par Mihaila Bulgakova prozu un viņu pašu
Bulgakova daiļrade tik cieši savijusies ar viņa paša likteni, tik pārpilna paša iespaidiem un pārdzīvojumiem, ka autĢra biogrāfija kļūst par labāko komentāru viņa prozai.
Rakstnieka bērnība un jaunība aizrit klusā, dārzos iegrimušā vecās Kijevas nostūrī — stāvajā Andreja nogāzē pie Podolas. Šeit, tās pašas mājas otrajā stāvā, kur vēlāk autors liek apmesties saviem varoņiem Turbiniem, dzīvo Kijevas garīgās akadēmijas profesora Afa- nasija Ivanoviča Bulgakova lielā, saskanīgā ģimene. Mihails, dzimis 1891. gada 3. maijā, ir vecākais dēls. Tēvs, dziļi godprātīgs un krietns cilvēks, un māte, maiga, inteliģenta sieviete, cenšas bērnos ieaudzināt mīlestību uz māju, tuviniekiem, ģimenes pavardu. Četru māsu un trīs brāļu bērnība aizrit laimīga un bezrūpīga.
Kad pienāk laiks, vecāki aizved zēnu uz Kijevas Pirmo ģimnāziju, kas atradās milzīgā, dzeltenīgā ēkā, un sākas Mihaila Bulgakova skolas gadi.
Šai laikā viņš kļūst par kaismīgu, aizrautīgu lasītāju. Bulgakovs iepazīst Gogdli, kuru nebeidz dievināt visu mūžu, un vienlaikus ar zēnisku aizgrābtību seko Fe- nimora Kupera varoņu romantiskajiem piedzīvojumiem. Kļūdams vecāks, viņš sāk atzinīgi vērtēt arī Ščedrina žultaino satīru. Ģimnāzijas pēdējās klasēs Bulgakovs pats mēģina rakstīt satīriskus dzejoļus un humoreskas — tas ir agrīns aizsākums vēlākajām literāta gaitām.
Skolas gados Bulgakovam ir vēl kāda aizraušanās — teātris. Reizi nedēļā ģimnāzisti saņem atļauju apmeklēt teātri. Bulgakovs izmanto katru iespēju un turklāt slepus pamanās noskatīties izrādes arī citās dienās — bez atļaujas. Kas gan zina, cik laimīgu stundu viņš aizvar dījis Solovcova drāmas teātra galerijā!
Un tomēr Bulgakovs, gluži negaidot, pretēji savām humanitārajām slieksmēm un interesēm pēc ģimnāzijas beigšanas kļūst par medicīnas studentu. Grūti pateikt, kas viņu pamudina iestāties medicīnas fakultātē. Bulgakovs pats to it kā jokodams izskaidro tā, ka ārsta darbs viņam licies «lielisks» un mikroskops, kura objektīvā jauneklis ielūkojies, pārsteidzis viņu ar saviem noslēpumiem. Lai nu kā, taču universitātē Bulgakovs mācās nopietni un pacietīgi, un to viņam nekad nav vajadzējis nožēlot. Zināšanas cilvēka anatomijā, psiholoģijā un fizioloģijā vēlāk ir nepārvērtējams ieguvums rakstnieka darbā. Un pusotra gada ilgā prakse zemstes slimnīcā Smoļenskas guberņas Nikoļskas ciemā tūliņ pēc universitātes beigšanas ir visai nozīmīga epizode rakstnieka mūžā. Ja nebūtu šīs mediķa prakses, nebūtu arī lieliskās grāmatas — «Jauna ārsta piezīmes». Tomēr tas vēl nav viss. Darbs sādžā sniedz rakstniekam bagātīgu iespaidu klāstu, kas tikai daļēji atspoguļoti vēlākajā daiļradē, bet spēcīgi ietekmē visu viņa pasaules uztveri. Nesenējais inteliģentais jauneklis no profesora ģimenes nokļūst vienkāršo ļaužu prozaiskajā ikdienā; viņš ne vien iemācās pazīt un dziedināt dažādas kaites, bet sāk arī dziļāk izprast cilvēku attiecības, temperamentus, raksturus.
