20. aprīļa rītā no visiem apkārtējiem kalniem, no visām savām pozīcijām hitlerieši ieraudzīja šo apsveikumu. Kā jau bija domājams, vācieši neiedrošinājās šaut uz savu fīreru. Aizritēja ne mazums laika, iekams viņi, kā redzams, saskaņoja, kas būtu darāms. Beidzot uz rāmi no trim pusēm sāka līst fašisti. Bet vieta taču bija piešauta: puse no viņiem palika, kur bijuši, pārējie aizvācās. Šajā dienā tas atkārtojās trīs reizes, kamēr beidzot viņu artilērija atklāja uguni uz «jubilejas velti».
— Tā viņam vajag! Gāz viņam! — skaļi smējās karavīri.
Smiekli ir varens spēks, optimisma apliecinājums, cilvēku garīgās veselības pazīme. Pēc tam kad bija atsists uzbrukums kādā sektorā, es gāju pa tranšeju kopā ar Dorofejevu. Un atkal līdzas ložmetēja ligzdai mēs izdzirdējām smieklus. Piegājām klāt: izrādījās, tur sarīkojis pārrunas jauniņš seržants aģitators.
— Apkopojam kaujas rezultātus, biedri pulkvedi, — viņš ziņoja.
— Un kādi tad ir šie rezultāti?
Kareivji, kas bija saspiedušies ap ložmetēju, sāka seržantu mudināt: pastāsti, pastāsti! Tas it kā apjuka, bet, biedru spiests, sadūšojās:
— Hitlers lielījās, ka šodien mūs ietriekšot jūrā. Ar mūsu ukraiņu sakāmo tad nu es pateicu, ko viņš ir panācis. Aizgāju medībās, nošāvu lāci, nodīrāju lapsu, pārnesu mājās zaķi, māte nokāva pīli un izvārīja ķīseli, pagaršoju, bet tas bija rūgts.
Kopā ar kareivjiem es ar prieku klausījos jautro puisi. Viņa vienkāršais sakāmais laikam gan tobrīd nozīmēja vairāk un iedarbojās stiprāk nekā visnopietnākā karadarbības analīze. Tas bija vēl jo svarīgāk tāpēc, ka šī diena, atkārtoju, bija pati grūtākā no visām, ko mēs pārdzīvojām Mazajā zemē.
Dega zeme, kūpēja akmeņi, kusa metāls, saira betons, bet cilvēki, būdami uzticīgi savam zvērestam, neatkāpās no šīs zemes. Rotas izturēja bataljonu uzmākšanos, bataljoni samala pulkus. Nokaita ložmetēju stobri, ievainotie, atgrūduši sanitārus, ar granātām metās uz tankiem, tuvcīņās sita ar laidēm un dūra ar dunčiem. Un šķita, šai kaujai nebūs gala. Tur, kur visapkārt visu klāja ienaidnieku līķi, parādījās jaunas ķēdes, tās tika iznīcinātas, bet atkal un atkal nāca pelēkzaļganie silueti. Un nav brīnums, ka, atvairot vienu no uzbrukumiem, kāds 8. gvardes strēlnieku brigādes kareivis izsaucās: «Vai tad viņi no zemes aug, vai?»
Hitleriešiem tajā dienā bija krietni liels pārspēks, mēs cietām prāvus zaudējumus, un man vairākkārt pavīdēja doma: cik gan mūsu puišu apgulsies šajā zemē, un cik viņu neatgriezīsies mājās? Jautājums par žēlumu karā ir sarežģīts jautājums. Karš ir nežēlīga parādība, un nāve tajā ir neizbēgama. Kādu pažēlot — tas nozīmē viņa vietā sūtīt citu. Tikumiskais attaisnojums ir tikai viens — grūtā brīdī būt kopā ar karavīriem, dalīties ar viņiem briesmās. Un darīt visu, ko tu vari darīt, lai viņus pasargātu no lieka riska, atvieglinātu viņu grūto likteni.
