Kad vienība atkal nostājas ierindā, trūka tikai divu cilvēku.
Svinīgo zvērestu, kas tika dots pirms iziešanas jūrā, arī tagad, pēc desmitiem gadu, nevar lasīt bez saviļņojuma. «Ejot kaujā,» tajā teikts, «mes zvēram Dzimtenei, ka rīkosimies strauji un drosmīgi, nežēlojot savu dzīvību, lai uzvarētu ienaidnieku. Savu gribu, savus spēkus un savas asinis lāsi pēc lāses mēs atdosim par musu tautas laimi, par tevi, kvēli mīļotā Dzimtene... Musu likums ir un vienmēr būs — vienīgi doties uz priekšu.»
Domās atgriežoties tajās vētrainajās dienās, atceroties bargo zvērestu, mani vienmēr pārņem saviļņojums un lepnums. Vēsturē zināmi ne mazums vienpatņu varoņdarbu, taču tikai musu dižajā zemē, tikai mūsu dižās partijas vadīti, padomju cilvēki pierādījuši, ka viņi ir spējīgi uz masu varonību.
Un tā nu pienāca desanta izcelšanās nakts. Labi atceros, kāds noskaņojums valdīja piestātnē. Es neredzēju nevienas sadrūmušas sejas, drīzāk sejas bija priecīgas, tajās bija lasāma nepacietība. Jūrnieki skriešus stiepa kastes un klaigāja: «Polundra!» Atceros, es kādam jautāju:
— Kas tas polundra ir?
Izrādījās, tas ir «piesargies». Tā es uzzināju šā vārda nozīmi.
Nakts no 1943. gada 3. uz 4. februāri bija ļoti tumša. Kuteri ar desantniekiem no Gelendžikas lēni izbrauca uz Cemesas līci. No turienes, no izvēršanās punkta, tie pēc izšautajām signālraķetēm traucās uz krastu. Vienlaikus uz piekrastes joslu, kur jau iepriekš bija izdarīta piešaude, atklāja uguni mūsu artilērija. Sprādzienu dārdoņā iegrandījās «katjušas» ugunīgās zalves (pirmo reizi kara praksē uz tralera «Skumbrija» bija uzmontēta reaktīvā iekārta). Divi torpēdkuteri lielā ātrumā šķērsoja ceļu desantkuģiem, atstādami aiz sevis dūmu aizsegu, lai paslēptu tos no krasta uguns. Apsardzes kuteris apšaudīja zivju fabrikas rajonu, noslāpēdams pretinieka ugunspunktus, kas vēl bija palikuši pēc artilērijas trieciena. Brīdī, kad kuņikovieši metās uz krastu, mūsu baterijas pārvietoja uguni pretinieka aizsardzības dziļumā.
Karā ne jau viss noris saskaņā ar plānu. Bieži vien kaujas izvēršas ne gluži tā, bet dažkārt arī nepavisam ne tā, kā iezīmēts štābu kartēs. Un tad patiešām nenovērtējama kļūst katra komandiera un politiskā darbinieka, katra kareivja un matroža drošsirdība, uzticība un iniciatīva. Kara vēsturnieki zina, ka tika mēģināts iegūt placdarmu arī citā vietā — trīsdesmit kilometrus no šejienes, Dienvidozereikas rajonā. Patiesību sakot, galvenais desants tur arī bija paredzēts, taču traucēja vētra, kas aizkavēja kuģu izbraukšanu, izejas pozīcijās; arī sauszemes daļas ieradās vēlāk. Bet kuņikoviešu trieciens, kas ienaidniekam nāca negaidīts, vainagojās ar pilnīgiem panākumiem, un mēs to acumirklī izmantojām.
Demonstratīvais desants tika pārvērsts par palīgdesantu, bet pēc tam kļuva par galveno desantu. Ar to tad arī sākās Mazās zemes epopeja. Izlauzušies cauri uguns aizsegam, mūsu triecienvienība paguva ieņemt vēl pavisam nelielu, bet ļoti svarīgu krasta posmu Novorosijskas priekšpilsētas Staņičkas rajonā. Tika iznīcināti apmēram tūkstoš fašistu, kā trofejas iegūti četri lielgabali, ar kuriem tūlīt atklāja uguni uz ienaidnieku. Pēc pusotras stundas tur izcēlās otra desantnieku grupa, pēc tam vēl viena, to skaitliskais sastāvs jau pieauga līdz 800 vīriem.
