Kara laikā es dienasgrāmatas nerakstīju. Taču 1418 versmainās dienas un naktis nav aizmirsušās. Bija epizodes, tikšanās un kaujas, bija tādi brīži, kas man, tāpat kā visiem frontiniekiem, nekad neizzudīs no atmiņas.
Šodien man gribas pastāstīt par samērā nelielu kara sektoru, ko kareivji un jūrnieki bija nosaukuši par Mazo zemi. Tā patiešām ir «maza» — nepilni trīsdesmit kvadrātkilometri. Un tā ir liela, kā var kļūt liela pat pēda zemes, ja tā slacīta pašaizliedzīgu varoņu asinīm. Lai lasītājs varētu novērtēt situāciju, teikšu, ka desanta dienās ikviens, kas šķērsoja jūras līci un nokļuva Mazajā zemē, saņēma ordeni. Es neatceros tādu pārcelšanās reizi, kad fašisti nebūtu nogalinājuši, noslīcinājuši simtiem mūsu cilvēku. Un tomēr ienaidniekam atņemtajā placdarmā pastāvīgi bija 12 līdz 15 tūkstoši padomju karavīru.
1943. gada 17. aprīlī man vajadzēja kārtējo reizi nokļūt Mazajā zemē. Šo datumu atceros labi, un, domāju, to neaizmirsīs neviens Mazās zemes cīnītājs: tajā dienā hitlerieši sāka operāciju «Neptūns». Jau pats nosaukums liecināja par viņu plāniem — ietriekt mūs jūrā. No izlūkdienesta datiem mēs to zinājām. Mēs zinājām, ka viņi gatavo nevis parastu, bet gan izšķīrēju uzbrukumu, ģenerāluzbrukumu.
Arī mana vieta bija tur, priekšējā līnijā, Novorosijskas priekšpilsētā, kas Cemesas līcī iesniedzas kā rags, šaurajā Mazās zemes placdarmā.
Tieši aprīlī mani iecēla par 18. armijas politdaļas priekšnieku. Ņemot vērā gaidāmās kaujas, to pārveidoja par desanta armiju, pastiprināja ar diviem strēlnieku korpusiem, divām divīzijām, vairākiem pulkiem un tanku brigādi, operatīvā ziņā tai pakļāva Melnās jūras flotes Novorosijskas jūras kara bāzi.
Karā nevari izraudzīties, kur karot, taču man jāatzīstas, ka šī iecelšana mani iepriecināja. 18. armiju visu laiku sūtīja uz grūtiem sektoriem, tai vajadzēja veltīt sevišķu uzmanību, un es tur, kā mēdz teikt, pavadīju dienas un naktis. Ar pavēlnieku K. Leselidzi un Kara padomes locekli S. Koloņinu sen jau biju atradis kopīgu valodu. Tā ka pārcelšana no frontes politiskās pārvaldes uz šo armiju tikai apstiprināja faktisko stāvokli.
Pārcelšanos veicām tikai naktī. Kad es ierados Gelendžikas Pilsētas piestātnē jeb Osvodovas piestātnē, kā to vēl mēdza dēvēt, tur nebija nevienas brīvas vietas, drūzmējās dažādu tipu kuģi, kas jau bija uzņēmuši cilvēkus un kravas. Es uzkāpu uz seinera «Riča». Tas bija vecs kuģis, uz visiem laikiem piesūcies ar zivju smaku, čīkstēja kāpnes, apskrambāti bija borti un margapmales, šķembu un ložu caururbts bija klājs. Jādomā, tas bija krietnu laiku nokalpojis jau pirms kara, un tam neklājās viegli arī tagad.
