Pēc Novorosijskas atbrīvošanas gribējās kaut nedaudz atvilkt elpu, bet apstāties mēs_nedrīkstējām ne stundu. Sekmīgais trieciens pavēra iespēju izvērst uzbrukumu visā placdarmā. Mūsu karaspēka trenkti, vācieši vārda pilnā nozīmē bēga, mēs ieņēmām tā saucamos Velna vārtus, un pavērās ceļš uz Anapu. Hitleriešu pavēlniecība bija spiesta operāciju «Krimhilde» (plānveidīgu karaspēka atvilkšanu no Tamaņas pussalas) aizstāt ar «Brunhildi» (steidzamu evakuāciju). Taču arī šī mītiskā dāma viņiem nepalīdzēja.
Rītausmā mēs traucāmies pa ceļu, un mums paziņoja, ka priekšā mūsu aviācija uzbrūk vācu daļām. Mašīnā brauca Koloņins, Zarelua, es un adjutants Kravčuks. Acīmredzot jau bija izveidojusies nojauta, kas rodas cilvēkos uguns joslā, un es uzsaucu:
— Puiši, mūs tūlīt bombardēs, gulties!
Mēs izlēcām no mašīnas, nogūlāmies pie ceļa un tomēr tik tikko nekļuvām par savas aviācijas upuriem. Taču lidotājus, šķiet, te vainot nevar. Tāda bija uzbrukuma trauksme, tā mēs visi toreiz rāvāmies uz priekšu.
1943. gada 21. septembrī mūsu armijas tanku un kājnieku vienības varenā triecienā atbrīvoja Anapas pilsētu un ostu — galveno ienaidnieka pretestības mezglu ceļā uz Krimu. Uzbrukums bija tik spējš, ka okupanti pameta visu savu mantību, visu salaupīto un pat izbraukšanai jūrā sagatavotos 16 kuģus ar naftu.
Mūsu karaspēka uzbrukuma trauksme pieauga ar katru dienu. Entuziasms savienojumā ar kaujās iegūto pieredzi bija liels, nepārvarams spēks. Tomēr nepavisam nevar teikt, ka panākumi nāca viegli. Mums pretojās niknas, spēcīgas, labi apbruņotas hitleriešu daļas. Lai iegūtu laiku, tās rūpīgi nostiprināja savas pēdējās aizsardzības pozīcijas ceļā uz Krimu, ar iznīcībai nolemto niknumu turējās pie katras apdzīvotās vietas, pie katras augstienes. Un tikai Ziemeļkaukāza frontes armiju, Melnās jūras flotes un Azovas jūras flotiles kuģu, flotes kājnieku un aviācijas nemitīgā spiediena rezultātā 1943. gada 9. oktobrī Tamaņas pussala bija galīgi atbrīvota.
Kerčas jūras šauruma krastā mums pavērās satriecoša hitleriešu zvērību aina. Kopā ar komandieru grupu es vēroju binoklī tik tikko saredzamos pretinieka transportkuģus, kas attālinājās. Mēs labi redzējām, kā viņu ceļu šķērsoja mūsu bumbvedēji un iznīcinātāji. Bet, sasniegušas mērķi, lidmašīnas pagriezās un lidoja projām. Mēs neko nevarējām saprast. Pēc tam piloti ziņoja: kuģu klāji bijuši pārpildīti ar bērniem un sievietēm. Lidotāji nevarēja mest bumbas: ar ieročiem uz klāja sadzītie cilvēki bija aizsegs fašistiem, kas atradās tilpnēs.
Priekšā bija Krima. Karaspēkam nolasīja Ziemeļkaukāza frontes pavēlnieka 1943. gada 9. oktobra pavēli Nr.51.
«Lielisks un slavens ir 18. armijas karaspēka kauju ceļš,» tajā bija teikts. «Ar varonīgajām kaujām Mazajā zemē, Mishako un kalnos pie Novorosijskas, ar drosmīgo triecienuzbrukumu Novorosijskas pilsētai un ostai iezīmēts 18. armijas slavas ceļš. 18. armijas karaspēks, ieņemdams Anapu un Tamaņu, pirmais izpildījis kaujas uzdevumu ienaidnieka sagraušanā Tamaņā.»
Naktī uz 1943. gada 1. novembri Kerčas jūras šaurumā iebrauca desanta kuģi ar 318. tagadējās Novorosijskas strēlnieku divīzijas karavīriem. Spēcīgā vētrā, pārvarējuši jūrā 30 kilometrus platu mīnu joslu, ko nepārtraukti apšaudīja artilērija, viņi sekmīgi izcēlās Krimas krastā zvejnieku ciemata Eltigenas rajonā Kerčas tuvumā.
Pirms izcelšanās Galvenās mītnes pārstāvis maršals S. Timošenko teica, ka 318. divīzijas desanta panākumi ir Krimas atbrīvošanas ķīla. Kā zināms, viņa vārdi attaisnojās pilnīgi.
Tas patiesībā arī ir viss, kas man saistās ar jēdzienu «Mazā zeme». Viena Lielā Tēvijas kara lappuse. Tikai viena, taču neaizmirstama lappuse.
Pēc Augstākā Virspavēlnieka pavēles mēs iekravājāmies ešelonos, lai dotos 3. Ukrainas frontes rīcībā. Pēc kaujām Mazajā zemē, pēc triecienuzbrukuma Novorosijskai tā mums likās gandrīz vai atpūta. Taču dzīve karā ir mainīga, liktenis mums bija lēmis pavisam ko citu.
1943. gada 6. novembrī, atbrīvojis Kijevu, mūsu karaspēks desmit dienās pavirzījās 150 kilometrus uz rietumiem, iztrieca pretinieku no daudzām apdzīvotajām vietām, to skaitā no Žitomiras un Fastovas. Tika pārgrieztas svarīgas komunikācijas, kas savienoja armiju grupas «Centrs» un «Dienvidi». Briesmas, ko šāda situācija radīja hitleriešu karaspēkam, bija acīm redzamas. Vācu fašistiskā pavēlniecība, pārsviedusi svaigus spēkus no Francijas, koncentrēja uz dienvidiem no Žitomiras un Fastovas pusotra desmita tanku, motorizēto un kājnieku divīziju. Acīm redzams kļuva arī hitleriešu plāns — dot triecienu no dienvidrietumiem, likvidēt mūsu placdarmu Dņepras labajā krastā un atkal ieņemt Kijevu. Fašistiem izdevās izdarīt pārrāvumu un otro reizi ieņemt Žitomiru.
Likvidēt šo pārrāvumu, apturēt pretinieku tad nu tika uzdots mūsu 18. armijai, Katukova tanku armijai un citām vienībām. Ceļā mēs pagriezāmies Uz 1. Ukrainas fronti, kuras pavēlnieks bija ģenerālis N. Vatutins. Ienaidnieks tolaik jau atradās Žitomiras šosejas 74. kilometrā, ceļā uz Ukrainas galvaspilsētu .
Ešelons, kurā bija Kara padome, armijas štābs un politdaļa, devās ceļā pirmais. Tam sekoja ešeloni ar armijas vienībām un daļām. Braucām ātri, apstājoties tikai tādēļ, lai nomainītu lokomotīves. Naktī pabraucām garām Baglejas stacijai — tā ir tikai sešus kilometrus no Dņeprodzeržinskas. Apstājāmies citā stacijā, arī pavisam tuvu. Tā nu es biju atgriezies dzimtajās vietās.
Izkāpu no vagona, bija vējains un auksts, apkārt pilnīga tumsa. Es saspringti raudzījos tumsā, man likās, ka sajūtu dūmus no mīļotās «Dzeržinkas» — rūpnīcas, kur strādāja tēvs, kur arī es sāku darba gaitas, biju kurinātājs, bet pēc tam inženieris tvaika spēka cehā. Mani vilktin vilka turp, tik ļoti gribējās tur iegriezties kaut vai uz dienu, uz stundu, uz dažām minūtēm. Iepriekšējā dienā saņēmu vēstuli no mātes, viņa jau bija atgriezusies no evakuācijas. No vēstules bija jūtams, ka viņai daudz ko nācies pārdzīvot.
Taču lokomotīve īsi nosvilpās, vajadzēja lēkt vagonā, un mājās es nokļuvu, savus tuviniekus satiku daudz vēlāk, jau pēc kara...
Mūsu ešelonu izkrāva Gostomeļas stacijā. Štābs izvietojās Kolonščinas ciemā. Tur man iznāca uzturēties reti, visu laiku braukāju uz tuvākajām stacijām, palīdzēju ātrāk organizēt karaspēka un vispirms artilērijas izkraušanu, lai to dislocētu meža joslās gar Žitomiras—Kijevas šoseju.
Aptuveni vienos naktī no 11. uz 12. decembri man piezvanīja armijas štāba operatīvās nodaļas priekšnieka vietnieks apakšpulkvedis N. Soloveikins: ienaidnieks izlauzies Staviščes ciema rajonā. Tas bija tikai dažus kilometrus no mums.
Sazinājos ar Leselidzi un Koloņinu. Pavēlnieks jau bija sacēlis kājās strēlnieku pulku, uz šo vietu jau devās tanki, taču pārrāvuma rajonā tie ieradīsies ne ātrāk kā pēc stundas. Mēs nolēmām līdz to pienākšanai sūtīt uz turieni gandrīz visus štāba virsniekus. Šis ārkārtējais pasākums tika veikts tāpēc, ka nekādos apstākļos nedrīkstēja ļaut ienaidniekam pārgriezt Kijevas šoseju un nostiprināties tās abās pusēs.
Kad bija piezvanījis Soloveikins, es tūlīt pavēlēju pēc trauksmes signāla sapulcināt politdaļas virsniekus. Ar pavēlnieku runāju tikai kādas trīs minūtes un, nolicis klausuli, ar gandarījumu ieraudzīju: apmēram trīsdesmit cilvēku ar automātiem un granātām jau bija pilnīgā gatavībā. Izlēmām, kur katrs brauks.
Es ņēmu sev līdzi adjutantu I. Kravčuku un vienu automātistu. Aizgādīgais šoferis paguvis ielikt mašīnā kādas trīsdesmit granātas. Visā ielā rūca iedarbinātās mašīnas. Devāmies uz tuvākā pulka komandpunktu. Saņēmuši nepieciešamās ziņas, steidzāmies tālāk. Pusotra kilometra no priekšējās līnijas stiprās mīnmetēju uguns dēļ bijām spiesti mašīnu atstāt. Atri gājām uz šāvienu trokšņa pusi un drīz vien atduramies pret tranšeju. Vaidēja ievainotie, jauniņš leitnants kaut ko kliedza. Piekļāvušies brustvēram, kādi divi desmiti automātistu nepārtraukti šāva. īsām kārtām skaldīja balsta ložmetējs. No tumsas atskanēja izbiedēta balss:
— Jāatiet!
— Paliec klusu, gļēvuli! — kliedza leitnants.
Tajā brīdī es nezināju, kāda situācija te izveidojusies. Nezināju, ka šī otrā tranšeju līnija pēc fašistu uzbrukuma kļuvusi par pirmo līniju. Nezināju, ka ienaidnieks nolēmis nedot mums iespēju nocietināties un jau atkal uzbruka. To es sapratu, kad ieraudzīju, kā kājnieku retajā ugunī ar pārskrējieniem nāca virsū fašisti, tarkšķinādami ar automātiem un noguldamies, kad sāka šaut mūsu ložmetējs.
Nomierinājis leitnantu, liku paziņot pa ķēdi, ka jānoturas vārda tiešā nozīmē minūtes: ar mašīnām uz šejieni izsūtīts kājnieku pulks, pilnā ātrumā nāk tanki. Pie kareivjiem steidzās iepriecinātais leitnants, uz otru pusi ar to pašu vēsti devās Kravčuks. Atceros, kā viņš atkal un atkal atkārtoja:
— Tas ir komisārs, politdaļas priekšnieks!
Mūsu armijā jau sen vairs nepastāvēja komisāru institūts, karaspēkā jau sen nebija dzirdams arī pats vārds komisārs, taču Kravčukam tobrīd tas likās pats piemērotākais.
Kara laikā es ne vienu reizi vien redzēju ienaidnieku tik tuvu, taču šī nakts kauja ir sevišķi iespiedusies atmiņā. Raķešu gaismā hitlerieši, slēpdamies apvidus krokās, rāvieniem pārskrēja no pauguriņa uz pauguriņu. Viņi nāca mums aizvien tuvāk un tuvāk, galvenokārt viņus atturēja mūsu ložmetējs. Kad notika jauns pārskrējiens, tas atkal sāka šaut un pēkšņi apklusa. Nu šāva tikai retā kareivju ķēde. Vācieši vairs nenogūlās — uzmundrinādami sevi ar kliedzieniem un nepārtrauktu uguni, viņi visā augumā skrēja uz tranšeju. Bet mūsu ložmetējs klusēja. Kāds kareivis aizvilka sāņus kritušo ložmetējnieku. Nezaudēdams dārgās sekundes, es metos pie ložmetēja.
Tajā brīdī visa pasaule man saruka līdz šaurajai zemes strēlei, pa kuru skrēja fašisti. Neatceros, cik ilgi viss vilkās. Visu būtni bija pārņēmusi tikai viena doma: apturēt! Liekas, es nedzirdēju kaujas dārdus , nedzirdēju komandas, kas atskanēja līdzās Tikai kādā brīdī ievēroju, ka krīt arī tie ienaidnieki, uz kuriem es netēmēju: šāva kareivji, kas bija atsteigušies mums palīgā. Atceros, viens no tiem ar roku pieskārās manai rokai:
— Atdodiet vietu ložmetējniekam, biedri pulkvedi!
Es paraudzījos apkārt: visa tranšeja bija pilna kareivju. Viņi ieņēma pozīcijas — ierasti, raiti, lietišķi. Un tik mīļi, tik tuvi man likās šie nepazīstamie cilvēki! Protams, mēs apturējām hitleriešus, un drīz vien, gāzdamies tiem virsū kā varena lavīna, padomju karaspēks atbrīvoja Žitomiru un turpināja uzbrukumu. Par kareivju brālību, par kaujas draudzību, kas valdīja mūsu armijā, par to, kādi savu daļu patrioti bija cīnītāji, gribas pastāstīt īpaši.
Katra liela vai maza kauja, lai kur tā notiktu, nozīmē uguni, asinis un nāvi. Tomēr, kad domāju par kaujām dažādos rajonos no Dņepropetrovskas apgabala līdz Prāgai, neviļus ataust atmiņā ainas, kas krasi atšķiras cita no citas. Barvenkovas—Lozovskas operācija — un acu priekšā pavīd cilvēki, kas grimst sniegā, stingst ledainā vējā. Kaujas Mazajā zemē — sprādzienos murdošais Cemesas līča ūdens, kurā no vienas puses uz otru pārsviež ar karaspēku pilnos kuģīšus. Bet Suhumi šoseja līdz pašai piekrastei — vieni vienīgi putekļi. Tie turējās gaisā, pārklāja mājas, lielgabalus un mašīnas, biezā kārtā krājās uz augiem, liekdami lejup zarus. Gar zābaku stulmiem tie ielīda līdz pašām pēdām, caur apģērbu nokļuva līdz kailai miesai. Mēs tos norijām kopā ar ūdeni un ēdienu un pat tieši naturālā veidā.
Pa šādu putekļainu, saules sakaitētu ceļu, šāviņiem kaucot, es braucu uz kādu divīziju, kas gatavojās kaujai. Mašīna iekļuva sastrēgumā, es izkāpu pameklēt apbraucamo ceļu un ieraudzīju, ka ceļmalā skaļi strīdas seržants un kareivis. Noskaidrojās interesants gadījums.
Kareivis atgriezās no hospitāļa ar norīkojumu uz rezerves daļu. Ceļā viņš bija tīši atpalicis no grupas, aizbēdzis. Meklēt sūtītais seržants viņu panāca citā daļā, kurā viņš bija dienējis pirms ievainošanas. Rotas komandieris noskaidroja konfliktu un teica savam bijušajam kareivim: neko nevar darīt, ej līdzi seržantam. Un viņi aizgāja. Bet ceļā kareivis sadumpojās: neiešu, un viss, atgriezīšos savā daļā.
— Viņam ir pavēle uz mūsu pulku, — atbildēdams uz manu jautājumu, teica seržants. — Viņš neizpildīja pavēli, pārkāpa zvērestu. Viņu vajadzētu sodīt, bet viņš vēl tiepjas.
— Nē, neesmu pārkāpis, biedri komandieri, — lūdzoši ierunājās kareivis. — Es taču nebēgu uz aizmuguri, es uz savu daļu.
— Bet kur tā ir? — Pašā peklē, gaida friču uzbrukumu, bet tie, — viņš nedraudzīgi pamāja uz seržantu, — vēl tikai knosās.
Padomājiet par to. Cilvēks uz likumīga pamata var neiet kaujā. Vismaz viņš var neiet tūlīt, un vēl nav zināms, kad būs jāiet. Bet viņš laužas kaujā. Kādi secinājumi tad izriet no šā pirmajā mirklī šķietami atsevišķā fakta? Kareivis tic saviem komandieriem un politiskajiem vadītājiem, tic saviem biedriem, ar kuriem kopā viņam būs jādodas izlūkgājienā vai triecienā. Kāpēc gan citādi viņam būtu jātiecas uz savu daļu. Bez tam arī viņš pats kaujās ir turējies godam. Gļēvulis meklētu citu daļu, ietu uz turieni, kur nav viņa mazdūšības liecinieku. Arī nolaidīgs kareivis, ko biedri nemīl, nelauztos pie viņiem.
Bet varbūt tā ir sevišķa rota, kas pievelk cilvēkus? Nē. Visā padomju—vācu frontē no viena gala līdz otram, visos PSRS Bruņoto Spēku medicīniski sanitārajos bataljonos mēs dzirdējām: gribu uz savu daļu! Savu rotu, pulku, divīziju cilvēki uzskatīja par sevišķu, par pašu labāko, par savu šī vārda vispilnīgākajā nozīmē. Iznāk, ka visu mūsu armiju veidoja «sevišķas» daļas.
Nāk prātā cits, vēl izteiksmīgāks fakts. Tāpat notika uzbrukums, karaspēks iekravājās ešelonos, bet es nolēmu ielūkoties hospitālī. Pirmajā palātā bija cilvēku 30, galvenokārt staigājošie. Es no viņiem atvadījos un teicu, ka mēs ejam tālāk sist fašistus, bet viņi lai drīzāk izveseļojas un cenšas mūs panākt. Visi ierunājās reizē: panākšot, katrā ziņā. Nākamajā palātā gulēja smagi ievainotie. Ārsts brīdināja, ka pirmais pa labi, leitnants, nav glābjams. Gāzes gangrēnu vairs nevarot apturēt. Es piegāju pie viņa. Skaisti, viļņaini, melni mati, melnas uzacis, zilas acis nāves elpā kaistošajā sejā. Pajautāju, vai viņam nav kādi lūgumi vai kādas vēlēšanās.
— Ir, biedri pulkvedi, ir. Pagādājiet, lai mani, ja nenomiršu, nosūta uz savu daļu.
Uzreiz es viņam neatbildēju. Savaldījis aizkustinājumu, teicu, ka noteikti pagādāšu, lai neraizējas. Pajautāju, kurā daļā viņš karojis, kā ievainots. Jau biju atvadījies, sāku iet, bet izdzirdēju:
— Tad iznāk, ka nepagādāsiet, biedri pulkvedi?
— Kā tad ne, noteikti...
— Jūs taču nepierakstījāt manu uzvārdu.
Un atkal es nevarēju viņam atbildēt uzreiz. Paglāba māsa.
— Bet es, lūk, pierakstu, — viņa parādīja papīra lapiņu. — Gan uzvārdu, gan dienesta pakāpi, gan daļas numuru. Redzat?