Pēc kasācijas sūdzības noraidījuma mana māte no Liepājas cietuma bija pārvesta uz stingrā režīma labošanas darbu nometni Rīgā, Vecmīlgrāvī, bijušajā Provodņika rūpnīcā. Es, protams, to nezināju, padomju sistēmā bērniem nav jāzin, kur viņu vecāki un otrādi.
Pēc pāris mēnešiem saņēmu ziņu no vecāsmātes, lai es ejot māti uzmeklēt Rīgas ortopēdiskajā slimnīcā Duntesielā.
Nopirku vīnogas un ziedus, braucu meklēt. Atradu. Guļ gultā viena, atsevišķā istabā, un pie durvīm stāv zaldāts ar šauteni plecā - kā godasardzē. Ieeju palātā, nolieku ogas un ziedus uz naktsskapīšā, saku: "Labdien, mamma." Viņa tā savādi uz mani paskatās un saka: "Ejiet prom, es jūs nepazīstu." "Kā tā?" es, pagalam apjukusi, brīnos. "Mēs esam svešnieces, vai jūs to saprotat?" Nē, to es nevarēju saprast, bet apgriezos un gāju, jo pēdējais teikums izklausījās kā pavēle. Ogas un ziedi palika turpat. Es skriešus noskrēju pa trepēm lejā un tur uz sola saļimu. Tas man bija par daudz. Asaru pilnām acīm lūkojos grīdā un pat sakarīgi domāt nevarēju. Ko tas viss nozīmē? Par cietumsargu pie durvīm viss skaidrs, jo uz slimnīcu atvesta no cietuma. Varbūt pēc reglamenta nav brīv cietumniekus slimnīcā apmeklēt, bet tad sargs man būtu nostājies ceļā un nebūtu laidis.Varbūt aizmirsa? Būtu varējusi man kaut ko vairāk paskaidrot. No tādiem strupiem teikumiem es nezināju, kā tagad rīkoties.
Pēc īsa brīža skrien lejā medmāsiņa, steidzās pie manis un arī raud. Viņa raudādama man krievu valodā stāsta, ka mana māte turot manis atnestos ziedus rokā un raudot.
Viņai esot smagi pārdzīvojumi, un viņa palūgusi māsiņu mēģināt mani panākt un atvest atpakaļ. Es savukārt teicu, lai pasaka slimniecei, ka esmu jau prom, bet ka drīz vien atkal atnākšu. "Tā būs labāk, būs mazāk uztraukumu, jo es jūtu, ka šodien nebūšu spējīga runāt - esmu pārāk satraukta."
"Kas jūs slimniecei esat?"
"Meita."
"Meita? Bet viņa teica, ka viņai neesot neviena tuvinieka, izņemot vecu māti Liepājā."
"Nu tas laikam tādēļ, lai nekaitētu manai izglītības iegūšanai un vispār manai nākotnei, jo viņa tak ir cietumniece, kā jūs visi to jau zināt."
"Jā, tagad es saprotu: mātei jāatsakās. no meitas, lai viņai nekaitētu, ir gan laiki, smagi laiki."
Un tā runā krieviete, mūsu zemes okupante. Es tālāk debatēs neielaidos. Pateicos par sarunu un gāju savu ceļu.
Nākošajā apmeklējuma reizē mēs nedaudz parunājām, tikai traucēja cietumsargs pie durvīm. Likās gan, ka viņš latviski neko nesaprot. Es mātei jautāju, kas viņai noticis, kādēļ viņa atrodas slimnīcā, bet veltīgi, māte nevēlējās par to runāt. Vienīgi pateica, ka ar kājām neesot labi. Kādā nākošajā apciemojumā redzēju, ka māte. līdz pat padusēm ir ģipsī. Sega bija noslīdējusi. Vispār par sevi māte runāja maz un atturīgi, vairāk viņa gribēja, lai es stāstu. Dažreiz seši vīri, nesot slimnieci no rentgena caurskates, atstāja viņu uzkādu stundu saulītē, turpat dārzā. Saule ģipsi sasildīja, un mātei tas ļoti nāca par labu. Taču arī tādās reizēs cietumsargs stāvēja turpat blakus, dārzā, lai neaizbēg. Jāsmejas!
