Zināju, ka mans tēvs ir plaša vēriena cilvēks un ka nauda pataisa vīrieti par uzdzīvotāju. Biju pie tēva vairākas reizes ciemojusies un agri visu sapratusi.
Pie turības viņš tika pats ar savām rokām, burtiski ne no kā. Sākums bija ļoti bēdīgs. Kad tēvam bija tikai četrpadsmit gadu, viņam abi vecāki gāja traģiski bojā. Tas notika uz laukiem. Viņa vecākā māsa, tāpat kā daudzi citi tajos laikos, bija šausmīgi skopa un mantkārīga. Viņa viena pati piesavinājās lauku mājas ar visu dzīvo un nedzīvo inventāru. Brālīti ar mazu sainīti rokā vienkārši padzina plašā pasaulē pašam esot maize jāpelna. Bet brālis arī negāja vis kautkur gana vietu meklēt, kā māsa bija ieteikusi. Nē, viņš saimnieka dēls, neies citiem lopus ganīt. Viņš brauca uz Rīgu, jo nebija no bailīgajiem. Gājis pa ielu un bijis ļoti izsalcis, apstājies pie konditorejas loga un nav varējis beigt apjūsmot logā saliktās kūkas un tortes. Devies iekšā un jautājis, vai saimniekam nevajag palīga, viņš varot visu: grīdas satīrīt, krāsnij malku saskaldīt, un miltu maisus arī varot pacelt, par darbu viņš naudu neprasot, bet kādu kūku gan gribēšot. To visu man tēvs reiz stāstīja. Sagadījies tā, ka konditorejas īpašniekam, Baltijas vācietim un viņa sievai tāds drošs zēns no laukiem ļoti iepaticies, un manu tēvu uz vietas pieņēma par mācekli. Kūku "tehnoloģiju "toreiz "studēja" vairākus gadus, kamēr piešķīra zeļļa diplomu. Ar tādu diplomu kabatā varēja dabūt labi atalgotu darbu lielos restorānos un konditorejās. Jaunībā tēvs nav ne dzēris, ne smēķējis, strādāja virsstundas un krāja naudu. Trīsdesmit gadu vecumā viņam nauda bija vairākās bankās, arī uz aizdevumu procentiem pret vekseļiem aizdota. Kad viņš iepazinies ar manu māti, tad viņam jau bija trīsdesmit divi gadi, sava ceptuve, konditorejas veikals, pie viņa strādāja algoti cilvēki, un nauda bankās arī bija. Mātei toreiz bijis deviņpadsmit gadu un viņa ļoti šaubījusies, bet viņš to apžilbinājis jau otrajā tikšanās reizē ar briljantu gredzenu, zelta pulksteni ar smaragdiem, un šaubas izklīdušas. Pēc greznām saderināšanās svinībām viņi drīz salaulājās. Bet laikam tā ir, kā veca patiesība saka: "Sirdi par zeltu nevar nopirkt."
Nelīdzēja ne Singera šujmašīna, ne dārgā vijole, ne dučiem kleitu, laulība izjuka pēc četriem gadiem, bet oficiāli šķirti viņi nekad nav bijuši.
Pie tēva ierados bez iepriekšējas paziņošanas, jo tā bija drošāk, ka varēšu palikt. Tēvs izskatījās pārsteigts, bet vēl lielāku pārsteigumu sagādāju dāmai, zili melniem, sprogainiem matiem. Es tak viņam nejautāju, kas viņa un kādā sakarā tur atradās.
Kā pie nedarbiem pieķerts skolas puika, tēvs sāka taisnoties, ka viņa nākot pie viņa vingrināties klavierspēlē, jo, lūk, viņai neesot savas klavieres, un dāma steidzīgi rosījās ap nošu kaudzi. Daļu paņēmusi, steidzīgi atvadījās. Vispār klavieres tēvs bija nopircis man, vienīgi tās nekad netika nogādātas uz Liepāju, kara laiki, transporta sarežģījumi utt.