Uz izcelšanās vietu pretinieks pārsvieda jaunas daļas, to bombardēja fašistu aviācija, placdarmu sāka apšaudīt smagā artilērija, cits pēc cita notika izmisīgi pretuzbrukumi. Taču nu jau bija par vēlu: desantnieki bija paguvuši droši nocietināties. Viņi bija ieņēmuši dažus Staņičkas kvartālus un dzelzceļu trīs kilometru garumā. Kaut arī desantnieki cieta prāvus zaudējumus, viņi neatkāpās ne soli. Kareivji un matroži bija uzticīgi zvērestam, viņi zināja, ka jānoturas, kamēr ieradīsies galvenie spēki, viņos vēl bija jūtams veiksmīgā desanta izraisītais līksmais azarts — tādus es atceros šos cilvēkus.
Dažās naktīs placdarmā izcēlās divas flotes kājnieku brigādes, strēlnieku brigāde, tanku iznīcinātāju pulks un citas daļas. Krastā izkrāva simtiem tonnu munīcijas un pārtikas. Pēc piecām dienām Staņičkas un Mishako rajonā jau atradās 17 tūkstošu kareivju ar automātiem, mīnmetējiem, lielgabaliem un prettanku lielgabaliem. Pēc tam Mazajā zemē izcēlās piecas partizānu vienības — «Za Rodinu», «Groza», «Nord-Ost», «Novij» un «Jastrebok».
Izmantodams izdevību, gribu pateikt labus vārdus par partizāniem. Ja dažam par viņiem ir priekšstats kā par kaut kādām savrupām grupām ienaidnieka aizmugurē, tad šis priekšstats ir maldīgs. Daudzas vienības radās stihiski, taču tām bija Centrālais štābs, ko vadīja partija, un gadījās, ka tās veica plašas operācijas pilnīgā saskaņā ar regulāro daļu pavēlniecības iecerēm. Tā notika arī Mazajā zemē, kur visas piecas vienības vadīja partijas Novorosijskas pilsētas komitejas sekretārs P. Vasevs, kas bija cieši saistīts ar mūsu štābu.
Bet vispār, atkārtoju vēlreiz, desantu Mazajā zemē var atzīt par kara mākslas paraugu. Pirmās triecienvienības sekmīgā izcelšanās, operatīvā spēku palielināšana, pulku un korpusu virzīšanās uz priekšu pa stipri nocietināto, mīnēto krastu — tas viss prasīja kājnieku, sapieru daļu, jūrnieku un artilēristu precīzu sadarbību. Pat vismazāko kļūdu nedrīkstēja pieļaut «kara dievi»: daudzās vietās mūsu daļas atradās no ienaidnieka daļām gandrīz tikai granātas sviediena attālumā. Vēl sarežģītāk bija lidotājiem. Atceros, pirms mūsu aviācijas uzlidojumiem karavīri izklāja uz ierakumu brustvēriem kreklus, lai apzīmētu savu priekšējo līniju.
Jāteic, mūsu ģeogrāfiskais stāvoklis bija ārkārtīgi neizdevīgs. Mums bija šaura krasta josliņa — gara, klaja un līdzena, bet vāciešiem — visas augstienes un mežs. Var rasties jautājums: kā tad cilvēki varēja palikt dzīvi, ja viņiem gāzās virsū simtiem tonnu nāvējoša metāla, ja pretinieka spēki daudzkārt pārsniedza mūsējos, ja no apkārtējiem kalniem ienaidnieks redzēja Mazo zemi kā uz delnas? Tam visam mēs likām pretim pieredzi, aukstasinību, apdomību un ikdienas darbu.
Tolaik es labi sapratu, ka karš līdz ar visu pārējo ir arī milzīgs darbs. Vakardienas metalurgu, atslēdznieku, ogļraču, arāju, kombainieru, zirgkopju, celtnieku un namdaru darbs. Darbs, ko dara tauta, kura uzvilkusi karavīra šineli. Ne tikai uzticības un drošsirdības, bet arī lielas izturības, neatlaidības, prasmes un izveicības izpausme.