Dzīves skola, kurā Bulgakovs smeļas zināšanas jaunības gados, ir jo bagātāka un bargāka tādēļ, ka viņa uzskati nobriest kara un revolūcijas apstākļos Kad plosās pilsoņu karš, Bulgakovs atrodas Kijevā, kur atgriežas no laukiem 1918. gada sākumā un kļūst par liecinieku vācu okupācijai, hetmaņa Skoropadska varas nodibināšanai un krišanai, īsajam Petļuras bandu valdīšanas laikam un pilsētas pilnīgai atbrīvošanai ar Sarkanās Armijas spēkiem. Vairākkārt pāriedama no rokas rokā,, Kijeva kļūst par arēnu asiņainiem notikumiem.
Nevar apgalvot, ka jaunais Bulgakovs būtu labi orientējies grūti atšķetināmajā notikumu jūklī, kuri 1918. gadā risinājās Ukrainā. Būdams liberāli demokrātiskā garā audzināts Čehova tipa inteliģents, viņš vairāk paļāvās uz iespaidiem un tradīcijām nekā uz noteiktiem politiskiem uzskatiem. Bulgakovs nicināja vāciešu marioneti hetmani, ienīda iznireli Petļuru, ieguva arvien dziļāku pārliecību, ka balto varai neglābjami jākrīt, un spraigā uzmanībā vēroja boļševikus. Pati
dzīve Bulgakovu, tāpat kā daudzus viņa paaudzes cilvēkus, noveda pie sadarbības ar Padomju varu, iesaistīja jaunās kultūras celtniecības darbā.
«Ārsts ar izcilību», kuram, šķiet, nebija pamata žēloties par savu profesiju, piepeši it kā bez jebkāda iemesla pameta privāto mediķa praksi Kijevā, iesēdās vilcienā un cauri kara un bada izmocītajai zemei devās diezin kurp, bet ceļā pēkšņi saprata to, ko agrāk bija tikai no jautis: viņa aicinājums ir būt nevis ārstam, bet gan rakstniekam.
Pilsēta, kurā Bulgakovs nonāca un kur sākās viņa pastāvīgais literārais darbs, bija Vladikaukāza. Te viņš sāka strādāt mākslas apakšnodaļā — tā sauca turienes organizāciju, kuras uzdevums bija atbalstīt literātus un māksliniekus, rīkot lekcijas, literārus koncertus u. t. t. Bulgakovs bija laikraksta līdzstrādnieks, lasīja lekcijas par Puškinu, Čehovu, sāka rakstīt lugas vietējam teātrim. Par saviem pirmajiem spalvas vingrinājumiem drāmas žanrā pats autors vēlāk izteicās gaužām sarkastiski.
1921. gada sākumā mēs Bulgakovu vēl atrodam Vla- dikaukāzā, bet tā paša gada beigās, nepieredzēti sniegainajā ziemā, viņš ierodas kupenām pieputinātajā, aukstuma un bada vārdzinātajā Maskavā. Vēsts par mātes nāvi, ko Bulgakovs pārdzīvo ļoti smagi, sarauj pēdējo saiti ar bērnības pilsētu Kijevu. Bulgakovs uz visiem laikiem paliek Maskavā, pierod pie tās un iemīl to.
«Maskavas perioda» sākums Bulgakova dzīvē iezīmējas ar viņa darbu Tautas izglītības komisariāta Politiskās izglītības galvenās pārvaldes Literatūras nodaļā jeb, kā tolaik bija pieņemts saīsināti sacīt, — Litā.
Maskavas Literatūras nodaļa, kas pastāvēja neilgu laiku, paveica sākumam visai derīgu darbu: tā sniedza konsultācijas iesācējiem, ieteica grāmatas izdošanai, kaut gan tiem gadiem raksturīgā papīra trūkuma dēļ tā visbiežāk palika tikai laba iecere, bez tam nodaļa arī rūpējās par literātiem, kas nebija emigrējuši, bet saistījuši savu likteni ar Padomju zemi.