No jūras pūta dzestrs vējš, bija vēsi. Dienvidos vispār ir grūtāk paciest aukstumu nekā ziemeļos. Kāpēc — to es neņemos izskaidrot, bet tā tas ir. Seineris aši tika sakārtots ceļam. Dažādās vietās un dažādos līmeņos karavīri uzstādīja ložmetējus un prettanku šautenes. Katrs sev meklēja mājīgāku vietiņu, kas būtu aizsegta no jūras puses kaut vai ar plānu dēļu sienu. Drīz uz kuģa ieradās kara locis, un viss sāka kustēties.
Tas izskatījās kaut kā dīvaini, it kā visi barā dotos reidā. Taču tā bija pirmajās minūtēs. Katrs kuģis precīzi zināja savu vietu. «Riča» gāja pirmā, aiz tās, kā mēs teicām, pukšķināja motorlaivas — Nr.7 un Nr.9. Seineris tās paņēma tauvā, pārējie kuģi izstiepās karavānā 400 līdz 500 metru atstatumā cits no cita, un mēs uzņēmām kursu uz Mazo zemi. Mūs apsargāja «jūras mednieki».
Es biju nodomājis trijās brauciena stundās aprunāties ar papildinājuma karavīriem, gribēju labāk iepazīt cilvēkus. Kopīga pārruna neiznāca. Desantnieki jau bija ieņēmuši savas vietas uz klāja, un negribējās viņus saukt projām no tam. Nolēmu apstaigāt grupu pēc grupas. Dažiem uzdevu jautājumus, ar citiem lielākoties apmainījos replikām, dažviet apsēdos pie karavīriem, lai parunātos. Pārliecinājos, ka visumā tie bija kaujas rūdīti vīri, noskaņojums bija kaujiniecisks. Es labi zināju, ka ar kareivjiem jāaprunājas, bet es zināju arī ko citu: dažreiz par sarunām svarīgāka kareivjiem bija apziņa, ka politiskais darbinieks, politiskais vadītājs iet kopā ar viņiem, pārcieš tās pašas grūtības un briesmas, ko viņi. Tas bija jo svarīgāk, jo asāka veidojās kaujas situācija.
Tālu priekšā, virs Novorosijskas, zvēroja blāzma. Bija dzirdama dobja artilērijas dunoņa, pie tās jau bija pierasts. Diezgan tālu — pa kreisi no mums risinājās jūras kauja. Kā man vēlāk teica, tur bija sastapušies mūsējie un vācu torpēdkuteri. Es stāvēju uz komandtiltiņa labējā vaļējā spārna blakus locim; šķiet, viņa uzvārds bija Sokolovs.
— Kareivji, — viņš stāstīja, — dodas desantā vienu reizi, bet kuteru jūrnieki — katru nakti. Un katra nakts ir kauja. Pierasts. Mēs, loči, jūtam īpašu atbildību par visiem. Būtībā bieži vien nākas vest kuģus, kā mēdz teikt, taustoties. Uz zemes sapieri izlūko mīnu lauku, iztaisa tajā ejas un droši ved aiz sevis citus cilvēkus. Turpretim mūsu ceļu vācieši visu laiku mīnē arvien no jauna — gan no lidmašīnām, gan no kuģiem. Kur vakar mierīgi izgāji cauri, tur šodien vari uzdurties mīnai.
Jo vairāk tuvojāmies Cemesas līcim, jo skaļāks kļuva kaujas troksnis. Naktī placdarmu bieži nebombardēja, bet šoreiz no jūras puses viļņiem vien gāzās virsū ienaidnieka bumbvedēji, to rūkoņu pārmāca sprādzienu dārdi, tāpēc likās, ka lidmašīnas piezogas bez trokšņa. Tās pikēja un, tūlīt pagriezdamās, aizlidoja sāņus. Mūsu cilvēki saspringa, kareivju sejas kļuva skarbākas, drīz vien arī uz mums pašiem krita gaisma.
Pārcelšanās laikā nakts tumsa vispār bija relatīvs jēdziens. No krasta spīdēja pretim vācu starmeši, virs galvas gandrīz nepārtraukti karājās «lukturi» — gaismas raķetes, ko meta no lidmašīnām. Kaut kur no labās puses izšāvās divi ienaidnieka torpēdkuteri, tos ar stipru uguni saņēma mūsu «jūras mednieki». Papildus visam fašistu aviācija bombardēja pieejas krastam.