Būtībā visa Mazā zeme tika pārvērsta apakšzemes cietoksnī. 230 droši aizsegtu novērošanas punktu kļuva par tās acīm, 500 uguns aizsegu — par tās bruņotām dūrēm, tika izrakti desmitiem kilometru satiksmes eju, tūkstošiem strēlnieku ligzdu, ierakumu un spraugu. Vajadzība spieda izcirst ejas klinšainos iežos, izbūvēt pazemes munīcijas noliktavas, pazemes hospitāļus, pazemes elektrostaciju. Vajadzība spieda staigāt tikai pa tranšejām, tas nav viegli, taču, ja mazliet izsliesies, — beigas. Visi ilgi sēdēja, un pēc tam, kad fašisti sāka atkāpties, dažiem kareivjiem piemetās, kā mēs to dēvējām, «sēdēšanas slimība».
Inženierkaraspēks parādīja apbrīnojamu atjautību. Sprādzienu bedres, starp kurām bija tādas, ko varēja saukt par krāteriem, sapieri savienoja ar tranšejām un pārvērta par blindāžām. Niecīgajā Mazās zemes pleķītī tika izveidotas trīs aizsardzības līnijas, ko citu no citas šķīra viens kilometrs. Gar katru līniju bija mīnu lauki. Droši darbojās apakšzemes sakaru līnijas. Desanta komandpunkts, kas bija iecirsts klintī sešarpus metru dziļumā, varēja slepeni, pa satiksmes ejām, pārsviest karaspēku uz turieni, kur radās draudīgs stāvoklis.
Staņičkas rajonā mums neitrālās joslas faktiski nebija: pretinieks atradās piecpadsmit vai divdesmit metrus no mūsu pozīcijām. Taču, ieradies tur, es redzēju, ka arī šajā sektorā priekšējā līnija, kur pastāvīgi valda trauksme un briesmas, ir biezi mīnēta un nožogota. Darbu gaitā sapieriem dažreiz vajadzēja doties tuvcīņā.
Nocietinātais placdarms kļuva par savdabīgu cietokšņa pilsētu. Radās pat ielas — Hospitāļu, Sapieru, Kājnieku un Matrožu iela. Tajās nebija nevienas mājas, nav zināms, kas šos nosaukumus izdomāja, taču tie nebija nejauši. Teiksim, Sapieru iela bija no uguns pasargāta grava, bet Hospitāļu iela — paugurains apvidus, viscauri apšaudāms, un no turienes cilvēki bieži nokļuva hospitāļos. Nocietinājumus būvēja zem uguns, nebija nedz mehānismu, nedz būvmateriālu, taču mūsu meistari ierakās prasmīgi, iekārtojās zemē pamatīgi, kā saimnieki — tā, lai no šejienes neaizietu. Ikvienu, kas būvēja šo cietoksni, var saukt par varoni.
Ar sevišķu sirsnību es atceros pavecos sapierus. Viņus nesūtīja ienaidnieka acu priekšā ierīkot mīnu aizsprostus, «večuki», kā varētu likties, darīja vismierīgāko darbu: dažus kilometrus no Gelendžikas, Džanhotas tuvumā, cirta kokus, sasēja tos plostos un naktīs nogādāja Mazajā zemē. Bet kā viņi nogādāja! Tumšas naktis Cemesas līcī, kā jau bija teikts, mēs nekad neredzējām. Neapbruņotos plostus sāka apšaudīt artilērija. Sapieri nevarēja nedz atbildēt uz uguni, nedz manevrēt ar smagnējo vedamo. Viņi iegremdējās aukstajā ūdenī un, turēdamies pie baļķiem, turpināja ceļu. Ja plostu trāpīja šāviņš, viņi peldus to atkal savilka kopā, lai vērtīgie koki neietu zudumā. Ja grima velkonis, viņi ar raķetēm deva noteikto signālu un gaidīja, kamēr piebrauks kāda motorlaiva. Tādi bija šie «večuki».