Kad sakarā ar Tautas izglītības komisariāta finansu grūtībām Literatūras nodaļa tika slēgta un tās līdzstrādnieki izklīda, pēc galīgā aprēķina naudas vietā saņēmuši lielu daudzumu sērkociņu, Bulgakovs pilnīgi nodevās darbam Maskavas «mazajā» presē — neskaitāmos periodiskos izdevumos, gan valsts, gan kooperatīvos, gan arī privātos, kuri pirmajos nepa gados auga kā sēnes pēc lietus.
Viņš raksta daudz — bez paguruma un neizvēlīgi, ne- apnicina nekādu atalgojumu un ķeras pie jebkura darba.
Literāta vārdu Bulgakovs vispirms iegūst, darbodamies laikrakstā «Nakanuņe» (1922 — 1923). Šis laikraksts, ko izdeva krievu emigrantu kreisais nogrupējums un kas atspoguļoja idejiskā virziena maiņu, uzstājās par sadarbību ar Padomēm, apkaroja baltemi- grantu pretpadomju aģitāciju un būtībā sekmēja daudzu kultūras darbinieku atgriešanos Krievijā. Ar padomju valdības atbalstu tika nodibināta laikraksta «Nakanuņe» «Maskavas redakcija», kas turpat uz vietas gatavoja materiālus par sarkanās galvaspilsētas dzīvi un divreiz nedēļā ar lidmašīnu nosūtīja tos uz Berlīni Laikraksta literārajā pielikumā šais gados rosīgi darbojās jaunie padomju rakstnieki — K. Fedins, Vs. Iva- novs, S. Jeseņins. Šo pielikumu «Ļiteraturnaja nedeļa» rediģēja A. N. Tolstojs, kurš — kā apliecina laikraksta «Nakanuņe» «Maskavas redakcijas» kādreizējais sekretārs E. Mindļins — drīz ievērojis Bulgakova spilgto un neparasto talantu un mudinājis biežāk iesaistīt viņu darbā. Tā laikrakstā «Nakanuņe» un pielikumā «Ļiteraturnaja nedeļa» sāka parādīties Bulgakova apraksti un feļetoni.
Jaunā rakstnieka literārajā biogrāfijā ievērojama vieta ir viņa darbam avīzē «Gudok», kur viņš pēc aiziešanas no Literatūras nodaļas uzņemas arodbiedrību daļas līdzstrādnieka pienākumus. Bulgakovs kopā ar I. Iļjinu, J. Oļešu un S. Hehtu izveidoja laikraksta «Gudok» slaveno «ceturto lappusi», kas tajos gados pieticīgajai transporta darbinieku avīzei sagādāja plašu popularitāti.
1 Lielās padomju enciklopēdijas pifmajā izdevumā bija aplami norādīts, ka divdesmito gadu sākumā Bulgakovs dzīvojis Berlīnē, kur darbojies laikrakstā «Nakanuņe», — šī kļūda nodarīja daudz ļauna rakstniekam, kas nepamatoti tika pieskaitīts emigrantiem.
Jaunības degsme, biedriska jautrība, asa un dzēlīga izdoma neierobežoti valdīja vienā no istabām Darba Pilī, šajā gigantiskajā redakciju stropā, kuru vēlāk savā «Zelta teļā» tik saistoši aprakstīja Ilfs un Petrovs. «Ceturtās lappuses» līdzstrādniekiem darbs ritēja viegli un aizrautīgi: no rīta tika pārskatīts redakcijas pasts, un jau pēc dažām stundām draudzīgas rokas izkoriģētie un, smiekliem skanot, nolasītie feļetoni, raksti un teksti pie karikatūrām, kas bija uzzīmētas pēc strādnieku korespondentu vēstulēm, gatavā veidā tika iesniegti kārtējam numuram. Tsu vēstules rindu, kas ziņoja, ka Maskavas Baltkrievijas stacijā kāpnes uz bibliotēku apledojušas un, krēslai iestājoties, netiek apgaismotas, Bulgakova spalva pārvērta jautrā feļetonā par grāmatu draugu divkauju ar nepieejamām kāpnēm («Ceļš uz paradīzi»). Skopu ziņu par to, ka uz Baltkrievijas-Baltijas dzelzceļa saglabāta novecojusī priekšrevolūcijas laika instrukcija, ar kuru noteikta goda parādīšana cara ģimenes locekļiem, Bulgakovs izvērsa gluži fantasmago- riskā un ļoti komiskā tēlojumā par arodbiedrības biedra konduktora Hvostikova sastapšanos ar ķeizarisko majestāti («Konduktors un ķeizariskās ģimenes loceklis»).