Starp kara gadu dokumentiem, kas saglabājušies, ir direktīva, zem kuras ir mans paraksts. Tā tika nosūtīta visiem politiskajiem orgāniem, ikvienam politiskajam darbiniekam vēlāk, 1943. gada beigās, kad notika kaujas pie Kijevas. Taču tas, kas tur rakstīts, man bija pats galvenais visā kara gaitā.
«Pastāvīgi rūpējieties par karavīru spēka un veselības saglabāšanu. Kareivju nepārtrauktai apgādāšanai ar siltu ēdienu un karstu ūdeni jābūt nepārkāpjamam likumam. Vajag stingri kontrolēt, lai visu, ko valsts paredzējusi kareivjiem un virsniekiem, viņi pilnībā saņemtu. Šajā ziņā nevērīgi un kūtri cilvēki jāsauc pie stingras atbildības. Sevišķi liela uzmanība jāveltī sanitāro iestāžu darbam. Vienību politdaļām jānorīko speciāli darbinieki, kas būtu atbildīgi par ievainoto evakuāciju no kaujas lauka un par savlaicīgas medicīniskās palīdzības sniegšanu viņiem.»
Arī patlaban, ilgus gadus pēc toreizējām kaujām, lai cik daudz kas darāms, mūsu pienākums ir pastāvīgi atcerēties tos, kas bijuši karā. Veltīt viņiem gādību un uzmanību, palīdzēt viņiem sadzīves jautājumu kārtošanā — tas ir varas orgānu, visu pilsoņu morālais pienākums, tas ir mūsu dzīves likums.
Droši vien lasītājs gaida no manis stāstījumu par partijas politisko darbu, taču būtībā es tieši par to runāju jau sen. Tāpēc, ka Mazās zemes cīnītāju izturība bija šā darba rezultāts. Tāpēc, ka placdarma labi organizētā dzīve, gādība par cīnītāju spēku un veselības saglabāšanu, īstajā laikā atsūtītie aviācijas korpusi, gan jautrie joki klusuma brīdī, gan pašaizliedzīgā drošsirdība uzbrukumos, gan tas, ka cilvēki līdz galam palika cilvēki, — tas viss bija partijas politiskā darba rezultāts. Tādējādi to nodalīt no kopīgā vēstījuma ir grūti, un galu galā tas arī nav vajadzīgs.
Ar ko izmērīt un kā novērtēt politiskā vadītāja darbību frontē? Snaiperis iznīcinājis desmit hitleriešus — gods un slava viņam. Rota atvairījusi uzbrukumu, nosargājusi savu robežlīniju — gods un slava rotas komandierim un tās karavīriem. Divīzija salauzusi ienaidnieka aizsardzību, atbrīvojusi apdzīvotu vietu — komandiera vārds tiek atzīmēts Augstākā Virspavēlnieka pavēlē. Taču lieli nopelni ir arī politiskajam darbiniekam, kas idejiski apbruņojis karavīrus, stiprinājis viņos lielās mīlestības jūtas pret Dzimteni, iedvesis ticību saviem spēkiem, iedvesmojis varoņdarbiem.
Īsts politiskais darbinieks armijā ir cilvēks, ap kuru allaž grupējas ļaudis, viņš vislabāk zina viņu noskaņojumu, vajadzības, cerības, sapņus, viņš aicina tos uz pašuzupurēšanos, uz varoņdarbu. Un, ja ņemam vērā, ka karaspēka cīņas gars allaž atzīts par ļoti svarīgu karaspēka izturības faktoru, tad jāatzīst, ka tieši politiskajam darbiniekam kara gados tika uzticēts visasākais ierocis. Viņš norūdīja karavīru dvēseles un sirdis, bez tā uzvaru mums nebūtu nesuši ne tanki, ne lielgabali, ne lidmašīnas.