Gan tālu no mums, gan tuvāk krita bumbas, uzsviezdamas gaisā milzīgas ūdens masas, un šis ūdens starmešu gaismā un trasējošo ložu daudzkrāsainajās ugunīs zaigoja visās varavīksnes krāsās. Kuru katru brīdi mēs gaidījām triecienu, un tomēr trieciens bija negaidīts. Es uzreiz pat nesapratu, kas notiek. Priekšā nodārdēja, uzšāvās liesmu stabs, bija tāds iespaids, it kā kuģis eksplodētu. Tā patiesībā arī bija: mūsu seineris bija atdūries pret mīnu. Mēs ar loci stāvējām blakus, sprādziens mūs kopā uzsvieda gaisā.
Sāpes es nejutu. Par bojāeju nedomāju, to zinu skaidri. Nāve visos tās veidos man vairs nebija nekas jauns, un, kaut gan normāls cilvēks pie tās pierast nevar, karš liek pastāvīgi paturēt prātā šādu iespēju arī sev. Reizēm raksta, ka cilvēks šādā brīdī atceras savus tuviniekus, ka domās viņš pārskata visu dzīvi un kaut ko kā galveno pagūst saprast pats par sevi. Iespējams, ka tā mēdz būt, bet man tobrīd pazibēja viena doma: kaut tikai nenokristu atpakaļ uz klāja.
Par laimi, iekritu ūdenī, diezgan tālu no seinera. Izniris ieraudzīju, ka tas jau grimst. Daļu cilvēku, tāpat kā mani, bija aizsviedis sprādziens, citi lēca pār bortu paši. Es kopš puikas gadiem peldēju labi, kā nekā augu pie Dņepras, un ūdenī turējos droši. Atguvis elpu, palūkojos apkārt un ieraudzīju, ka abas motorlaivas, atlaidušas tauvas, lēni tuvojas mums ar savām dzenskrūvēm.
Es nokļuvu pie motorlaivas Nr.9, pie tās piepeldēja arī locis Sokolovs. Ar roku turēdamies pie pieturbrusas, mēs palīdzējām iekļūt laivā tiem, kam ar munīcijas kravu plecos bija grūti noturēties virs ūdens. No laivas viņus vilka augšā. Un, manuprāt, neviens nebija pametis ieroci.
Starmeši jau bija mūs uztaustījuši, satvēruši kā knaiblēs, un no Platās gravas rajona, uz rietumiem no Mishako, sāka šaut artilērija. Šāva neprecīzi, taču sprādzieni svaidīja laivu no vienas puses uz otru. Dārdoņa neapklusa, bet šāviņi visapkārt pēkšņi vairs nesprāga. Varbūt mūsu lielgabali sāka graut pretinieka baterijas. Un šajā troksnī es sadzirdēju niknu saucienu:
— Vai tu kurls esi palicis? Dod roku!
Kā pēc tam noskaidrojās, tā, sniegdams roku, man bija kliedzis otrās pakāpes staršina Zimoda. Ūdenī viņš nebija redzējis uzplečus, turklāt šādā brīdī tas arī nebija svarīgi. Desanta motorlaivām, kā zināms, ir maza iegrime, un tās nepaceļas augstu virs ūdens. Pieķēries pie brusas, es vilkos uz augšu, un mani satvēra stipras rokas.
Tikai tad es sajutu drebuļus: aprīlis pat Melnajā jūrā nav pats labākais peldēšanās laiks. Seinera vairs nebija. Kareivji izgrieza apģērbu un klusu lamājās: «Nolādētie velna friči!» Pamazām visi apklusa, iekārtojās aiz kastēm un saiņiem. Nogūlās savilkušies vai knūpus, it kā tas varētu glābt. Bet galvenais taču vēl bija priekšā. Galvenais bija kauja, kurā mums vajadzēja doties tūlīt.
