teica mātesbrālis.
Viņš apņēmās gādāt par savu māti, manu vecmāmiņu, bet man esot jābrauc uz Rīgu pie tēva, tur arī jāpabeidz skola. Un vispār manam tēvam esot pienākums par mani gādāt, kamēr es mācos.