Izstāstīju tēvam par mātes apcietināšanu, tiesu, visu pārējo un pateicu, ka tagad palikšu pie viņa. Biļeti līdz Rīgai toreiz nopirkt varēja katrs, bet palikt Rīgā tomēr bija krievu privilēģija. Izrādījās, ka man, miesīgai meitai, nebija tiesības pie tēva pierakstīties un dzīvot. Kad bija izstaigāta namu pārvalde un milicija no viena gala līdz otram pa vairākiem lāgiem, tad biju uzzinājusi tikai tik daudz: ja es iestāšoties darbā, tad Rīgā pierakstīšot. Bet skola? Kā lai pabeidzu skolu, ja tā man pirmajā vietā. Būšot jāiet vakarskolā. Tā tik vēl trūka! Man ir apgādnieks. Biju sašutusi par tādu netaisnību, sveši krievi man norādīs, kur un kā man mācīties. Kur tas vēl redzēts, ka likumīgu tēvu nevar uzskatīt par apgādnieku savai meitai, kamēr tā mācās!
Un nepatikšanas neizpalika.
Tikai viena nedēļa bija pagājusi no iebraukšanas dienas, kad jau naktskontrole klāt. Tas bija sētnieks Erdmanis, kam niezēja kāju pēdas ātrāk aizskriet un paziņot.
Naudas sods nebija liels, toties draudi īsti padomiski - pat ar cietumu piedraudēja. Tēvam bija labs draugs, atvaļināts advokāts, kurš apsolījās mani iekārtot vieglā darbā. Lai ejot droši vakarskolā, nekas sliktāks tur neesot un gan jau viss labi. Otrā dienā advokāts priecīgs klāt. sarunājis man sekretāres vietu LPSR Augstākajā tiesā. "Ak šausmas!" iesaucos, "es un tiesā!" Dzirdot vien runājam par tiesu, man jau kājās stīvums metās, kur nu vēl par augstāko.
"Vai tad tur vispār tādus tuvumā laiž, kuri nav zvērināti komjaunieši?" indīgi pavaicāju. Atbilde bija apmēram tāda, ka ņemot katru, kura grib strādāt, un ka krimināllietu tiesas kolēģijā ļoti vajadzīga sekretāre, jo nākot veselām grēdām lietas ar kasācijas sūdzībām no tautas tiesām no visiem Latvijas rajoniem un tās visas jāreģistrē grāmatās.
Bez tam sekretāre esot tieši šodien vajadzīga, rit var izrādīties par vēlu, un, lūk, šī nu esot vienīgā izdevība, kā tikt ārā no apburtā loka. Citur tādu papīru milicijai nekur es nedabūšot, visur prasa pasi ar pierakstīšanās atzīmi.
Tikmēr man skaidroja, kamēr piekritu. Ar grūtu sirdi ierados Augstākajā tiesā pie krimināllietu tiesas kolēģijas priekšsēdētāja A. Francmaņa. Izrunājāmies, viņš man šo to pajautāja, acīmredzot manas atbildes viņu apmierināja, un man lika uzrakstīt autobiogrāfiju. Nezināju, kā tāda jāraksta, jo nekad vēl nebiju rakstījusi. Par vecākiem esot jāraksta. Uzrakstīju par tēvu un vecomāti, bet ka par māti ziņu nav, jo viņa dzīvoja Jelgavā, kuru kara laikā sabombardēja. Par darbiem vācu laikā nepieminēju, jo kam var ienākt prātā, ka strādāju no četrpadsmit gadiem.
Saņēmu dokumentu, ka mani pieņems darbā LPSR Augstākajā tiesā, tikko būs nokārtota pierakstīšanās. Bet ar visu glauno papīru nekas nesanāca, neesot pietiekamas platības, tēvs kaut kad agrāk pierakstījis pie sevis sava brāļa meitu ar diviem bērniem.
Tajā laikā visos aģitpunktos spēlēja krievu deju mūziku, krievietes, ziemas laikā tērpušās puķainās zīda kleitās un puskažokos, drūzmējās pie aģitpunktu durvīm, lai varētu izdejoties PSRS Augstākās Padomes vēlēšanām par godu. Viņām nebija problēmu ar pierakstīšanos Rīgā, viņas bija priecīgas.
Noraugoties uz privileģēto šķiru un apzinoties savu bezcerīgo stāvokli, gāju skumīgi pa ielu. Sniga. Ap laternām sniega pārslas virpuļoja īstā raibumā. Kāda niecība ir tāda sniegpārsliņa, uzkrīt uz rokas, izkūst - un nav vairs. Vai es nebiju tāda pati niecība?