Lasītājam var rasties iespaids, ka tūkstošiem cilvēku placdarmā pazina tikai triecienuzbrukumus, bombardēšanu un tuvcīņas. Nē, ilgajā laikā te izveidojas dzīve, kurā bija vieta visam, ko parasti dara cilvēks. Lasīja un izdeva avīzes, rīkoja partijas sapulces, svinēja svētkus, klausījās lekcijas. Sadomāja pat šaha turnīru. Armijas un flotes dziesmu un deju ansambļi sniedza koncertus, strādāja mākslinieki B. Prorokovs, V. Cigals un P. Kirpičovs, kas radīja plašu aizsardzības varoņu galeriju.
Atceros, pie mums atbrauca CK brigāde. Cilvēki bija pirmo reizi nokļuvuši mūsu apstākļos un lūdza mani iepazīstināt viņus ar Mazās zemes cīnītājiem. Toreiz izbraucām ar torpēdkuteri. Tiklīdz sākām kustēties, mūsējie izšāva raķeti. Tas bija signāls: savējie vai sveši. Bet vācieši, kad mēs tuvojamies paredzētajai vietai, šāva nepārtraukti. Viņu lielgabali bija paslieti uz augšu, tāpēc bija svarīgi piespiesties pie krasta, braukt gar malu. Atkal sprāga šāviņi, pavisam tuvu mums. Ja nezinātu, ka tēmē uz tevi, liktos neparasti skaisti. Placdarmā stāvēja flotes tālšāvēja baterija, līdzīga milzu zvanam. Mazās zemes cīnītāji to bija pārvērtuši par komandpunktu. Turpinoties apšaudei, mums vajadzēja nokļūt tur, es jau biju pieradis, bet viesiem, domāju, iespaids bija stiprs. Atceros no tumsas iznirušu jūrnieciņu, kas stiepa kaut kādu nesamo.
— Palīdzi mazliet, brālīt, — viņš lūdza. — Nesu taču visiem.
Kad tagad, pēc gadsimta trešdaļas, atceros, kas bija jāiztur musu armijas kareivjiem, komandieriem un politiskajiem darbiniekiem, reizēm pat negribas ticēt, ka tas viss ir bijis, ka to varēja izturēl. Tomēr viņi izturēja. Visu izturēja, visam izgāja cauri un uzvarēja, sagrāva fašistus.
Todien, vezdams uz Mazo zemi kaujas nepiedalījušos cilvēkus, kas pie mums bija atbraukuši no Maskavas, es arī pats it kā ar citām acīm palūkojos uz pierasto un pazīstamo. To visu es biju redzējis arī agrāk, bet šoreiz ieraudzīju — gan pastāvīgās nāves briesmas, gan nepanesamās grūtības, gan mūsu karavīru bezgalīgo varonību.
Protams, bija ļoti grūti. Mēs bijām atgriezti no Lielās zemes, mums trūka sals, gadījās pārtraukumi maizes piegādē. Veselas apakšvienības tika sūtītas uz mežu vākt savvaļas ķiplokus. No otras puses, šīs katakombas bija drēgnas, naktīs karavīri sala, un politdaļas darbiniekiem nācās rūpēties par apkuri, pasūtīt taupības krāsniņas, vākt malku. Un tomēr Mazā zeme palika Padomju zeme un cilvēki palika cilvēki. Viņi loloja plānus, jokoja un smējās, pat atzīmēja dzimšanas dienas. Piemēram, 15. februārī, tas ir, vienpadsmitajā dienā pēc pirmās vienības izcelšanās, vienam no desantniekiem, Saivam Tatarašvili, apritēja 23 gadi. Viņa nešķiramais draugs Pjotrs Vereščagins viņam uzdāvināja 23 patronas no sava diska. Tā bija visdārgākā dāvana, jo patronu nepietika, bet bija gaidāms kārtējais ienaidnieka uzbrukums.
Daudz kas šajā dzīvē, kur nāve bija blakus, no pirmā acu uzmetiena likās nesavienojams ar karu. Reiz 255. flotes kājnieku brigādes politdaļas priekšnieks I. Dorofejevs brigādē saskaitīja piecpadsmit pilsētu, rajonu un ciemu padomju deputātus. Nolēma sasaukt sesiju. Kādas problēmas gan viņi varēja risināt? Taču tās pašas, ko miera dienās: iedzīvotāju vajadzības, sadzīves pakalpojumi. Pašu pirmo viņi risināja jautājumu par pirts celtniecību. Tā tika uzcelta! Kā mēdz teikt, no darba brīvajā laikā uzbūvēja lielisku pirtiņu. Uz turieni reiz aizveda arī mani. Pēršanās telpa gan nebija liela, bet garu turēja labi.