Starp Bulgakova agrīnajiem stāstiem un feļetoniem, protams, bija daudz tādu, kas rakstīti par dienas notikumiem un nedzīvoja ilgāk par avīzes lapu. Bet netrūka arī tādu, kuros jau saskatāms rakstnieks: te, piemēram, var minēt smalko lirisko stāstu «Psalms». Bulgakova daiļproza nemanāmi izauga no reportāžas, pilsētas dzīves apraksta, avīžu feļetona. Vai gan šī avīžnieka prasme vērot, uzmanība pret sīkumiem sadzīvē, uz ielas, namā un dzīvoklī, uzmanība pret ikdienas notikumiem vēlāk nepalīdzēja māksliniekam Bulgakovam savā prozā iedzīvināt balsis, smaržas, skaņas un, šķiet, pašu «laikmeta krāsu»?
Nepamezdams steidzamo darbu avīzē «Gudok», Bulgakovs raksta un publicē almanahā «Ņedra» stāstus «Sātaniāda» un «Liktenīgās olas», iecer romānu «Baltā gvarde». Ap 1926. gadu viņš jau ir pazīstams literāts, kas laidis klajā trīs nelielus stāstu krājumus, kurus var uzskatīt par rezumējumu viņa daiļrades agrīnajam posmam.
Tālāk par Bulgakova likteni un biogrāfiju nevar runāt atrauti no viņa sacerējumu likteņa, un tas nozīme retas veiksmes, biežāk kritikas pēlumus, alkas pēc tieša kontakta ar lasītājiem un skatītājiem un darbu, darbu — pie rakstāmgalda, mēģinājumu laikā skatītāju zālē un uz skatuves dēļiem …
*
Jaunā Bulgakova satīra rodas no viņa naida pret privātīpašnieciskumu, buržuāzijas plēsonību, gļēvām pielāgošanās tieksmēm. Vēlāk romānā «Baltā gvarde» šīs iezīmes atspoguļojas inženierī Lisovičā, kurš dzīvo tik neīstu un gļēvu dzīvi, ka viņam cieši pielīp sievietes vārds — Vasilisa. Viņš ik reizes nodreb, kad pie durvīm atskan zvans vai klauvējiens, derdzīgi noņemas ap slepenām glabātavām, kur «nebaltai dienai» nobēdzināti Nikolaja zelta desmitnieki, vērtspapīri un sudraba cu- kurknaibles, — Vasilisa ir īstens «nedrošo laiku divkosības un slepenības iemiesojums». Gļēvulis, kas bailēs no atbildības vēstures priekšā slēpjas savā alā, spraugā ielīdis un sastindzis mietpilsonis — šis tēls ļoti skaidri iezīmējas jau Bulgakova agrīnajos feļetonos un stāstos.
V. I. Ļeņins savos pēdējos darbos un it īpaši rakstā «Labāk mazāk, bet labāk» rakstīja par nepieciešamību audzināt masās kultūru vārda plašākajā nozīmē: audzināt darba kultūru un sadzīves kultūru, savstarpējo attiecību kultūru un ražošanas kultūru. Viņš pacietīgi izskaidroja, ka vislielākais ļaunums kultūras darbā ir paviršība, mēģinājumi atrisināt jautājumus ar rupju iejaukšanos, ka te nepieciešama ilgstoša sistemātiska jaunu iemaņu un paradumu audzināšana.
Bulgakova satīra cīnījās pret tumsonību un atpalicību, pret pašapmierinātu nekulturālību. Dažādie sociālie slāņi un grupējumi, revolūcijas laikā pēkšņi satuvināti un sajaukušies, — pilsētas dzīvoklī kopā ar visiem no sādžas atvestiem «kustoņiem» apmeties zemnieks, par padomju kalpotāju pārvērties buržujs, «īstens proletārietis», kas sasirdzis ar uzpūtību un kļuvis par mietpilsoni, — tie visi veido nenostabilizēto, savdabisko pārejas laika dzīvi, kas sniedz materiālu un fonu rakstnieka agrīnajiem darbiem.