Tā aizdomādamās gājusi pa ielas braucamo daļu un no saviem sapņiem atmodos, saņēmusi pamatīgu belzienu pa sāniem, tai pašā laikā blakus nokauca automobiļa riepas: biju pakritusi. Laipni latvieši mani pacēla, iesēdināja automašīnā un aizveda uz tuvāko aģitpunktu VEF rūpnīcās tuvumā. Tur ieveda kādā siltā biroja telpā un jautāja, vai man kas noticis. Neatceros, vai no kauna vai izmisuma, bet sāku histēriski raudāt. Ilgi nevarēju parunāt, pārāk smagi bija ap sirdi. Un vispār, kas man ko runāt ar pilnīgi svešiem cilvēkiem padomju aģitpunktā! Man bija neuzticība pret tādiem cilvēkiem. Ledu salauza Rīgas vagonu rūpnīcas inženieris Lasmanis, viņš man parādīja savu darba apliecību un apgalvoja, ka man nekas slikts nenotiks, ka viņi no darba nozīmēti aģitpunktā dežūrēt un ka varbūt viņš man kaut kā var palīdzēt, varbūt aizvest uz mājām.
Labs cilvēks bija Lasmanis. Pēc nedēļas biju pierakstīta inženiera Lasmaņa trīsistabu dzīvoklī, Pudiķu ielā 6 kā "radiniece". Turpināju strādāt tiesā, gāju Raiņa vakara vidusskolā un dzīvoju pie tēva. Pēc laiciņa atkal nakts kontrole klāt, nu jau lepni parādīju pasi ar pierakstu, ar darba vietas zīmogu. Un tomēr, neskatoties uz to, naktī atrasties sava tēva dzīvoklī nebija atļauts. Man nakts vidū pavēlēja apģērbties un iet gulēt tur, kur esmu pierakstīta. Ko nu lai daru? Es tak neiešu nakts vidū uz sveša vīrieša dzīvokli!
Janvāra naktī uz ielas, pamatīga sala laikā, nebija neviena gājēja. Domāju, apiešu kādu kvartālu un atgriezīšos jau iesildītā gultā. Bet miliči, laikam manu nodomu sapratuši, sēdēja mašīnā pie mājas stūra. Bija jāmēro garais ceļš uz Pudiķu Tur pārlaidu nakti aukstā kāpņu telpā. No sala nebija kur tverties, uz cementa kāpnēm sēdēt nebija iespējams, bija jāstāv kājās. Bez tam bija jābaidās, lai kāds mani nepamana, kur tad no kauna acis likt, ko teikt.
Nakts šķita viena no garākajām manā mūžā, arī visaukstākā. Bez tam no pārsalšanas veselu nedēļu nopietni slimoju. Godīgi sakot, pie tēva nekāda paradīze nebija, vienīgā vērtība, ka uz darbu bija jāiet piecas minūtes, turpat blakus Raiņa vakarskola. Ja tēvam viesu nebija, dzīve ritēja normāli, varēju mācīties pie lielā galda un laikus likties gulēt. Cita lieta, kad sanāca draugi. Tādās reizēs savācu burtnīcas un iekārtojos vannas istabā. Tur ieliku vannā ačgārni spaini, uz kura sēdēt, un dēli, uz kura varēju rakstīt visu, ko vajadzēja. Pilns komforts.
Tiesā darbs izrādījās ļoti interesants, jo tur uzzināju daudz ko tādu, ko citādi nebūtu zinājusi. Toreiz avīzēs nerakstīja, kādi kriminālnoziegumi Latvijā notiek. Lai tauta domā, ka nekas nenotiek. Pirmkārt, zināju, kāda publika no plašās dzimtenes lielā skaitā pārvietojās uz mūsu mazo zemīti. Tādi "dižciltīgi" vien; ar trīs četriem vārdiem, uzvārdiem, tēva vārdiem, arī dzimšanas dati tādām personām dažādi, ar katru apcietināšanas reizi viņi kļuva jaunāki un jaunāki, pusmūža gadus sasnieguši, tādi vēl nemaz nebūtu dzimuši.