Un pēkšņi šajā traģiskajā situācijā, sprādzienu un ugunīgo trašu gaismā ieskanējās dziesma. Dziedāja kāds matrozis, atceros, ļoti liela auguma vīrs; tā bija Mazajā zemē dzimusi dziesma, tā vēstīja par nesalaužamo gribu un spēku, kas piemīt tādiem karavīriem, kādi tobrīd bija laivā. Es šo dziesmu zināju, bet tagad man liekas, ka tieši tad to dzirdēju pirmo reizi. Atmiņā iespiedusies rinda: «Šajās trauslajās koka laivās brauc vīri, kas kalti no dzelzs.»
Pamazām pacēlās galvas, tie, kas gulēja, uzcēlās sēdus, tie, kas sēdēja, piecēlās kājās, un viens otrs jau sāka piebalsot. Es nekad neaizmirsīšu šo brīdi: dziesma lika cilvēkiem izslieties taisni. Par spīti nule pārdzīvotajam, visi jutās drošāk, ieguva kaujiniecisku noskaņojumu.
Drīz vien laiva skāra dibenu, un mēs sākām lēkt krastā. Aprauti skanēja komandas, kareivji izkrāva munīcijas kastes, citi tās uzcēla plecos un skriešus — te nav jāskubina, te steidzina uguns — nesa aizsegā. Nolikuši kravu, viņi tūlīt skrēja atpakaļ, tas viss notika, turpinoties apšaudei, nemitoties bumbu dārdiem. Bet no krasta ar nestuvēm jau nesa evakuācijai sagatavotos ievainotos, ko mūsu papildinājumam vajadzēja nomainīt.
Lēzeno piekrastes joslu klāja oļi, tālāk pacēlās krauja, nišu izvagota. Līdz tām tad arī vajadzēja aizjoņot, lai paglābtos no uguns, bet pēc tam uzrāpties vēl kādu pusotru desmitu metru augstāk un ielēkt tranšejā, kas veda tālāk Mazajā zemē. Un, kaut gan, atkārtoju, galvenais vēl bija priekšā, te jau cilvēki jutās mierīgi. No šejienes pa satiksmes ejām varēja nokļūt līdz jebkurai daļai, kas karoja placdarmā, gandrīz vai līdz jebkurai apakšvienībai.
Pārcelšanās vienmēr bija bīstama, ar risku bija saistīts gan pats brauciens, gan izkraušana, gan pārskrējiens, gan uzkāpšana kraujā, taču ik reizes, ieradies Mazajā zemē, es atgriezos pie domas: bet kā gan šeit izcēlās malā mūsu cilvēki, kad tagadējā glābjošā aizsega vietā atradās vācu ložmetēji, bet pa satiksmes ejām skrēja desantniekiem neredzamie hitlerieši ar automātiem un granātām? Katram, kas atcerējās, ka tiem, pirmajiem, bija daudz grūtāk, droši vien radās jauni spēki.
Tomēr, kā zināms, mēs noturējām Mazo zemi tieši tik ilgi, cik bija vajadzīgs saskaņā ar padomju pavēlniecības plāniem, — 255 dienas. Kā mēs tās toreiz nodzīvojām, to es gribu pastāstīt.