Tā bijis visur, bet kara visgrūtākajos iecirkņos, tādos kā Mazā zeme, šā darba nozīmi ir grūti novērtēt par augstu. Karavīriem dažbrīd likās, ka viņi ir nogriezti no Lielās zemes, un bija jāliek viņiem saprast, ka nogriezti — tas nenozīmē atrauti, ka atdalīti — tas nenozīmē aizmirsti. Vajadzēja parādīt, ka karš pret fašismu noris visās frontēs, ka mums milzīgu palīdzību sniedz visa zeme. Vajadzēja saistīt vienotā veselumā tikko atvairīto uzbrukumu ar to lielo kauju, ko izcīna visa padomju tauta.
Tur nebija vajadzīgas skaļas runas, turklāt nebija arī zāļu, kur šādas runas teikt, bet bija tikai atklāta, vīrišķīga un, es sacītu, sirsnīga saruna. Es piedalījos lielākajā daļā partijas sapulču, kas notika kaujas vienībās un daļās, turklāt gluži vienkārši bieži tikos ar kareivjiem. Parasti man izdevās ar kareivjiem un matrožiem atrast kopīgu valodu, lai gan šai ziņā es nelietoju nekādus īpašus paņēmienus. Vai bija runa par nopietnām lielam vai arī sarunā gadījās pajokot, centos izturēties vienkārši, nosvērti. Es vienmēr teicu patiesību, lai cik rūgta tā būtu. Atzīmēšu, ka virsnieku vidū gadījās arī tādi, kas centās sevi iztēlot par kaut kādiem saviem puikām. Kareivji, protams, uzreiz sajuta šādas tīšas familiaritātes neīstumu, un tādos gadījumos no viņiem atklātību bija veltīgi gaidīt.
Mūsu politdaļu darbinieku vairākums — politiskie vadītāji, komjaunatnes organizatori un aģitatori prata atrast pareizo toni, baudīja kareivjos autoritāti, un bija svarīgi, ka cilvēki zināja: grūtā brīdī tas, kurš aicināja viņus izturēt, būs kopā ar viņiem, paliks kopā ar viņiem, ar ieroci rokās ies viņiem pa priekšu. Tātad mūsu galvenais ierocis bija dedzīgs partijas darbinieka vārds, kam vēl lielāku svaru piešķīra praktiskā rīcība — personiskais paraugs kaujā. Tieši tāpēc politiskie darbinieki kļuva par Bruņoto Spēku dvēseli.
Protams, viņi piedalījās uzbrukuma vai aizsardzības operāciju sagatavošanā, bez viņiem netika izstrādāti kara operāciju plāni. Es, piemēram, neatceros tādu gadījumu, kad ģenerālis Leselidze vai citi armiju pavēlnieki, ar kuriem kopā man nācās karot, nebūtu ievērojuši manu viedokli vai labojumus, dažkārt visai būtiskus. Taču pavēli karā dod komandieris, tā ir viņa prerogatīva, un, kaut gan arī politiskais darbinieks var pavēlēt, šīs tiesības viņam jāizmanto, manuprāt, tikai izņēmuma gadījumos.
Minēšu piemēru. Kādā partijas aktīva sanāksmē, ko man nācās sarīkot, cilvēki rindās sēdēja zemē. Referāta vidū kaut kur man aiz muguras, ne visai tālu, sprāga vācu šāviņš. Mēs dzirdējām, kā tas lidoja. Parasta lieta, es turpināju runāt, bet pēc pāris minūtēm sprāga otrs šāviņš un jau priekšā. Neviens nekustējās no vietas, lai gan tie bija karā rūdīti cilvēki, kas saprata, ka esam saņemti artilērijas «spīlēs». Trešais šāviņš, kā mēdza teikt frontē, būtu mūsējais. Te nu es pavēlēju:
— Piecelties! Pa kreisi uz paleju trīssimt metrus skriešus — marš!