Un cik daudz sodāmību īsā pagātnē! Starp katru slavenās personas uzvārdu iestarpināts "on že". Un kādās tik pilsētās pabijuši, taisni skaudība radās! Tad pēdējais ceļa mērķis - Latvija, jauns, neapgūts darba lauks zagšanai, laupīšanai, vardarbībām. Liepājā agrās rīta stundās darba cilvēkiem no paslēptuves aiz žoga bija metuši virsū laso kā kovboji teļiem. Strādniekus izģērbuši, atņēmuši pulksteņus. Zagšanas pants tajā laikā guva vislielāko popularitāti, bet atgadījās arī šausminošas slepkavības. Pa retam kāda uzjautrinoša lieta. Vienu tādu, pavisam smieklīgu, vēl tagad atceros.
Pavecāka lauku sieva iesūdzēja tiesā sava dēla draugu par izvarošanu. Puisis tiesā paskaidrojis, ka viņam ar drauga māti jau sen esot mīlas sakari, tikai pašā pēdējā reizē, kad mīlējušies ābeļu dārzā, kaimiņi, iedami gar žogu, šos redzējuši un izsmējuši. Rajona tautas tiesā puisim piesprieduši veselu gadu ieslodzījuma, bet Augstākā tiesa šo attaisnoja.
Saņēmusi pirmo algu, izgāju uz ielas ar nolūku nopirkt saldējumu. Pie kioska saradās vairāki jauni krievi. Par nosvērto saldējumu man nebija ar ko samaksāt, jo maciņš ar visu algu no manas kabatas bija pārceļojis uz kādu citu, svešu kabatu. Stāvēju apjukusi. Krievi, par mani pamatīgi izsmējušies, aizgāja. Milicijas tuvumā nebija, kam sūdzēsies? Gāju atpakaļ piereģistrēt lielo kaudzi ar ienākušajām kasāciju lietām. Varbūt citu reizi mana maciņa zagļa lieta arī nonāks manās rokās ar visiem vārdiem un uzvārdiem. Varbūt jau esmu pierakstījusi tā zagļa vārdu, kurš man reiz tirgū nozaga rokassomiņu. Bet droši zināju, ka tie, kuri man 1945. gada 9. maijā atņēma akordeonu un vēl daudz ko, nekad netiks sodīti, jo tie bija mūsu "atbrīvotāji". Viņiem oficiāli Liepājā bija atļauts laupīt trīs diennaktis uz velna paraušanu, un šīs privilēģijas viņi izmantoja ar uzviju un lielu sajūsmu. Likuma vārdā pavēlēja atslēgt durvis, likuma vārdā ar ieročiem rokā laupīja, varoja un ņirgājās, par veciem un slimiem latviešu cilvēkiem, bet runāt skaļi par šim lietām bija noziegums, par to varēja tikt cietumā ar pantu "Par pretpadomju aģitāciju" uz 10 gadiem.
Nebiju ilgi tiesā strādājusi, kad tiesnesis Gaišpuitis sāka mani apgrūtināt ar sarunām par komjaunatnes lielo nozīmi, priekšrocībām, lietderību. Man tas esot sevišķi svarīgi, jo pēc skolas beigšanas bez komjaunatnes biedra kartes es nekur tālu netikšot. Viņš bija mans labvēlis un nežēloja laiku un pūles, lai mani pārliecinātu. Vai tad es nemaz negribot taisīt labu karjeru? Viņš man došot vislabāko raksturojumu uz juridisko fakultāti. Protams, Gaišpuitis būtu vārdu turējis, ja vien es būtu izjutusi simpātijas pret komjaunatni un piekritusi viņa padomiem.
Bet tiesnesis Gaišpuitis nebija informēts par to, kas es biju. Ja viņš to būtu zinājis, nekad nebūtu ar mani sarunas uzsācis. Viņš nezināja, ka es visu, visu zināju par komunistu "pakalpojumiem" mūsu tautai baigajā gadā. Viņš nezināja, ka grāmatu "Ein Jahr des Grauens" zināju no galvas, jo tajā grāmatā bija apkopoti fakti par čekista Šustina u.c. zvērībām un dokumentālie fotouzņēmumi ar izkropļotiem līķiem: ģenerāļa Goppera, Latvijas Izglītības departamenta direktora Arnolda Čuibes un daudzu citu... Jā, acīmredzot tiesnesis Gaišpuitis iedomājās, ka viņam ir darīšana ar jaunu, dumju meiteni un nenojauta, ka sarunājās ar politisku ienaidnieci - pārliecinātu antikomunisti, kuras māte sēž cietumā, bet mātesbrālis aizvests 41. gadā kopā ar ledlauža Kr. Valdemāra apkalpi un Ļeņingradā nošauts, jo bija Latvijas jūras aizsargs.