Mums karš nebija vajadzīgs. Taču, kad tas sākās, lielā padomju tauta vīrišķīgi uz dzīvību un nāvi cīnījās pret agresoriem. Atceros, 1940. gadā partijas Dņepropetrovskas apgabala komiteja rīkoja lektoru apspriedi. Es toreiz īpašu uzmanību veltīju militāri patriotiskajai propagandai. Par to tad mums arī bija runa. Kā zināms, ar Vāciju bija noslēgts neuzbrukšanas līgums, laikraksti publicēja attēlus, kuros bija redzama Molotova tikšanās ar Hitleru, Ribentropa tikšanās ar Staļinu, līgums mums nodrošināja nepieciešamo atelpu, deva laiku mūsu zemes aizsardzības spēju nostiprināšanai, taču ne visi to saprata. Un, lūk, kā šodien redzu, toreiz piecēlās viens no apspriedes dalībniekiem, labs lektors, uzvārdā Sahno, un jautāja:
— Biedri Brežņev, runājot par neuzbrukšanu, mums jāizskaidro, ka tas ir nopietni, bet tie, kas netic, nodarbojas ar provokatoriskām runām. Bet tauta taču maz tic. Kā lai mēs rīkojamies? Izskaidrot vai neizskaidrot?
Laiks bija diezgan sarežģīts, zālē sēdēja četri simti cilvēku, visi gaidīja manu atbildi, bet ilgi domāt nebija iespējams.
— Noteikti izskaidrot, — es teicu. — Tik ilgi, biedri, skaidrosim, kamēr no fašistiskās Vācijas nepaliks akmens uz akmens!
Tolaik es biju Dņepropetrovskas apgabala komitejas sekretārs aizsardzības rūpniecības jautājumos. Varbūt kāds arī varēja atļauties bezrūpību, bet man ik dienas vajadzēja domāt, kas mūs gaida. Man bija jāveic ne mazums svarīgu un steidzamu darbu, kas saistīti ar tāda spēcīga aizsardzības kompleksa organizēšanu un koordinēšanu, kādi tolaik bija Ukrainas dienvidi, it īpaši Piedņepra.
Rūpnīcas, kas līdz tam bija izgatavojušas tipisku mierlaika produkciju, pārkārtoja ražošanu militārā gultnē, mūsu metalurgi sāka apgūt speciālas tērauda markas, man bija jāsazinās ar tautas komisariātiem, jālido uz Maskavu, bezgalīgi jābraukā pa apgabalu. Atpūtas dienas mēs nepazinām, ģimenē biju retumis. Atceros, ka arī naktī uz 1941. gada 22. jūniju vēlu nosēdēju apgabala komitejā, bet pēc tam vēl apmeklēju kara aerodromu, ko mēs būvējām Dņepropetrovskas tuvumā. Šo stratēģiski svarīgo objektu kontrolēja Centrālā Komiteja, darbi nemitējās ne dienu, ne nakti, tikai rīta pusē es varēju atgriezties no būvlaukuma.
Piebraucis pie mājas, redzēju, ka pie durvīm stāv K. Gruševoja mašīna. Viņš tolaik aizstāja apgabala komitejas pirmo sekretāru. Es tūlīt sapratu: kaut kas ir noticis. Viņa logos dega gaisma, un, gaismai austot, tas izskatījās ļoti dīvaini. Viņš paskatījās ārā, ar zīmi aicināja mani kāpt augšā, un es, jau būdams uz kāpnēm, nojautu kaut ko nelāgu un tomēr nodrebēju, izdzirdis vārdu: «Karš!»
Šajā mirklī kā komunists es stingri un nelokāmi izlēmu, kur man jābūt. Griezos Centrālajā Komitejā ar lūgumu nosūtīt mani uz fronti — un tajā pašā dienā mans lūgums tika izpildīts: mani nosūtīja Dienvidu frontes štāba rīcībā.
Esmu pateicīgs mūsu partijas Centrālajai Komitejai, ka tika atbalstīta mana vēlēšanās jau kopš pirmajām kara dienām būt aktīvajā armijā. Esmu pateicīgs, ka 1943. gadā, kad daļa mūsu teritorijas bija atbrīvota, ievēroja manu lūgumu neatsaukt mani kopā ar citiem partijas darbiniekiem frontiniekiem, ko norīkoja vadošā darbā aizmugurē. Esmu pateicīgs arī, ka 1944. gadā tika izpildīts lūgums neiecelt augstākā amatā, kas attālinātu mani no tiešajām kaujas operācijām, bet līdz kara beigām atstāt 18. desanta armijā. Mani vadīja vienas jūtas — aizstāvēt mūsu zemi, sist ienaidnieku visur un ik uz soļa, noiet līdz galam, līdz pilnīgai uzvarai. Tikai tā varēja atjaunot mieru pasaulē.