Mēs beidzām darbu citā vietā. Trešais šāviņš tiešām sprāga laukumiņā, kur mēs bijām pirms tam. No turienes kopā ar politisko vadītāju V. Tihomirovu atgriezāmies klusēdami.
— Neviens nepakustējās, — viņš tikai noteica. — Lūk, kādi cilvēki...
To pašu domāju arī es.
Šādos ārkārtējos gadījumos, lai tas būtu kaujā vai klusā brīdī, politiskajam darbiniekam ir tiesība un pienākums pavēlēt. Turpretim ikdienas darbā viņam pavēlēt nenākas — tikai izskaidrot un pārliecināt. Turklāt arī šis darbs jādara ar prātu un taktu. Pat tad, ja cilvēks ir kļūdījies, nevienam nav tiesību viņu aizvainot ar uzkliedzieniem. Man ir dziļi pretīgs kaut arī ne visai izplatītais, bet vienam otram vēl palikušais paradums pacelt balsi uz cilvēkiem. Ne saimnieciskais vadītājs, ne partijas vadītājs nedrīkst aizmirst, ka viņa pakļautie ir pakļautie tikai darba ziņā, ka tie nekalpo direktoram vai vadītājam, bet gan partijai un valstij. Un šai ziņā visi ir vienādi. Tie, kas atļaujas atkāpties no šīs mūsu iekārtā nesatricināmas patiesības, bezcerīgi sakompromitējas, zaudē savu autoritāti. Jā, no tā, kas izdarījis pārkāpumu, jāprasa atbildība: partijas, administratīvā un, visbeidzot, tiesas atbildība — katra atbildība. Taču nekādā mērā nedrīkst aizskart cilvēku patmīlību, pazemot viņu pašcieņu.
Tā es domāju patlaban, šo principu es ievēroju arī kara gados, tādā garā centos audzināt politdaļas aparātu, ko man bija lemts vadīt. Nevaru nepiebilst, ka tas bija draudzīgs kolektīvs, ko veidoja kaujas virsnieki, kuri bija izgājuši partijas darba skolu, uzkrājuši gan pieredzi, gan zināšanas, apveltīti ar iniciatīvu un personisku vīrišķību. Viņi kauju gaitā riskēja ar dzīvību tur, kur to prasīja apstākļi. Ne visi viņi nodzīvoja līdz uzvarai, taču katrs godam izpildīja savu pienākumu.
Šos cilvēkus atceros ar labām jūtām. Kara laikā es viņiem tiku izteicis daudzas pateicības, parakstīju ne mazumu apbalvojuma dokumentu, taču nāk prātā, ka ne reizi netiku uzlicis sodu. Un ne jau tāpēc, ka būtu bijis kāds «labiņais», tieši otrādi, es viņiem nedevu nekādas nolaides pat tad, ja vajadzēja strādāt caurām diennaktīm. Es tikai zināju, ka varu droši paļauties uz katru, un viņi mani nekad nepievīla. Lai lasītājs tomēr varētu gūt priekšstatu par mūsu cilvēkiem, kaut dažus nosaukšu vārdā.
Viens no maniem vietniekiem, propagandas un aģitācijas nodaļas priekšnieks bija S. Pahomovs. Mierīgs jebkurā situācijā, no pirmā acu uzmetiena pat gauss, viņš pārvērtās koncentrētā enerģijā, rīkojās apņēmīgi, ja tas bija vajadzīgs lietas labā. Viņš prata atrast to vienīgo vārdu, kurš attiecīgajā brīdī visvairāk bija vajadzīgs kareivim. Tāpēc biežāk nekā citus es viņu iesaistīju Kara padomes aicinājumu un citu ļoti svarīgu dokumentu sagatavošanā.
Lektors un propagandists bija simpātiskais majors A. Arzumanjans, kuram bija ne tikai plašs redzesloks, bet arī laba humora izjūta, kas nekad nenāk par ļaunu. Jau toreiz bija redzams, ka tas ir izcils cilvēks. Un mani tas nebūt nepārsteidza, bet gan iepriecināja, kad pēc kara uzzināju, ka Arzumanjans kļuvis par akadēmiķi, bet pēc tam arī par PSRS Zinātņu akadēmijas prezidija locekli.