Mazajā zemē lielā cieņā bija attapība, izdoma, asprātība. Bija arī ne mazums šai ziņā spējīgu cilvēku. Atceros, kā kāds izveicīgs puisis, kas kaut kādās darīšanās bija aizsūtīts uz Gelendžiku, kalnos bija atradis noklīdušu bezsaimnieka govi. Viņš bija nolēmis to atvest uz Mazo zemi. Atdzinis govi uz piestātni, lūdz laivas komandieri to ņemt laivā. Visi apkārtējie smejas, bet ideju atbalsta: ievainotajiem būs piens. Tā lopu arī atgādāja sveiku un veselu, ievietoja drošā paslēptuvē, pienu nodeva hospitālī, kas atradās bijušās vīnkopības padomju saimniecības pagrabā.
Protams, piens nebija galvenais. Govs sagādāja lielu prieku cilvēkiem, it īpaši tiem, kas karā bija devušies no laukiem. Pēc katras artilērijas apšaudes vai bombardēšanas kareivji steidzās uzzināt, vai brūnaļa vesela, vai nav ievainota, viņi govi maigi glāstīja. To visu nav tik vienkārši izskaidrot, taču tāda mierīga radījuma parādīšanās milzīga sasprindzinājuma apstākļos ļaudīm palīdzēja uzturēt dvēseles līdzsvaru. Tas it kā atgādināja: cilvēkiem atgriezīsies visi prieki, dzīve turpinās, vajag tikai prast šo dzīvi nosargāt.
Laba dāvana Mazās zemes iedzīvotājiem tika sagādāta par godu 1943. gada 1. Maijam. Kad uzausa gaisma, atskanēja izbrīna saucieni un cilvēku sejās uzplauka priecīgs smaids. Naktī dažādās brigādes izvietojuma vietās kareivji bija pacēluši sarkanos karogus. No rīta tos ieraudzīja visi, to skaitā, protams, arī vācieši.
Atceros, kādu dziļu iespaidu melnbaltā kino laikos radīja sarkanā karoga parādīšanās uz ekrāna filmā «Bruņukuģis «Potjomkins»». Turpretim te, Mazajā zemē, kas bija bumbu un šāviņu uzarta, šķembu piesēta, nokvēpusi un asiņu piesūkusies, ienaidnieka ielenkumā plīvojošie karogi vārda tieša nozīmē pārsteidza. Pāri šai izmocītajai zemei vēlās sajūsminātu balsu vilnis. Ļaudis izjuta kaut ko tādu, kas bija ļoti dārgs personiski ikvienam. Pēc pirmā saviļņojuma brīža visus pārņēma prieks. Smējās aiz laimes, aiz sava spēka apziņas: «Skaties, nolādētais fašist! Še tev piga!»
Aprīļa kaujas, kas sekoja pēc neaizmirstamās pārcelšanās, kad man nācās izpeldēties, bija vissīvākās Mazajā zemē. Par tām es tagad pastāstīšu.
Fašistu sagatavotajai operācijai «Neptūns», pēc viņu ieceres, vajadzēja pilnīgi likvidēt mūsu placdarmu. Speciāli šim nolūkam tika radīta līdz 27 tūkstošu cilvēku sastāvā Vecela karaspēka trieciengrupa, bija paredzēts, ka to atbalstīs 1200 lidmašīnu, simtiem lielgabalu un mīnmetēju. Tika plānota arī operācija no jūras ar ne mazāk izteiksmīgu nosaukumu «Bokss». Šajā grupā bija iekļautas torpēdkuteru flotiles un zemūdenes. Tām bija uzlikts par pienākumu pārgriezt mūsu jūras komunikācijas un iznīcināt padomju karaspēku pec tam, kad tas būs iedzīts jūrā. Tā viņi to visu bija iecerējuši.