Vasara pagāja, divas reizes nedēļā braucot uz Duntes ielu. Rudenī, skolas laikā, braucu tikai pa svētdienām.
Vienu vienīgu nedēļu vasarā biju izlaidusi, kad aizbraucu uz Alsungu. Gribēju apciemot draudzeni, viņas mātei piederēja neliela, jauncelta lauku māja un saimniecība.
Tur tikai bēdu ziņas dzirdēju: lopiņi atņemti, mājas krievi izlaupījuši, draudzenes koptais trīsgadīgais, skaistais pelēkais zirdziņš arī rekvizēts. Atgriezos mājās galīgi satriekta. Biju domājusi: pilsētā zog, izrādījās, ka uz laukiem vēl trakāk.
Pienāca atkal vasara, māte joprojām gulēja slimnīcā. No sarunām nopratu, ka pēc nedēļas vai divām ģipsi ņemšot nost un māti no slimnīcas izrakstīšot. Tās bija labas ziņas. Nākošajā svētdienā domāju, ka eju uz slimnīcu pēdējo reizi. Māti, nodaļā neatradu. Kas noticis? Būs aizvesta atpakaļ uz cietumu? Gāju noskaidrot. Saņēmu atbildi, ka aiznesta uz citu nodaļu. Jutos vīlusies un satraukta. Kas noticis? Neviens neko nepaskaidroja. Sameklēju māti un tikko neiekliedzos. Tik bālu es viņu nekad nebiju redzējusi.
Gulēja gultā puspievērtām acīm, un izskatījās, ka ļoti cieš. Lēnām uz pirkstgaliem tuvojos. Jautāju, kas noticis. Pavisam klusā balsi māte pateica, ka pirms trim dienām esot pārcietusi operāciju, bet ka tagad viss būšot labi. Negribēju viņu nogurdināt ar jautājumiem, jo redzēju, ka viņai runāšana sagādā mokas.
Visu patiesību uzzināju pāris nedēļas vēlāk. Lūk, ko man pastāstīja slimnīcas dārzā nejauši sastapta slimniece: "Es jūsu māti nevaru vien beigt apbrīnot. Tāda apņēmība, tāds gribasspēks!" Es nezināju, ko viņa ar to domā, tādēļ pārtraucu slimnieces jūsmošanu un lūdzu izteikties skaidrāk.
"Ak, jūs nezināt? Nu ja, viņai laikam nav viegli par to tagad runāt, tik smagu operāciju pārcietusi. Bija tā: jūsu mātei noņēma ģipsi, iedeva kruķus un sāka mācīt staigāt. Tad viņa konstatēja, ka kreisā kāja stipri īsāka. Viņa bija sašutusi, izsauca pie sevis ķirurgu Baterašvili, kurš viņu bija operējis. Tas pateicis, ka neko vairs nevar darīt, un kāju var labot, ar ortopēdisko kurpi, pieliekot tik biezu zoli, cik centimetru pietrūkst līdz normālam garumam. To dzirdot, jūsu māte sadusmojās un lika izsaukt citus ārstus, arī slimnīcas galveno ārstu Mačabelli. Atbilde tāda pati - jāizgatavo ortopēdiskā kurpe. Jūsu māte kategoriski pieprasīja jaunu operāciju, jo gribēja, lai abas kājas būtu vienādas. Ārsti kratīja galvas, sacīdami, ka kauli labi saauguši un vairāk operācijas nebūs. Tad māte griezusies pie veselības aizsardzības ministra ar lūgumu palīdzēt. Ne jau ministrs pats, bet kāds mazāks gariņš atbrauca, atkal ar visiem ārstiem kopā pateica galavārdu - operācijas vairs nebūs. Tikko, ārsti atstāja nodaļu, jūsu māte nometa kruķus un ielēca kāpņu telpas šahtā. Krītot viņa stipri sasitās, bet panāca to, ko gribēja pārlauza slimo kāju iepriekšējā lūzuma vietā. Es redzēju, ka, neraugoties uz sāpēm, viņa staroja tādā kā uzvaras priekā. Tā tik ir sieviete, Kura skaistuma dēļ riskēja ar dzīvību! Es nevaru vien beigt viņu apbrīnot."