Labs propagandists, tāpat kā Arzumanjans, bija I. Sčerbaks, kas jau pirms kara bija kļuvis par vēstures zinātņu kandidātu. Dziļas zināšanas bija arī G. Jurkinam. Jāpiebilst, ka no viņa piemēra var spriest par politdaļas darbinieku drosmi. Jau Novorosijskas uzbrukuma operācijas gaitā tieši kaujas laukā Melnās jūras flotes pavēlnieks viņu apbalvoja ar Kaujas Sarkanā Karoga ordeni. Un, ja jau es tā esmu aizsteidzies notikumiem priekšā, tad jāpiebilst, ka par piedalīšanos šajā operācijā tikpat augstu tika novērtēta visu 18. armijas politdaļas darbinieku loma.
Mums bija arī sava armijas avīze «Znamja Rodini», kas operatīvi atsaucās uz visiem Mazās zemes notikumiem. To gaidīja ierakumos un tranšejās, tā gāja no rokas rokā. Man vairākkārt gadījās piedalīties redakcijas operatīvajās sanāksmēs, sarunāties ar redaktoru V. Verhovski un citiem līdzstrādniekiem. Es iemācījos cienīt žurnālistus, jo zināju: kauju laikā viņi pastāvīgi atradās karaspēka vidū, gāja desantos, piedalījās diversiju grupās, «mēļu» sagūstīšanā.
Avīzes aparāts un tās autoru aktīvs bija spēcīgs. Līdzās štata līdzstrādniekiem, tādiem kā nākamais Padomju Savienības Varonis «Pravdas» korespondents S. Borzenko, mūsu avīzē publicējas rakstnieks B. Gorbatovs un dzejnieks P. Kogans.
Pie mums uz armiju atbrauca arī citi pazīstami rakstnieki.
Visbeidzot gribu arī sacīt, cik svarīgs kareivjiem bija trāpīgs vārds, ko teica savējais, no pašu vidus nākušais dzejnieks, vai arī cik nozīmīgs bija zīmējums vienkāršā kaujas lapiņā. Tas tāpēc, ka šis vārds, šis zīmējums bija veltīti tieši viņiem. Atceros, rīta agrumā es atgriezos no priekšējās līnijas un ieraudzīju divas meitenes. Viņas naca no jūras puses. Viena neliela auguma, rūpīgi sajozusies ar siksnu, ruda jo ruda. Sasveicinājāmies, un es aizbraucu garām. Savam palīgam komjaunatnes jautājumos es biju devis solījumu pulksten piecos pieņemt cilvēkus sakarā ar viņu apstiprināšanu par komjaunatnes organizatoriem kritušo vietā. Un, lūk, ierodas tā pati rudmatainā meitene ar papīru vīstokli.
— No kurienes esat? — es viņai vaicāju.
— No jūrnieku bataljona.
— Kā viņi pret jums izturas?
— Labi.
— Vai nedara pāri?
— Nē, ko jūs!
Izrādījās, ka viņa zīmē. Tūlīt arī parādīja savas kaujas lapiņas. Kā šobrīd atceros zīmējumu un parakstu zem tā: «Ko, Vasja, tu samulsti?».
Uz Mazo zemi šī meitene, Marija Pedenko, bija lūgusies pati, atradās desantā kopš pirmajām tā izcelšanas dienām. Zem uguns iznesa ievainotos, bet klusuma brīžos steidzās no ierakuma uz ierakumu ar avīzēm, aploksnēm un papīru, rīkoja pārrunas, lasīja dzejoļus. Viņu pazina un mīlēja visi, kas atradās Mazajā zemē, uzskatīja par vienu no labākajiem aģitatoriem. Viņas iecere bija rokrakstā izdotā avīze «Polundra», viņa pat iemanījās to «laist klajā» vairākos eksemplāros, un cīnītāji šīs lapiņas lasīja tik ilgi, kamēr tās bija vienos caurumos. Tur, kur tās apskatīja un lasīja, allaž valdīja smiekli.