Krājums «Sātaniāda» (2. izdev. 1926. g.) iezīmēja lūzumu Bulgakova satīriķa liktenī. No šā laika kritika, kuras tonis pret daudziem padomju rakstniekiem toreiz kļuva gluži neciešams, devās uzbrukumā Bulgako- vam. Nedaudzās rakstniekam labvēlīgās balsis tika apslāpētas, un viņa darbu kritika kļuva arvien asāka un aizvainojošāka. Raksti, kuros birtin bira apvainojumi par «naida perināšanu» un «ņirdzību», atklātu naidīgumu pret padomju dzīves īstenību un par «jaunburžu- āzisku noskaņojumu», nekādā ziņā nevarēja Bulgako- vam palīdzēt, bet vienīgi viņu sarūgtināt un atgrūst.
Vai tas nozīmēja, ka jaunā rakstnieka darbā nebija nekā kritizējama? Divdesmito gadu sākumā Bulgakovs rakstīja daudz un nevienādi. Līdzās nopietni apsvērtiem un formas ziņā spožiem darbiem viņš laida klajā steigā uzrakstītus, nepārdomātus sacerējumus, kas varēja modināt interesi vienīgi kā eksperiments, dažkārt tie bija pat pretrunīgi idejiskajā un neskaidri domas ziņā.
Bez šaubām, bija reāli iemesli Bulgakova daiļrades, tās formu, ideju un tendenču apspriešanai. Tomēr tas, ko par viņu rakstīja KPRA [1] kritika, nelīdzinājās parastai apspriešanai. Tā, piemēram, L. Averbaha kritikas raksti nepalika literāras polemikas ietvaros, bieži pārgāja vispārējos politiska rakstura apvainojumos, pilnīgi noliedzot Bulgakova talantu un nopaļājot viņu kopā ar Alekseju Tolstoju, Prišvinu, Sergejevu-Censki kā «virziena mainītājuun «iekšēju emigrantu».
Un tas viss notika, neņemot vērā faktu, ka Bulgakova satīriskie stāsti guva plašu atsaucību lasītāju vidū un par tiem atzinīgi izteicās izcili literatūras meistari, pirmām kārtām Gorkijs.
Ja Bulgakovam būtu zināms Gorkija spriedums, tas viņam tolaik būtu sniedzis lielu gandarījumu un atbalstu. Kaut arī Bulgakovs reizēm šķita visai neatkarīgs un patgalvīgs, viņam bija nepieciešama ticība sev, apziņa, ka viņa darbs nav veltīgs un lieks. 1925. gadā žurnāls «Rossija» publicēja Bulgakova romāna «Baltā gvarde» divas pirmās daļas, kuras viņš bija uzrakstījis divu gadu laikā, ar vīrišķīgu disciplinētību un iedvesmu strādādams vakaros pēc garas, nogurdinošas darba die* nas avīzē, un kuras uzskatīja par savu nozīmīgāko sasniegumu rakstnieka darbā.
*
«Baltā gvarde» sākas ar svinīgu «bībelisku» ievadu. «Dižens un baismīgs gads bija 1918. gads kopš Kristus piedzimšanas, jau sākot ar otro revolūciju. Vasaru tas bija bagāts ar sauli, ziemu ar sniegiem, un augstu jo augstu pie debesīm dega divas zvaigznes: vakara vēstnese Venēra — ganu zvaigzne un sarkanais, drebošais Marss.»
Ar šiem vārdiem rakstnieks mūs ieved laikmetā, kad cilvēku acu priekšā tapa vēsture, ikdienai savu zīmogu uzspieda mūžība un dienas kļuva par vēsturiskiem datumiem. Revolūcijas un pilsoņkara notikumi noārdīja gadsimtos radīto dzīves kārtību, simtkārtīgi pasteidzināja laika gaitu, nostādi ja līdzās vēsturi un ikdienas dzīvi. Katra aizvadītā diena, katra nodzīvotā stunda nekavējoties atrada vietu vēstures hronikā, un atsevišķu cilvēku likteņi ieaudās lielajā laikmeta gleznā.