Ar savu otro nopelnīto algu aizgāju uz Centrālo universālveikalu, lai nopirktu sev ko praktisku, bet atkal nepaveicās tīri romantiskas sagadīšanās dēļ. Veikala otrajā stāvā man ceļā nostājās jauns cilvēks un jautāja: "Kā jūs domājat, vai man šāds krekls piestāvēs?" "Domāju, ka ne," es pārliecinoši atbildēju. Viņam rokā bija rozīgs krekls caurspīdīgā iesaiņojumā.
Cik gan jaunībā dažkārt vienkārši var iepazīties! Jauneklis palūdza, lai es parādot, kāds krekls piestāvēs. Es norādīju uz balto ar sīkiem, ziliem punktiņiem. Viņi bija divatā, tas otrsbija atturīgāks un arī daudz izskatīgāks par pirmo. Kreklus tomēr abi nopirka pēc manas gaumes. Pateikušies par padomu, abi stādījās priekšā. Pirmais bija Džons (bet ne Jānis) Vesmanis, otrs - kapteinis (priekšvārdu neatceros, jo nekad vairs nesatiku). Jāsaka gan, ka tik elegantus jaunus kungus man nekad agrāk dzīvē nebija gadījies sastapt. Tādi tikai ārzemju filmās bija redzēti. Visi cilvēki veikalā viņus pavadīja ar izbrīnas pilniem skatiem, bet es drīkstēju ar viņiem kopā staigāt un sarunāties. Man gan arī galvā bija ļoti modīga cepure; platām malām un mugurā diezgan labs mētelis ar kažokādas apkakli un kabatām. Ar viņiem kopā staigājot, jutu, ka manī briest pašapziņa. Nebijusi Džonim elegantā, melnā platmale ar uzrullētām malām un melnais vizītmētelis, varbūt mūsu pazīšanās turpat pie veikala izejas būtu izgaisusi. Nekāds Apollons viņš nebija, sīka auguma, blonds, baltām ūsām un vistievāko kaklu pasaulē. Bet tur bija kas cits: smalka uzvedība, patīkama valoda, erudīts, dzīvs sarunu biedrs, ar tādu nekad nav garlaicīgi. Pēc brīža jutāmies kā veci paziņas un pie veikala izejas apmainījāmies ar telefonu numuriem. Cik labi, ka manam tēvam bija telefons! Tā negaidot ātri tiku pie drauga. Uzzināju, ka Džons beidzis franču liceju un strādā Komponistu savienībā. Mēs satikāmies pa svētdienām, citreiz sestdienas vakaros. Stundām klaiņojām pa pilsētas parkiem, pēc pastaigām Džons aicināja uz restorānu. Reiz, nākot no restorāna, es Džonam tieši, bez aplinkiem noprasīju: "Kādēļ tev tie šveicari un viesmīļi tā klanās, kas tu esi?" Nu jā, pirmkārt gan naudas dēļ. Bet tajā vakarā es uzzināju daudz vairāk, proti, Džons Vesmanis bija Augusta Kirhenšteina māsasdēls un viņa vecākiem agrāk piederējusi skaistā māja ar zilajām flīzītēm augšstāvā Elizabetes ielā. Mājā, tāpat kā visiem, nacionalizēta, bet dzīvoklis ar visām vērtībām Kirhenšteina māsai atstāts - ne tā kā visiem citiem, un viņa pati arī nekur nav aizvesta. Tik daudz Kirhenšteins pratis parūpēties par saviem piederīgiem.
Pirmajā brīdī, uzzinot, ka Džons ir tik tuvā radniecībā ar Kirhenšteinu, jutos šokēta, bet, no otras puses, novērtējot Džona godīgo un atklāto attieksmi pret mani, samierinājos, un mūsu draudzība turpinājās. Vispār ņemot, Džons tāds švauksts mazliet bija, jo restorānos mīlēja ar mani tērzēt angļu un vācu valodā, pie reizes pamācīja man dažus franču izteicienus. Tā ieguvu pirmās iemaņas franču valodā. Mums bija viegli un labi. Džons labprāt stāstīja par Kirhenšteina privāto dzīvi. Kirhenšteina mīļākā dziesma bijusi "Pūt, vējiņi!". Es nekad negāju pie Džona viņa greznajā mājā. Tāpat Džons nekad nebija manā mājā, ko viņam tur darīt? Dažus gadus vēlāk, satikusi Džoni uz ielas, dabūju dzirdēt pārmetumus: "Mēs tā cerējāmies un cerējāmies, bet tu, man ne vārda neteikusi, paņēmi un apprecējies ar kaut kādu mālderi." Jā, man nebija ko teikt, tikai vārdu "mālderi" izlīdzināju ar "gleznotāju". Un es nekad nebiju domājusi tuvāk saistīties ar Džonu. Tas viss bija tikai laika kavēšanas nolūkā.