Kaujas Mazajā zemē, kas sākās 17. aprīlī, attīstījās ar pieaugošu spēku. Katru dienu pretinieks laida kaujā papildinājumu. Agri no rīta sāka šaut tā smagās baterijas. Reizē ar to debesīs parādījās lidmašīnas. Tās vārda pilnā nozīmē karājās virs mums, lidoja viļņiem pa 40—60 mašīnām katrā, nometot bumbas visā aizsardzības dziļumā un visā frontē. Ātrgaitas bumbvedējiem sekoja pikējošās lidmašīnas — arī viļņiem, pēc tam nāca triecienlidmašīnas. Tas viss ilga stundām, bet pēc tam sākās tanku un kājnieku uzbrukumi.
Fašisti uzbruka pašpārliecināti, uzskatīdami, ka biezajos dūmos, kas sedza Mazo zemi, nekas dzīvs vairs nav varējis palikt pāri. Taču viņu uzbrukumi atdūrās pret sīvu pretestību, un viņi atkāpās, atstādami simtiem un simtiem līķu. Tad viss atkal sākās no jauna. Atkal šāva smagās baterijas, atkal kauca pikējošās lidmašīnas, plosījās triecienlidmašīnas. Tā tas atkārtojās vairākas reizes dienā.
Bumbvedēju un triecienlidmašīnu aviāciju sedza iznīcinātāji. Sakarā ar pretinieka lielo pārspēku gaisā mūsu iznīcinātāji, kaut arī tie nodarīja ienaidniekam zaudējumus, bumbu triecienus tomēr apturēt nevarēja. Padomju bumbvedēji virs ienaidnieka pozīcijām neparādījās, kas pretiniekam deva iespēju izdarīt pārgrupēšanos un gatavoties uzbrukumiem. Tā turpinājās trīs dienas, līdz 20. aprīlim. Tā bija diena, līdz kurai vācu fašistiska pavēlniecība bija izplānojusi Mazās zemes galīgo sagrāvi.
Nolēmis iedzīt mūs jūrā, Hitlers šajā frontes iecirknī lika uz kārts visu. Izveidojās grūts stāvoklis. Tad 18. armijas kara padome, bet praktiski es, uzrakstīja aicinājuma vēstuli Mazās zemes aizstāvjiem. Tā gāja no rokas rokā ierakumos un blindāžās. Cilvēki grieza sev rokā un parakstīja šo vēstuli ar asinīm. Vēlāk es vienu eksemplāru nosūtīju J. Staļinam, lai viņš saprastu, kā cīnās kareivji.
«Ienaidniekam atkaroto zemes gabaliņu pie Novorosijskas,» teikts vēstulē, «mēs nosaucām par Mazo zemi. Kaut arī maza, taču tā ir mūsu — Padomju zeme, kas slacīta ar mūsu sviedriem, mūsu asinīm, un mēs to neatdosim nekad un nevienam ienaidniekam... Zvēram pie saviem kaujas karogiem, pie mūsu sievām un bērniem, pie mūsu mīļotās Dzimtenes, zvēram noturēties gaidāmajās kaujās pret ienaidnieku, samalt tā spēkus un atbrīvot Tamaņu no fašistiskajiem neģēļiem. Pārvērtīsm Mazo zerni par lielu kapu hitleriešiem!»
Fašistu uzbrukuma pirmajā dienā mēs saņēmām Augstākās Virspavēlniecības Galvenās mītnes kategorisku norādījumu katrā ziņā noturēt placdarmu. Uzskatot to par Tamaņas pussalas atbrīvošanas atslēgu, Galvenā mītne tam piešķīra lielu nozīmi un uzmanīgi sekoja kauju gaitai.
18. aprīlī uz ģenerālpulkveža I. Petrova komandētas Ziemeļkaukāza frontes štābu izlidoja Galvenās mītnes pārstāvju grupa ar maršalu G. Žukovu priekšgalā. Tajā pašā dienā kopā ar Jūras Kara Flotes tautas komisāru N. Kuzņecovu un Gaisa Kara Spēku pavēlnieku A. Novikovu viņi ieradās 18. desanta armijas štābā. Par to man paziņoja viens no štāba pulkvežiem, kas bija ieradies Mazajā zernē, un piebilda:
— Maršals gribētu jūs redzēt.
— Vai tā ir pavēle? — es jautāju.
— Šādu pavēli no viņa es neesmu saņēmis, — atbildēja pulkvedis. — Bet viņš teica, ka gribētu ar jums aprunāties.