Es klusēju, iegrimusi dziļās pārdomās, un īsti nevarēju aptvert, vai tas bija kāds šausmu stāsts vai patiess notikums, jo māte pati man neko nebija teikusi. Visā šajā satraukumā es nemaz nebiju pamanījusi, ka trūkst cietumsarga. Reiz uzmanīgi mātei apjautājos, vai viņa arī zina, ka neviens ar šauteni rokā vairs pie durvīm nestāv. Kā nu nē, viņa to zināja. Jau labu laiciņu pirms otrās operācijas bija atnākuši, gulošu nofotografējuši un pat pasi iedevuši. Par pierādījumu viņa izvilka pasi no atvilktnes un deva man apskatīt. Jā, galva pases bildē atradās uz spilvena, kā jau gulošam cilvēkam. Tātad mana māte vairs nebija cietumniece. Viņa bija noaktēta, t.i., īpaša komisija sastādījusi aktu par to, ka ieslodzītā tāda un tāda nav nekādam darbam labošanas darbu nometnē derīga. Un pēc principa "kas nestrādā, tam nebūs ēst" no cietuma izmesta. Tā katrā ziņā bija patīkama vēsts, tikai savādi, ka māte to man nebija paziņojusi tūliņ pēc pases saņemšanas.
Ilgi nezināju, kā māti iztaujāt par slimību un tās gaitu.
Pārāk noslēpumaina man šķita mātes uzvedība. Vienreiz saņēmos un teicu: kāda slimniece man stāstījusi, it kā kāja bijusi īsāka, bet vai tādēļ māte lēca šahtā?
"Bet ko citu es varēju darīt?" māte attrauca. "Iedomājies, viņi atteicās labot savu kļūdaino operāciju un gribēja mani izrakstīt no slimnīcas ar sakropļotu kāju."
Tālāk māte man pastāstīja to pašu, ko bija teikusi svešā sieva, vēl piezīmēdama, ka viņai nav bijis daudz laika rīcības apdomāšanai, jo, ja pacients no slimnīcas izrakstīts, tad atpakaļ labot nepareizus saaugumus vairs neņem, tādēļ steigā izdarījusi to, kas ienāca prātā, ieraugot tukšo kāpņu telpas cementa laukumu divus stāvus zemāk. Pirms tam kļūdaino operāciju veicis ķirurgs Baterašvili, kurš izskatījās vairāk pēc sieviešu pavedēja nekā pēc ārsta - jauns un nepieredzējis ķirurgs.
Vēlāk septiņdesmitajos gados es avīzē Cīņa izlasīju rakstu par Rīgas ortopēdiskās slimnīcas ķirurgu Baterašvili. Tur bija teikts, ka viņam nav un vispār nekad nav bijusi medicīniskā izglītība, jo diplomu viņš nopircis Tbilisi, - pēc tam Rīgā pie tautieša Mačabelli iekārtojies darbā. Un viena no pirmajām pacientēm māceklim bez izglītības bijusi cietumniece - mana māte.
Pēc izmisīgā lēciena kāpņu šahtā māti pieņēma savā nodaļā labs, pieredzējis ķirurgs Dr.Kogans: Es viņu pāris reizes redzēju, tāds sīks vīriņš, sarkaniem matiem. Dr.Kogans "nozaudētā" kaula vietā bija ievietojis citu kaulu un no gurna līdz celim, kaula vidū, ievietojis metāla stieni stabilitātei. Un vispār dr. Kogans bija veltījis manai mātei īpaši lielu uzmanību un daudz rūpējies par viņu.
Operācija bija veikta ļoti īsā laikā, jo bija dota tikai lokālā narkoze, vispārējo bija riskanti dot sliktās veselības dēļ. Tak jau Dr.Kogans zināja un saprata, kādu aplamību jaunais gruzīns bija izdarījis, bet vai toreiz drīkstēja runāt? Ko domā, ko dzird un redz, viss bija jāpatur sevī. Mātes veselība pēc teicami izdarītas operācijās un pie labas kopšanas strauji uzlabojās. Un galvenais, ciešanas nebija veltas - abas kājas nu bija vienādā garumā.