Vēlāk, kad mēs ieņēmām Novorosijsku, Mariju ievainoja, bet pēc izveseļošanās viņa atkal devās uz kaujas daļām. Viņas varonība tika novērtēta ar trijiem kaujas ordeņiem. Pēc tam viņa lūdza norīkojumu uz Kijevu, kad tur ritēja vissīvākās kaujas. Reiz man rokās nokļuva avīze («Pravda» vai «Izvestija» — vairs neatceros) ar viņas rakstu «Mīlestība». Varētu domāt, ka tas ir kāds sentimentāls sacerējums. Izrādījās, ka ne. Tajā bija runa par Dzimteni, par Dzimtenes mīlestību.
Dzimtenes vārdā Marija Pedenko nežēloja ne savu jaunību, ne pašas dzīvību. Dienasgrāmatā, kas vēlāk tika publicēta, viņa rakstīja par Mazo zemi: «Tu izlien no pazemes paskatīties uz dienas gaismu, un sirdij kļūst līksmi. Tā gribas dzīvot. Bet visapkārt laukus uzarusi nežēlīgā karamašīna. Visur māju drupas un samelnejušu asiņu pēdas uz izkropļotās, izmocītās zemes. Vel neesi paspējusi papriecāties par sauli, kad jau dzirdi: «Gaiss!» — un tu atkal ievēlies savā alā, kur sejā dveš mitrums un kur šāviņu čaulu lampu kvēpainajā gaismā tikko vari pazīt savus draugus.»
Tāpat kā daudzi varoņi, Marija nenodzīvoja līdz mūsu dienām. Atcerēdamies šo lielisko cilvēku, es domāju par daudzām citām mūsu Dzimtenes meitām, kas kopā ar vīriešiem iznesa visu kara smagumu. Man viņu tēls kļuvis par padomju sievietes diženuma iemiesojumu.
Uzbrukums... Pēc aprīļa kaujām ar šo vārdu dzīvoja visa armija, no kareivja līdz pavēlniekam. Mēs visi bijām pieredzējuši daudz bēdu, kad atstājām ienaidniekam savus ciemus un pilsētas, bijām kļuvuši ļoti nikni pret iebrucējiem ilgajos aplenkuma mēnešos un līdz galam nokaituši svētajās atriebības alkās.
«Kad tad?» jautāja kareivji, komandieri un politiskie darbinieki, neizteikdami vārdu «uzbrukums», tāpēc ka jau tāpat bija skaidrs, par ko ir runa. Uz to varēja atbildēt ar vienu vienīgu vārdu: «Drīz.» Uzbrukuma dienu un plānu turēja visstingrākajā slepenībā. Taču to, ka uzbrukums tiek gatavots, noslēpt nebija iespējams un arī nevajadzēja slēpt.
Spēcīgam triecienam izveidojās vislabvēlīgākā situācija. Visās frontēs iniciatīva pārgāja Sarkanās Armijas rokās. Fašistiskā pavēlniecība uz visiem laikiem zaudēja priekšrocības, ko bija radījis uzbrukuma pēkšņums un pārākums kara tehnikas ziņā. 1943. gadā varonīgā aizmugure piegādāja frontei 24 tūkstošus tanku un pašgājēju lielgabalu, 35 tūkstošus lidmašīnu, 130 tūkstošus lielgabalu. Mums jau bija modernāki ieroči nekā ienaidniekam, un to bija vairāk. Rezultātā, četrdesmit trešā gada vasarā uzvarējusi vairākās lielās kaujās, mūsu armija frontes centrālajā daļā bija pavirzījusies uz rietumiem 300 kilometrus, bet pie mums dienvidos — 600 kilometrus.