Pašā «Baltās gvardes» stilā atspoguļojas ciešās, nesaraujamās saites starp dzīves ritmu šaurajā ģimenes lokā un bargo vēstures gaitu. Smalks psiholoģisks zīmējums, čehoviska lirika… Un piepeši no grārrlatas lappusēm sāk dvesmot leģendāra epika …
Lasot romāna pirmās nodaļas, šķiet, ka mūsu priekšā ir Turbinu ģimenes hronika, daiļskanīga un mazliet sentimentāla elēģija par aizgājušo, rāmo miera laiku dzīvi, kad pāri mazajam dārza ieskautajam namiņam stāvajā nogāzē vēl nebija brāzušās karu un revolūciju vētras un dzīva bija māte… Autora skatiens žēlā maigumā kavējas pie pazīstamiem un sirdij mīļiem mājas dzīves sīkumiem: pie pulksteņa, kas spēlē gavoti, pie uguns atspīduma gludajos krāsns podiņos, pie lampas ar zaļu abažūru. Lielajā pasaulē, kur trako ugunsgrēki un plūst asinis, Turbinu ģimenes miteklis sākumā šķiet kā maza saliņa, kur valda mājīgums un miers. Mātes nāve liek Aleksejam, Jeļenai un Nikolkam vēl ciešāk sakļauties kopā, tverties pie senākās, tik jaukās ģimenes dzīves drupām. Jo Turbini kopš mazotnes pieraduši pie domas, ka viņu māja ir cietoksnis un pats liktenis tā lēmis, lai šai mājā vienmēr būtu ziedi un sniegbalta galdsega, mūzika un grāmatas, lai pie lielā galda varētu mierīgi dzert tēju un vakaros, kad visi kopā, skaļi lasīt un klausīties ģitāras skaņās, lai te būtu prieks par ziemsvētku eglīti un «Fausta» notis uz klavieru pults…
Tad romānā pilntiesīgi ienāk vēsture, un līdztekus klusinātajai liriskajai melodijai ieskanas senam eposam radniecīgi motīvi. «Nav tā pelēka migla, kas čūskas gaitā pa pilsētu ložņā, nav tās brūnganas duļķu upes, kas plūst senatnīgajās ielās, — tur uz parādi vecās Sofijas laukumā soļo neskaitāmie Petļuras pulki.» Tās vairs nav žanra gleznas, bet hronikāls vēstījums, pat eposa dziedājums ar tā svinīgo, senlaicīgo veidojumu. Mājīgā čehoviskā pasaulīte izgaisusi, zudis intīmais psiholoģiskais tēlojuma veids, un autors atsauc mūsu atmiņā leģendāras teiksmas, ukraiņu lirinieka dziesmu, un mūsdienu romāna lappusēs piepeši ievijas reminiscences no ģeniālās «Teiksmas par Igora kauju», kas dzimusi pirms daudziem gadsimtiem turpat Kijevas zemē. «Teiksmu par Igora kauju» lasītājam pēkšņi atgādina gan Alekseja Turbina zīmīgais sapnis, gan pati sagrāves un bēgšanas ainava, kas zīmēta pagāniski spilgtās, traģiskās krāsās, gan debesu zīme — asinssar- kanā saule, kas ceļas pār Pilsētu duļķainā miglā: «Tā bija tik liela, kādu Ukrainā vēl neviens nekad nebija redzējis, un sarkana kā tīra asins. No lodes, kas tikko mirguļoja cauri padebešu aizkaram, vienmērīgi un tālu stiepās sarecējušu asiņu svītras.» Tā līdzās intīmajam «ģimenes» stāstam rodas proza, kas savā ritmā paceļas pāri ikdienībai un kļūst skanīga kā dzeja.