Tiesā biju nostrādājusi septiņus mēnešus un, kas to lai zin, cik ilgi vēl būtu tur palikusi, jo alga bija smieklīgi maza. Bet vienu rītu priekšsēdētājs Francmanis mani iesauca savā kabinetā. Viņam priekšā uz galda manas mātes lieta, atceļojusi no Liepājas tautas tiesas, ar kasācijas sūdzību. Bez ievada Francmanis, norādot uz lietu, pajautāja, vai tā ir mana māte. Jutos kā slazdiņos iekritusi, tad atbildēju: "Jā, tā ir mana māte." Tālāk sekoja paskaidrojums, ka pēc noteikumiem, ja kāds no ģimenes locekļiem atrodas apcietinājumā, nedrīkst strādāt Augstākajā tiesā. Lai es turpat uz vietas rakstot atlūgumu "Atbrīvot no darba Augstākajā tiesā uz personīgo vēlēšanos". Visu sapratu un iesniegumu uzrakstīju. Vēl Francmanis paskaidroja, ka tā man turpmāk būs vieglāk citur dabūt darbu: Atklāti sakot, sevišķi noskumusi par tādu iznākumu nebiju; jo neuzskatīju par goda lietu tiesā strādāt, vienīgais prieks bija zināt, cik lielā skaitā pelnītu sodu saņēmuši "viesizrāžu" zagļi un laupītāji. Protams, nekādu statistiku es nepierakstīju, bet vajadzēja gan, tad redzētu, cik mēnesi par zagšanu notiesāja krievus un cik latviešus Tad arī redzētu; kā vēlāk zagļi pavairojās Latvijā.
Par visiem septiņiem mēnešiem atceros tikai dažas lietas ar latviešu uzvārdiem ar zagšanas pantu, bet arī tās, pēc mana prāta, aiz tīras ļaunprātības safabricētas, jo nozagtās mantas vērtība bija pārāk niecīga, lai par to sēdinātu cietumā. Tā, piemēram, sieviete, četru bērnu māte, fabrikā bija nozagusi sešas spolītes šujamā diega. Bet pants - "Valsts īpašuma izlaupīšana" un četri gadi ieslodzījumā par to jāpavada! Gadījās arī, ka Augstākā tiesa vairākus līdzīgus spriedumus atcēla. Tādos gadījumos es ar sajūsmu steidzos nosūtīt tiesas lēmumus uz tiem cietumiem, kur ieslodzītie atradās. Tās bija patīkamas dienas.
Tiesā bija vienas durvis, kuras mūžīgi turēja aizslēgtas.
Tās bija "specdaļas" durvis gaiteņa pašā galā, kuras apsargā "ļaunā čūska", specdaļas sekretāre Bavaduļina. Viņas izskats jau pa gabalu dvesa ļaunumu un naidu. Katru reizi, ieraugot Bavaduļinu, sajutu viņas dzēlīgo, caururbjošo melno acu skatienu. Šķita, ka viņa ar lielu prieku sarautu mani gabalu gabalos vai pieliktu pie sienas un nošautu.
Tak jau čeka zināja, kam var uzticēt simtiem nevainīgu cilvēku dokumentu glabāšanu. Manā laikā, laimīgā kārtā, nevienu par viņa politisko pārliecību netiesāja, citādi nevarēja zināt, kā būtu bijis, jo bez komentāriem droši nebūtu iztikusi. Toreiz kara tribunāls nodarbojās ar latviešu cilvēku likteņiem, lai pēc iespējas vairāk latviešu nolemtu iznīcībai. Iznicināto latviešu vietā palika Krievijas zagļi, jo, nosēdējuši vienu vai divus gadus Latvijas soda vietās, viņi nekur prom nebrauca.