Ar 18. armiju saistīta mana frontes dzīve, un tā uz visiem laikiem man kļuvusi tuva. 18. armijas rindās es cīnījos Kaukāza kalnos brīdī, kad tur izšķīrās Dzimtenes liktenis, karoju Ukrainas laukos, pārvarēju Karpatu kalnu grēdas, piedalījos Polijas, Rumānijas, Ungārijas un Čehoslovākijas atbrīvošanā. Ar šo armiju biju arī Mazajā zemē, kurai ir nozīmīga loma Novorosijskas un visas Tamaņas pussalas atbrīvošanā.
Gadās, ka cilvēks nokļūst tādos apstākļos, kad gada laikā redz, uzzina, izjūt tik daudz, cik citā laikā vesela mūža būtu par maz. Notikumu šajā placdarmā bija tik daudz, bet kaujas tik sīvas un nepārtrauktas, ka likās, tās ilga nevis 255 dienas, bet veselu mūžību. Un to visu mēs pārdzīvojām.
Ģeogrāfiskā izpratnē tādas Mazās zemes nav. Lai saprastu visu turpmāko, skaidri jāiztēlojas šis akmeņainais sauszemes gabaliņš, kas pieplacis ūdenim. Tā kopgarums pa frontes līniju bija seši kilometri, platums — tikai četrarpus kilometri, un šo zemi mums katrā ziņā vajadzēja noturēt.
Kā radās placdarms? Novorosijska atrodas pie Cemesas līča, kas dziļi iesniedzas kalnos. Tur ir divas cementa rūpnīcas — «Proļetarij» un «Oktjabrj». No vienas puses bijām mēs, bet no otras — vācieši. 1943. gada sākumā viss kreisais krasts bija pretinieka rokās, no augstienēm tas kontrolēja mūsu flotes pārvietošanos. Tāpēc vajadzēja pretiniekam atņemt šo priekšrocību. Tā radās doma: mēģināsim izcelt desantu un ieņemt Novorosijskas piepilsētu. Tas ne tikai drošāk nosegtu līci no ienaidnieka iekļūšanas tā ūdeņos, bet arī atvieglotu mums visas turpmākās kaujas.
Hitlerieši to labi saprata. Es centīšos nenosaukt pārāk daudz skaitļu, bet vienu tagad minēšu. Placdarmu, kad mēs to ieņēmām, fašisti apšaudīja nemitīgi, nometa uz tā milzum daudz šāviņu un bumbu, nemaz jau nerunājot par automātu un ložmetēju uguni. Aprēķināts, ka uz katru Mazās zemes aizstāvi iznāca 1250 kilogramu šī nāvējošā metāla.
Placdarmā cīnījās gandrīz divas trešdaļas 18. desanta armijas, un sava laika lielāko daļu es pavadīju uz Mazās zemes. Tātad no šiem nāvējošā metāla kilogramiem kaut kas bija paredzēts arī man.
Domāju, ka desanta izcelšana Mazajā zemē un kaujas tajā var noderēt par kara mākslas paraugu. Mēs rūpīgi izraudzījāmies cilvēkus, speciāli viņus sagatavojām. Šaurajā zemesragā Gelendžikā trenēja trieciengrupas, mācīja tās lēkt ūdenī ar ložmetējiem, rāpties klintīs, mest granātas no neērta stāvokļa. Cīnītāji apguva visus trofeju ieroču veidus, iemācījās mest nažus un sist ar laidēm, pārsiet brūces un apturēt asiņošanu. Iegaumēja nosacītos signālus, iemanījās ar aizsietām acīm pielādēt automātu diskus, pēc šāvienu skaņas noteikt, no kurienes šauj. Bez šīs prasmes pārdrošais desants un it īpaši pati pirmā nakts sadursme nebija iedomājami — tur viss bija jādara tumsā, paļaujoties uz tausti.