Vaļsirdīgi sakot, arī man gribējās aprunāties: mēs visi bijām ļoti nobažījušies par pretinieka pārspēku gaisā. Savu viedokli šaja jautājuma es jau pirmajā vāciešu uzbrukumu dienā izteicu mūsu pavēlniekam Konstantīnam Leselidzem. Es neatlaidīgi lūdzu aviācijas atbalstu. Par to es runāju arī ar Kara padomes locekli Semjonu Koloņinu, ko es vienmēr esmu cienījis. Abi bija drosmīgi, principiāli, pieredzējuši cilvēki, abi piekrita man, un es domāju, ka viņi, protams, ziņos Žukovam par stāvokli, kāds izveidojies aviācijas ziņā. Man labāk bija grūtā brīdī neatstāt placdarmu. Tā es arī izdarīju: paliku kopā ar cīnītajiem Mazajā zemē.
G. Žukovs savos memuāros pēc tam rakstīja: «Mūs visus toreiz satrauca viens jautājums, vai padomju karavīri izturēs pārbaudījumus, kuri viņiem lemti nevienlīdzīgajā cīņa pret ienaidnieku, kas dienu un nakti izdarīja triecienus no gaisa un ar artilēriju apšaudīja placdarma aizstāvjus.» Tālāk maršals raksta, ka tieši par to viņš gribējis uzzināt manu viedokli. Vai musu karavīri izturēs tādu elli vēl kaut vai vienu divas dienas, Jo Galvenā mītne jau bija veikusi svarīgus pasākumus, lai mums palīdzētu.
Un tiešām, pēc divām dienām aina krasi mainījās. Viens pēc otra no Galvenās mītnes rezerves pienāca trīs aviokorpusi. Ierašanās secībā tie iesaistījās kaujā. Pirmām kārtām sarkanzvaigžņotie iznīcinātāji nosedza debesis virs Mazas zemes. Blīvi sāka krist bumbas uz ienaidnieka kaujas ierindām. Tagad kaujas norisēja ar vienādiem spēkiem gaisā, bet pēc tam pārspēks bija mūsu pusē, jo lidotājiem izdevās sabombardēt vairākus pretinieka aerodromus.
Man grūti attēlot, kas notika debesīs. Kur vien skaties, visur gan pa vienai, gan posmiem nāves cilpās satikās mūsu un vācu lidmašīnas. Krustodamas līdz zemei stiepās notriekto mašīnu melnās dumu astes. Trijās kauju dienās mūsu lidotāji notrieca virs Mazas zemes 117 ienaidnieka lidmašīnas. Par šīm sīvajām sadursmēm savā grāmatā plaši pastāstījis to dalībnieks A. Pokriškins.
Musu placdarmā izšķīrās Novorosijskas un Tamanas liktenis, un vācu fašistiskā pavēlniecība sūtīja uz priekšējam līnijām arvien jaunas un jaunas daļas. Astoņas dienas un naktis kā pa murgiem cīnījās Mazas zemes aizstāvji, kamēr nebija izsīkuši ienaidnieka spēki, kamēr pretinieka spēku paliekas nebija aizrāpojušas savās izejas pozīcijās. Taču kaujas kulminācijas brīdis pienāca 1943. gada 20. aprīlī, un, lai cik savādi, šī diena man saistīta ar kādam jocīgam atmiņām.
225. flotes kājnieku brigādē politdaļas priekšnieks bija M. Vidovs. Viņš cīnījās prasmīgi, braši, viņam piemita liels karavīru ietekmēšanas spēks, bet uz komandiera pārmetumu, lai veltīgi ar sevi neriskē, viņš atbildēja: «Es esmu komisārs, nevis slapja vista!» Tad, lūk, naktī uz 20. Mihails Kapitonovičs sapulcināja politdarbiniekus, apkopoja kauju rezultātus, bet pēc tam jautāja, vai viņi zina, kāpēc fašisti laužas uz priekšu tik neganti. Tāpēc, skanēja atbilde, ka viņiem rīt ir fīrera jubileja. Grib tikt ar mums galā, lai pasniegtu viņam velti. Sak, labi būtu arī mums atzīmēt šo jubileju.