Romānā jaušamas ilgas pēc atpūtas, pēc miera, vēlēšanās, lai vācu okupācijas kauns un petļuriešu rīkotie grautiņi ātrāk nogrimtu pagātnē, tiktu aizmirsti un atkal sāktos «parasta cilvēciska dzīve», un māte mierīgi varētu mazgāt vanniņā savu bērnu. Taču dzīve ir nežēlīga, idilei tajā nav vietas.
Pieraduši inteliģenci uzskatīt par zemes sāli, Turbini baidās no revolūcijas, jo domā, ka tiks izpostīta kultūra, ģimene, sadzīve, baidās, ka «bronzas lampā apdzisis uguns un «Kapteiņa meitiņu» sadedzinās krāsnī».
Vecā mierīgā dzīve viņiem liekas neizsakāmi skaista. Aleksejs, atguvis samaņu savas glābējas Jūlijas istabā, jūt prieku, ieraudzīdams veco pianīnu, senatnīgos portretus, uzpleča stūri gleznas ietvarā: «Ak dievs, kāda senatne… Viņš nespēja atraut skatienu no uzplečiem. Svečturī rāmi dega tauku svece. Reiz bija miers, un nu tas ir nokauts.» Te vēsture atklājas kā cilvēku, vismaz šī slāņa cilvēku, personiskajai dzīvei naidīgs spēks.
Tomēr revolūciju nav iespējams pārlaist aiz cieši aizbultētām durvīm, kā to grib namīpašnieks Vasilisa — «inženieris un bailulis, buržujs un nesimpātisks tips». Turbini ir cilvēki, kuru dabai sveša tāda mietpilsoniska noslēgtība un atraušanās no dzīves. Lai notiek kas notikdams, viņi neslēpsies no citu acīm aiz slēģotiem logiem un neskaitīs kuponus, drebēdami bailēs no vētras. Gluži otrādi, pie viņiem vai ik dienas ir viesi, plūst vīns, pārgalvīgi, brīžiem pat ar izaicinājumu draudošajai katastrofai skan Nikolkas ģitāra. Un rudmatainā Jeļena, «skaidrā Ļena», Tālberga uzticīgā sieva, labvēlīgi uzklausa Šervinski, kurš, ieradies pie viņas ar rožu pušķi, mazliet banāli atklāj savas jūtas, — ak, galu galā, «lai tad arī viss izput». Un viņai nav žēl ģimenes servīzes, ko sasit lempīgais Larions, nekā viņai nav žēl, ja dzīve joņo nezin kurp un nekam vairs nav nozīmes, un gaisā vēdī neredzētu nelaimju un posta dvesma. Turbinu nebēdnīgajā jautrībā un Jeļenas mazliet bohēmiskajā dzīves stilā jau priekšlaikus ieskanas bezcerības motīvs.
Sākumā Bulgakovs iet roku rokā ar saviem varoņiem, nesvārstīdamies jūt viņiem līdzi, pārdzīvo viņu likteņus. Taču pamazām mēs sākam nojaust, ka autors dzīvi vērtē no augstāka un vīrišķīgāka viedokļa, atzīdams personiskās dzīves likstu un nelaimju maznozī- mību vēstures priekšā. Zaļā lampa, ar bronzas ganiņiem rotātais pulkstenis, siltā podiņu krāsns — vai gan šī pagājušā gadsimta vīstošā poēzija nav nonākusi uz banalitātes robežas? Un Turbinu sapņi par mieru un mājīgumu, vilinošā zudušās, laimīgās un kārtīgās ģimenes dzīves mirāža — gribot negribot jāatzīst, ka no tā visa taču ir tikai viens solis līdz mietpilsonībai. Ja Bulgakovs ar to apmierinātos, iespējams, ka viņš nekad nebūtu kļuvis par lielu rakstnieku. Viņš tomēr saprata bargo nepieciešamību šķirties no pagātnes, saprata re- volucionāro lūzumu un eksploziju nepieciešamību.