Pirmajā grupā, ko nosauca par īpaša uzdevuma vienību, ņēma tikai brīvprātīgos. Un tikai tādus, kas jau bija parādījuši varonību. Par desanta komandieri iecēla majoru C. Kuņikovu. Šim gudrajam un stiprajam cilvēkam es biju pievērsis uzmanību jau iepriekšējās kaujās, kad viņš bija flotes kājnieku bataljona komandieris. Par vietnieku politiskajā darbā kļuva vecākais leitnants N. Staršinovs, bet par štāba priekšnieku — majors F. Kotanovs, kas arī bija labi sevi parādījuši kaujās. Visiem trim vēlāk tika piešķirts Padomju Savienības Varoņa nosaukums: Kuņikovam — pēc nāves (viņš krita ceturtajā dienā pēc desanta izcelšanās), bet Staršinovam un Kotanovam — jau pēc Mazās zemes epopejas notikušo kauju laikā.
Viņiem deva tiesības vienības veidošanai atlasīt cilvēkus no jebkurām Novorosijskas jūras kara bāzes daļām. Tās, protams, bija ārkārtējas tiesības, bet tas diktēja nepieciešamība. Mēs sapratām, ka šada desantā ārkārtīgi svarīgs ir vārda pilnā nozīme katrs cīnītājs. Tā sakomplektēja piecas trieciengrupas, ko apvienoja 250 cilvēku vienībā. Ļoti grūtajā pārbaudījuma šiem cilvēkiem bija jāiet pirmajās rindās, un viņi savu pienākumu izpildīja.
1974. gada Novorosijskas muzejā es pievērsu uzmanību ievērības cienīgam dokumentam. Tas bija ziņojums, ko sniedzis vecākais leitnants V. Botiļevs, kurš placdarmā izcēlās tajā pašā naktī, kad to izdarīja Kuņikovs. Viņš rakstīja: «Ziņoju, ka pirmajā trieciengrupā kritis viens cilvēks, ievainoti — septiņi. No viņiem krituši VK(b)P kandidāti — viens cilvēks, ievainoti VK(b)P kandidāti — 4 cilvēki, ievainoti komjaunieši — 2 cilvēki, ievainoti bezpartejiskie — 1 cilvēks. Pirmais pavēlniecības izvirzītais kaujas uzdevums izpildīts. Grupas politiskais un morālais stāvoklis augsts.»
Šeit būs vietā atcerēties, ka Lielā Tēvijas kara frontes varoņa nāvē krita trīs miljoni komunistu. Un pieci miljoni padomju patriotu partijas rindas papildināja kara gados. «Gribu iet kaujā kā komunists!» Šos leģendāros vārdus es dzirdēju gandrīz vai pirms katras kaujas un, jo grūtākas bija kaujas, jo biežāk. Kādus atvieglojumus varēja iegūt cilvēks, kādas tiesības viņam varēja piešķirt partija pirms cīņas uz dzīvību un nāvi? Tikai vienu privilēģiju, tikai vienas tiesības, tikai vienu pienākumu — pirmajam iet uzbrukumā, pirmajam traukties pretim ugunij.
Pirms izcelšanās vienība nodeva zvērestu. Komunists Kuņikovs visiem lika nostāties ierindā nelielā laukumā, vēlreiz atgādināja, ka operācija bus ārkārtīgi bīstama, un brīdināja: tie, kas domā, ka pārbaudījumus neizturēs, var desantā nepiedalīties. Viņš nekomandēja, lai šie cilvēki panāktu, teiksim, trīs soļus uz priekšu. Lai neaizskartu viņu pašcieņu, teica: