Pēc Staļingradas kaujas Hitlers juta, ka var nokļūt vēl nopietnākā ielenkumā, un ar sevišķu spēku ieķērās dienvidu placdarmā. Viņš saprata: Tamaņas zaudēšana nenovēršami novedīs pie Krimas zaudēšanas un radīs draudus viņa karaspēkam Ukrainā. Lai noturētu Tamaņu, fašisti izveidoja spēcīgu aizsardzības līniju. Tā sniedzās no Melnās jūras līdz Azovas jūrai, tajā ietilpa divas joslas, kas bija aizsegtas ar mīnu laukiem, prettanku aizsprostiem, koku sagāzumiem, dzotiem un dotiem, ugunspunktiem ar bruņu kupoliem.
Mums līdzās cīnījās armija, kuras pavēlnieks bija A. Grečko. Viņš pirmais izjuta, cik nikni pretojas fašisti. Ieņemts viens pakalns — jāapstājas, ieņemts vēl viens — atkal jāapstājas. Atceros, Leselidze, Koloņins, es un pulkvedis Zarelua gulējām uz apmetņa. Bija atpūtas brīdis, mēs apspriedām toreizējo situāciju, un Leselidze teica:
— Vai zināt ko? Atslēga Tamaņas un Krimas ieņemšanai meklējama nevis šajos pakalnos, bet gan Novorosijskas ieņemšanā. Palūgsim Galveno mītni dot mums papildinājumu — 17 līdz 20 tūkstošus vīru. Sagatavosimies un sāksim uzbrukumu.
Tā mēs arī izdarījām. Leselidze piezvanīja uz Maskavu, Galvenā mītne atbalstīja mūsu iniciatīvu un iedeva mums Gladkova divīziju. Ar to arī sākās.
Novorosijska bija vāciešu galvenais pretošanās mezgls. Līdz ar stipriem nocietinājumiem gar frontes līniju viņi bija radījuši daudz atbalsta punktu arī pašā pilsētā. Lielie dzīvojamie nami, rūpnīcas, elevators un stacija bija pieblīvēti ar uguns līdzekļiem, veselus kvartālus šķērsoja satiksmes ejas, ielas bija aizsprostotas ar barikādēm. Sevišķi stipri nocietināta bija osta.
Vācu fašistiskā pavēlniecība domāja, ka labi pazīst padomju karaspēka taktiku. Lielajiem pretošanās mezgliem mēs frontāli neuzbrukām, bet tos apgājām. Tātad, nocietinādami Novorosijsku, viņi tomēr negaidīja uzbrukumu šajā vietā. Un pievīlās. Mūsu taktikas īpatnība bija tās elastīgums. Viens no iemesliem, kas mūs pamudināja pārraut ienaidnieka aizsardzības līnijas tieši Novorosijskā, bija pēkšņuma faktors.
Tolaik 18. armija jau bija uzkrājusi lielu pieredzi desanta operācijās, un mēs uzskatījām, ka pilsētai triecienu var dot nevis no divām pusēm, kā bija domāts agrāk, bet gan no trim pusēm — no Cemesas līča labā un kreisā krasta, tas ir, no Mazās zemes un no cementa rūpnīcu puses, kā arī no jūras ar lielu desantu, kas pretiniekam būtu pilnīgi negaidīts. Sāds plāns tad arī tika pieņemts.
Gatavojām vēl vienu pārsteigumu. Liels desants, dabiski, jāizceļ ar lieliem kuģiem, tad nu tieši tos ļoti uzmanīgi izsekoja ienaidnieks. Bet mēs nolēmām izcelt karaspēka desantu ar maziem kuģiem. Bez tam gatavojāmies dot torpēdu triecienu krasta nocietinājumiem. Nekad agrāk torpēdas pret krastu nebija raidītas: tās ir paredzētas jūras kaujām un kuģu iznīcināšanai. Lai torpēdas darbotos, kā bija iecerēts, kuteru jūrniekiem nācās diezgan krietni papūlēties.
Pretinieka uzminēts plāns, kā zināms, jau iepriekš pa pusei ir lemts neveiksmei. Tāpēc par pirmo uzdevumu kļuva visstingrākās slepenības saglabāšana. Mēs aizliedzām jebkādu saraksti sakarā ar gaidāmo operāciju. Tās izstrādāšana tika iesaistīts līdz minimumam ierobežots cilvēku loks. Sākās rūpīga izlūkošana. Lai neatklātu savus nodomus, mēs to izdarījām plašā frontē. Tāpat tika veikts darbs pretinieka dezinformēšanai, vairāki prasmīgi īstenoti pasākumi to pārliecināja, ka atkal tiek gatavots desants Dienvidozereikas rajonā.
Operācijas nodrošināšanai ar partijas politisko darbu mēs piešķīrām tikpat lielu nozīmi, kā tās militārajai sagatavošanai. Nolēmām katrā ziņā panākt, lai uzbrukuma sākumā visās daļās būtu pilnvērtīgas partijas organizācijas. Pamatojoties uz to, norīkojām komunistus visatbildīgākajos uzbrukuma sektoros. īpaši izraudzījāmies cilvēkus desanta daļām. Tajās 60 līdz 70 procenti karavīru bija komunisti un komjaunieši.
Es domāju arī par to, kā vissaprātīgāk izvietot politdaļas darbiniekus: katrs no tiem uz visu operācijas laiku tika piesaistīts noteiktai karaspēka daļai. Vēlāk, sastapdams viņus divīzijās un pulkos, es redzēju, ka viņi karoja ar lielu entuziasmu, iedvešot savu kaujas garu arī citiem. Mēs pieaicinājām arī daudzus politiskos darbiniekus no rezerves, lai viņi kauju laikā varētu ātri aizstāt tos, kas būs izgājuši no ierindas. Partijas organizatoriem katram bija divi vietnieki, komjaunatnes organizatoriem — trīs. Tādējādi mēs panācām, ka visās apakšvienībās pastāvīgi bija partijas un komjaunatnes darba vadītāji.
Kā noskaidrojās pēc Novorosijskas atbrīvošanas, labi bija noderējusi mūsu izstrādātā «Instrukcija desantniekam». Tajā dažās ievada rindkopās bija pastāstīts par Sarkanās Armijas panākumiem visās frontēs un par hitleriešu zvērībām, pateikts, ka pienācis arī mūsu laiks dot graujošu triecienu ienaidniekam, atmaksāt par visām viņa ļaundarībām. Tālāk sekoja praktiski padomi. īsi bija atgādināts, kā karavīram jārīkojas, iekāpjot kuģī, uz paša kuģa, izcelšanās laikā un kaujā. Mēs centāmies jau iepriekš iemācīt cilvēkiem, kas darāms neparedzētos apstākļos. Instrukciju izsniedzām katram desantniekam.
Instrukcijas ideju es biju aizguvis no pilsoņu kara laika Dienvidu frontes karavīriem. Par šo instrukciju tolaik ļoti interesējās V. I. Ļeņins, pasvītrodams sevišķi svarīgās vietas. Starp citu, vairākas tās tēzes, kurām sevišķu uzmanību pievērsa Vladimirs Iļjičs, mēs izmantojām visā partijas politiskajā darbā. Sniedzu piemēra pēc dažas rindas no instrukcijas:
«Biedri komunisti Tev jāiet kaujā pirmajam un jābeidz kauja pēdējam. Tu esi aicināts uz fronti audzināt sarkanarmiešu masas. Taču kuru katru brīdi tev jāprot ņemt rokās šauteni un ar savu priekšzīmi parādīt, ka komunists prot ne tikai cildeni dzīvot, bet arī godam mirt!»
Uzbrukuma gatavošanas dienas un naktis es atceros kā visspraigākā darba, vissmagākās slodzes laiku. Bet cik ļoti tās atšķīrās no Mazās zemes aplenkuma dienām un naktīm! Darbs nelikās grūts, slodze radīja prieku, katra jauna tikšanās ar cilvēkiem iedvesa spēkus. Desanta avangardā pieteicās iet atsevišķais flotes kājnieku bataljons, ko komandēja pirmā Mazās zemes desanta varoņi V. Botiļevs un viņa vietnieks politiskajā darbā N. Staršinovs. Šim bataljonam tad arī tika pasniegts karogs, kas bija jāpaceļ virs pirmā ienaidniekam atņemtā augstā Novorosijskas nama. Kā lielu pagodinājumu karogu saņēma otrās pakāpes staršina jaunais komunists Vladimirs Smorževskis. Uzticības aizkustināts, drosmīgais izlūks, pirmā desanta kauju varonis deva biedriem zvērestu: «Flotes godu neaptraipīšu!»
Beidzot armijas pavēlnieks K. Leselidze sapulcināja komandierus, kam bija jāved karaspēks triecienā, un paziņoja laiku «C» — uzbrukuma sākuma stundu un minūti naktī no 9. uz 10. septembri. Tika galīgi precizēts katra uzdevums. Pēc tam pusi dienas pirms operācijas sākuma Ziemeļkaukāza frontes pavēlnieks I. Petrovs sasauca paplašinātu armijas un flotes komandējošā sastāva sanāksmi, kurā katrs ziņoja par gatavību.
Visās strēlnieku daļās, desanta vienībās un uz kuģiem stundu pirms uzbrukuma tika sarīkoti mītiņi. Ļoti daudz kas bija jāpasaka cilvēkiem, bet runāt pirms tam mēs nevarējām. Tātad bija jāizraugās visvajadzīgākie vārdi. Es biju daudzos mītiņos. Pārliecinājos, ka uzbrukuma pavēli karavīri uzņēmuši ar milzīgu gandarījumu, es pat teiktu — ar prieku.
Bija pienācis laiks, ko mēs visi gaidījām 255 dienas un naktis. Pavēlnieka novērošanas punkts bija iekārtots Markothas kalnu grēdā. No šejienes kā uz delnas redzams Cemesas līcis, redzama osta un prāva pilsētas daļa.
Nakts. Līdz operācijas sākumam vēl ir laika diezgan, taču šeit jau sapulcējušies daudz cilvēku. Armijas pavēlnieks, štāba priekšnieks ģenerālis N. Pavlovskis ar štāba virsnieku grupu, artilērijas pavēlnieks ģenerālis G. Kariofilli ar saviem palīgiem, citu ieroču šķiru pavēlnieki. Sasprindzināts klusums, ko brīžiem pārtrauc telefona zvans. Izlūki ziņoja: pretinieka pusē nekāda rosība nav vērojama. Laiku pa laikam norībēja atsevišķs lielgabala bukšķis, kaut kur eksplodēja nomaldījies šāviņš — un atkal klusums. Visi nezin kāpēc runāja klusu, gandrīz vai čukstus. Virsnieki un ģenerāļi laiku pa laikam ielūkojās pulksteņos.
Pienācis laiks «C» — 2.44. Es zināju, ka šajā mirklī saks runāt 800 lielgabali un 227 «katjušas», pacelsies gaisā pusotra simta bumbvedēju. Protams, varēju iedomāties trieciena spēku. Taču tas, ko dzirdēju, mani pārsteidza. Likās, ka brūk kopā visa zeme.
Artilērijas sagatavošanas uguns ilga piecpadsmit minūtes. Šajā laikā tika raidīti 35 tūkstoši šāviņu uz iepriekš fiksētiem mērķiem. Triecienā devās flotes kājnieki un strēlnieku daļas no Mazās zemes — ne velti mēs tik ilgu laiku bijām noturējuši šo vērtīgo krasta joslas gabaliņu. No otras puses sākās uzbrukums cementa rūpnīcu rajonā, tur, kā mēs jau bijām paredzējuši, devas jūras desants.
Ugunsgrēki, kas bija izcēlušies pilsētā, ar savu blāzmu apspīdēja Cemesas līci. Es paskatījos gaisā — uz Gelendžikas pusi, taču tikai ostas tuvumā ieraudzīju pirmo triecienkuteru grupu, kas brauca lielā ātrumā un iznīcināja aizsprostus. Tas notika sešas minūtes pēc artilērijas sagatavošanas uguns atklāšanas. Parādījās norunāta zīme — «ceļš brīvs». Pēc dažām minūtēm milzīgā ātrumā līcī ielauzās kuteri, kas izšāva smagās torpēdas pret rietumu un austrumu moliem. Tas bija pārsteidzošs trieciens, kas iznīcināja krasta nocietinājumus. Piekrasti pildīja dūmi un cementa putekļi. Tas maskēja desantkuterus no pretinieka, un tieši pēc piecpadsmit minūtēm, tas ir, artilērijas sagatavošanas uguns beigu brīdī, Botiļeva bataljons jau cīnījās piestātnē. Pusstundas laikā, zem niknas pretinieka uguns, krastā izkāpa 800 cilvēku, kas bija apbruņoti ar balsta ložmetējiem, mīnmetējiem un prettanku šautenēm.
Cemesas līcī viss šķita juceklī. No dažādam pusēm traucās kuteri, pagriezienos saceļot lielus viļņus. Šķita, ka tie tūlīt sadursies. Taču vis sbija pakļauts precīzam aprēķinam. Tūlīt aiz torpedkuteriem brauca lielgaballaivas, sardzes kuteri un seineri — katrs kuģis pa savu maršrutu. Tie citi pēc cita uzbruka Ļesnajas, Elevatornajas, Ņeftenaļivnajas un Importnajas piestātnēm. Sprādzienu un ugunsgrēku liesmas labi apgaismoja līci ostas rajona. Ūdens tajā vārda pilnā nozīmē vārījās.
Gandrīz vienlaikus ar Botiļeva bataljonu, kas ieņēma Ļesnajas piestātni, Cementnajas piestātnei uzbruka 1339. strēlnieku pulks, ko komandēja S. Kadančiks. Kaut gan visam pulkam neizdevās izcelties malā, tie, kas bija nostiprinājušies krastā, vienotā triecienā uzbruka ienaidnieka nocietinājumiem. Līdz rītam viņu rokās jau bija spēcīgais atbalsta punkts — cementa rūpnīca «Proļetarij». Nākamajā naktī viņiem pievienojās pārējās pulka apakšvienības.
Novērošanas punktā nemitējās telefona zvani. Ar visām vienībām tika uzturēti droši sakari. Ar diženu mieru un stingrību kauju vadīja talantīgais armijas komandieris. Kaujas gaitā viņš operatīvi pārgrupēja daļas, ievadīja cīņā rezerves, pārvietoja pastiprinājumus uz turieni, kur radās briesmas.
Ienaidnieks, kas pirmajās minūtēs bija pārsteigts, pamazām attapās. Ar uguni atbildēja katra māja, katrs kvartāls. Konstatējuši mūsu ieņemtā placdarma robežas, hitlerieši pret to atklāja artilērijas uguni. Taču arī mūsu artilērija atbalstīja uzbrukošās daļas. Mūsu lidotāji savu darbību plānoja tādējādi, lai bez pārtraukuma bombardētu pretinieka ieņemto teritoriju. Debesīs visu laiku bija triecienlidmašīnas — dienā tās izdarīja sešus līdz septiņus lidojumus.
Otrā naktī elektrostacijas rajonā izcēlās malā 1337. pulks. Kopā ar to bija arī pulkvedis V. Vruckis, 318. strēlnieku divīzijas komandieris. Taču sakari ar viņu pārtrūka. Pēc pavēlnieka sejas es redzēju, cik viņš ir satraukts. Nevis rota, nevis bataljons, bet gandrīz vesela divīzija, kas turklāt tika raidīta galvenā trieciena virzienā, nedeva par sevi nekādas ziņas.
Leselidze pavēlēja sūtīt atbildīgu virsnieku uz elektrostacijas rajonu, atrast Vrucki, noskaidrot stāvokli un nekavējoties ziņot. Es padomāju un ieteicu pavēlniekam uzticēt šo uzdevumu manam vietniekam Pahomovam. Pavēlnieks viņu labi pazina un ātri piekrita, taču pavēlēja operatīvas nodaļas priekšniekam no šīs nodaļas sūtīt kopā ar viņu kapteini Pušicki.
— Ņemiet manu «vilīti», — viņš piebilda.
Viņiem bija jāiekļūst pilsētā pāri priekšējai līnijai, pārvarot stipri apšaudītu joslu, jaatrod Vruckis, ar pieredzējušu aci viss jānovērtē, jāiezīmē kartē un pēc iespējas drīzāk jāatgriežas. Par laimi, abi atgriezās neskarti, kaut gan pavēlnieka mašīna, ko viņi bija atstājuši rūpnīcas «Oktjabrj» rajonā, bija sabombardēta. Pārvarējuši daudzus šķēršļus, lavīdamies pa ūdens noteku gar pašu krastmalu, viņi bija nonākuši kaut kādā laukumā, kam tieši pretim bijusi elektrostacija, bet pa labi — gara ēka, no kuras fašisti nepārtraukti šāvuši. Līdz elektrostacijai palikuši kadi septiņdesmit metri, taču ceļš uz to gājis vai nu tikai pari klajam laukumam, vai arī gar ēku, aiz ogļu kaudzēm. Lēmumu pieņēmuši ātri. Pušickis virzīsies līšus, slēpdamies aiz ogļukaudzēm, bet Pahomovs trakā ātrumā pārskries pāri bīstamajam posmam. Kā viņš pēc tam nopietni apgalvoja, viņu nebūtu panācis pasaules labākais sprinteris. Par spīti briesmām, viņi tādā pašā veidā atgriezušies atpakaļ, turklāt nevis ar vienu karti, bet ar divām kartēm un ziņojumiem, lai būtu garantēts, ka armijas Kara padomei tiks nogādātas ziņas par stāvokli. Viņi atnesa arī bēdīgu vēsti: pulkvedis Vruckis smagi kontuzēts, zaudējis aci un ievainots rokā. Tūlīt tika gādāts par palīdzības sniegšanu divīzijas daļām, kas lēni, bet neatlaidīgi virzījās uz priekšu. Pildīt divīzijas komandiera pienākumus pagaidām uzdeva štāba priekšniekam.
Ielās risinājās kaujas. Cits pēc cita pienāca ziņojumi: ieņemta stacija, un tur pacelts flotes karogs; ieņemta «Pelēkā savrupmāja»; iegūts «Sarkanais nams»; mūsējie ielauzušies skolā; atbrīvots 103. kvartāls... Un katru no tiem pavadīja rūgtas vēstis: kritis 318. divīzijas politdaļas priekšnieks apakšpulkvedis A. Tihostups... kritis armijas politdaļas instruktors majors P. Isajevs... kritis armijas politdaļas inspektors majors A. Cedriks... īsi pirms tam krita M. Vidovs, vēlāk pie Anapas gāja bojā 83. flotes brigādes politdaļas priekšnieks K. Lukins.
Atceros, mēs kopā ar viņu iegājām kādā no rumāņu blindāžām, kas bija izbūvētas smilšainajā krastā. Bija ļoti karsts, un Leselidze, es, Zarelua un Lukins gribējām kaut mazliet patverties ēnā. Taču blindāžā bija dzirdama kaut kāda čirkstoņa, nepārtraukta tikšķēšana, pavisam klusa. Es teicu:
— Tas, liekas, ir pulksteņa mehānisms. Droši vien paslēpuši bumbu. Iesim no šejienes laukā!
Un mēs izgājām arā, pagājām tālāk no blindāžas, izklājām apmetņus un atgūlāmies. Arī Lukins atgūlās, pavisam tuvu mums. Kaukdamas krita atsevišķas bumbas, visā krastmalā bija izveidojušies nelieli smilšu barhani. Kad eksploziju dārdoņa beidzās, mēs piecēlāmies kājās. Es pasaucu biedru:
— Lukin! Lukin!
Klusums. Piegājuši klat, redzējām, ka viņš ir miris. Nevienas skrambas, nekā. Viņu bija nogalinājis sprādziena vilnis.
Labi ir pateicis dzejnieks. Ar prātu es visu sapratu: notiek kauja, un upuri ir nenovēršami. Taču sirds nepaklausīja, tā sažņaudzās neciešamās sāpēs. Es pats esmu rakstījis vēstules atraitnēm, mana zemes sauja ir biedru kapos, mans automāts ir rībējis sēru salūta zalvē. Uzticīgie partijas dēli, tās vārdā viņi sauca kareivjus cīņā uz dzīvību un nāvi. Aicināja Dzimtenes vārdā netaupīt savu dzīvību. Un kaujā viņi pirmie darīja to, uz ko aicināja citus, aizraudami sev līdzi kareivjus. Viņi līdz galam izpildīja Ļeņina norādījumu — ar savu priekšzīmi pierādīja, ka komunists prot ne tikai cildeni dzīvot, bet arī godam mirt.
Sešas dienas un sešas naktis Novorosijskā ilga kaujas. Nenosaukšu karaspēka daļas un vienības, neminēšu skaitļus — uzbrukums plaši atspoguļots kara vēstures literatūrā. Svarīgi atzīmēt ko citu: kareivju uzbrukuma trauksme, viņu svētais kaujas niknums bija tik lieli, ka nekas vairs nespēja viņus apturēt. Ik dienas un pat ik stundas mūsu acu priekšā tika veikti kaujas varoņdarbi. Kaut par vienu no tiem man jāpastāsta.
Trīs reizes flotes kājnieku rota bez panākumiem uzbruka fašistu nocietinājumiem. Rotas komandieris Ivanovs nolēma pārrāvumam izveidot brīvprātīgo trieciengrupu. Tajā ietilpa vienpadsmit cilvēku ar rotas partorgu Valliuļinu un vēl četriem komunistiem priekšgalā. Spējā triecienā viņi pārrāva ienaidnieka aizsardzību, un viņiem sekoja kareivji. Taču ielas galā viņus apturēja flanga uguns. Tad Valliuļins sacīja staršinam Djačenko: «Kad ložmetējs apklusīs, cel cilvēkus triecienam.» Pats viņš rāpus devās uz priekšu. Pie pagraba loga, no kura šāva ložmetējs, viņu trāpīja lodes. Noplūdis asinīm, viņš gāzās logam virsū. Aizsardzības līnija bija ieņemta.
Salahutdinu Valliuļinu es labi pazinu kopš Mazās zemes kaujām, viņš bija viens no labākajiem partorgiem. Parakstīdams viņam apbalvojuma lapu, domāju par šādu varoņdarbu būtību. Nav šaubu, cilvēks zināja, ka viņš iet drošā nāvē. Taču diezin vai viņš tobrīd domāja: «Tūliņ izdarīšu varoņdarbu.» Nē, tā nebija varoņpoza, bet mazrunīga, neuzkrītoša, es pat teiktu, necila varonība, kādu, spriežot pēc romāna «Karš un miers», sevišķi augstu vērtēja Ļ. Tolstojs. Varoņdarbs tas bija šā vārda tolstojiskajā izpratnē: cilvēks dara to, kas viņam jādara, lai tur vai kas.
Protams, cilvēki baidās no nāves, tas ir dabiski. Taču kritiskā brīdī lēmums radās it kā pats no sevis, visas iepriekšējās dzīves sagatavots. Tātad ir tāda robežlīnija, tāds mirklis, kad karavīram patriotam apziņa, ka jāpilda pienākums pret Dzimteni, nomāc gan bailes, gan sāpes, gan domas par nāvi. Tātad varoņdarbs nav kaut kas neapzināts, impulsīvs, bet to diktē pārliecība, ka taisnīgs un dižens ir mērķis, par kuru cilvēks apzināti ziedo savu dzīvību.
«Pārliecība, ka karš ir taisnīgs,» pilsoņu kara gados rakstīja V. I. Ļeņins, «apziņa, ka nepieciešams ziedot savu dzīvību savu brāļu labā, palielina zaldātu morālo spēku un liek viņiem izturēt nedzirdētas grūtības... Tas izskaidrojams tā, ka ikviens strādnieks un zemnieks, kas iesaukts armijā, zina, par ko viņš iet, un apzinīgi lej savas asinis, lai uzvarētu taisnība un sociālisms.»
Šie lieliskie Ļeņina vārdi dziļi un skaidri parāda, kādi avoti ir mūsu tautas tikumiskajiem spēkiem, kādi avoti bija nemirstīgajam varoņdarbam, ko mūsu tauta veica Lielā Tēvijas kara gados, lai uzvarētu taisnīgums un sociālisms.
16. septembrī Maskava salutēja varonīgajam Ziemeļkaukāza frontes un Melnās jūras flotes karaspēkam. Lielā konfrontācija bija beigusies. Klajajā zemes gabalā, kur atradās mazais ciemats Staņička, mūsu karavīri bija izturējuši septiņu mēnešu aplenkumu un uzvarējuši. Hitlerieši turējās lielā pilsētā, kas bija pārvērsta nepieejamā cietoksnī, bet mēs viņus iztriecām sešās dienās. Dzimtene augstu novērtēja pilsētas atbrīvotāju nepieredzēto varonību un drosmi. Deviņpadsmit vienībām un daļām tika piešķirts godpilnais nosaukums — tās tika nosauktas Novorosijskas vārdā. Tūkstošiem kareivju un virsnieku tika apbalvoti ar Padomju Savienības ordeņiem un medaļām. Desmitiem karavīru par izciliem varoņdarbiem ieguva cildeno Padomju Savienības Varoņa nosaukumu.
Novorosijskas desants, kurā piedalījās visas ieroču šķiras, bija viens no lielākajiem desantiem Lielajā Tēvijas karā.
Kauja par Novorosijsku iegājusi pagājušā kara vēsturē kā viens no piemēriem, kas apliecina padomju cilvēku nelokāmo apņēmību uzvarēt, viņu varonību un bezbailību kaujas laukā, viņu bezgalīgo uzticību Ļeņina partijai un sociālistiskajai tēvzemei.
Augstākās Virspavēlniecības pavēli es klausījos pussagrautā ēkā, kurā atradās partijas pilsētas komiteja. Pilsētas iedzīvotāju mītiņu mēs nerīkojam : iedzīvotāju nebija. Pēc tam gājām pa ielām. Arī ielu nebija. Tikai drupas. Visa pilsēta — vienas krāsmatas. Kādā pagrabā atradām večiņu ar kaķi, vairāk neviena. Atceros, tur vēl bija elevators, blakus jūrnieku klubs. Vēl nesen fašisti bija sagūstījuši mūsējos, sadzinuši šajā vietā, aplējusi ar petroleju un sadedzinājuši. Baismīgs skats.
Strādāja sapieri, padarīdami nekaitīgus un aizvezdami tūkstošiem mīnu, fugasu, nesprāgušu bumbu un šāviņu. Plēsa nost uzrakstus: «Katrs iedzīvotājs, ko atradīs pilsētā, tiks uz vietas nošauts». Fašisti baidījās mūsu cilvēku... Pie jūrnieku kluba bija kartupeļu lauks, tur es izgāju uz priekšu. Koloņins man saka:
— Kur tu lien?