Kad Lariosiks nolād viņam svešo cīņu un kaislību pa* sauli, kura, «atzīstiet paši, ir netīra, asiņaina un bezjēdzīga,» Turbiniem tuvās domas jau izskan kā parodija. Lariosiks ir iemīlējies mierā un omulībā, kas valda mājā, kur viņš atradis patvērumu, un šķiet, viņam no dzīves nekā vairāk nevajag kā vienīgi mazliet papirosu un barību kanārijputniņiem … Bet te Bulgakova tēlotā idile nemanāmi pārvēršas labsirdīgā zobgalībā. Tūļīgais, jaukais, nesavtīgais puisis — «brālēns no Zitomiras» — nopūzdamies runā par to, ka «mūsu ievainotās dvēseles meklē mieru, lūk, tieši aiz šādiem krēmkrāsas aizkariem…», un šī nepārprotami smieklīgā frāze kā asa līnija norobežo autoru no viņa varoņiem.
Jo tālāk rit romāna darbība, jo valdonīgāk to sev pakļauj vēsture. Pilsoņkara vētra sevī ierauj cilvēkus un nes sev līdzi, bieži vien patvaļīgi un pēkšņi iejaukdamās viņu likteņos. Brīžiem liekas, Bulgakova varoņi kļuvuši par sīkām skaidām stihisku spēku varā, liekas, tos virpulī sagriezis viesulis, sniegputenis, ko simboliski vēstī epigrāfs no «Kapteiņa meitiņas».
Tēlodams revolūciju kā viesuli, kā negantu sniegputeni, Bulgakovs ir tuvs poēmas «Divpadsmit» autoram. Līdzīgi Bloka poēmai, arī Bulgakova romānā poētiskais revolucionārās stihijas tēls sevī ietver pretrunas: tajā atspoguļojas pāri krastiem uzbangojušā tautas spēka un tautas taisnības atzīšana, bet slēpjas arī bailes no tā un mākslinieka Jzplūdušais, miglainais priekšstats par reālajiem spēkiem, kas virza vēsturi. Boļševiku lomu vētrainajos notikumos, kas Ukrainā risinās 1918. gadā, Bulgakovs tēlo neskaidri. Toties pilnīgi skaidrs ir kas cits: dumpīgās tautas masas līdz dziļumu dziļumiem pārņēmis nemiers, bet dzīves virspusē, nomainīdami cits citu, ņudz politiskie pagaidu valdnieki un avantūristi, kas vēlas nosargāt savas privilēģijas vai gluži vienkārši pasildīt rokas pie zemnieku iedegtās naida liesmas.
Ap Turbinu ģimenes hroniku sāk bangot vēstures viļņi. Kā uzmācīgs murgs Aleksejam Turbinam šķiet grandiozā aina — Maskavas tirgoņu un Pēterburgas augstmaņu bēgšana uz dienvidiem. Pietiek atcerēties dažas rindas no šī apraksta, kas sasaucas ar vēlāk uzrakstītās Bulgakova drāmas «Bēgšana» ainām, lai saprastu, cik dziļi autors nicina šis bojā gājušā režima paliekas. «Bēga iesirmi baņķieri ar savām sievām, bēga talantīgi veikalnieki, atstājuši Maskavā pilnvarotus palīgus, kuriem bija uzdots nezaudēt sakarus ar to jauno pasauli, kas dzima Maskavas valstī, bēga namīpašnieki, pametuši savus namus uzticamu slepenu pārvaldnieku ziņā, rūpnieki, tirgoņi, advokāti, sabiedriski darbinieki. Bēga Maskavas un Pēterburgas žurnālisti, pērkami, alkatīgi un gļēvi… Bēga kņazi un sīkstuļi, dzejnieki un augļotāji, žandarmi un ķeizarisko teātru aktrises.»
Ainā, kas tēlo šo pretīgo kraukļu baru, kurš, padzīts no iesildītajām ligzdām, sāk apsēst Kijevas viesnīcas, kafejnīcas un privātos dzīvokļus, jūtams aizskārums skaistajai dzimtajai pilsētai, pār kuras sarmotajiem dārziem vakaros liesmo balts elektrisks krusts Vladimira statujas rokās. Tos, kuriem «ar dzelteniem, cietiem čemodāniem un tumīgām sievietēm izdevies izsprukt cauri boļševiku nometnei uz Pilsētu», tos, kas ienīda boļševikus «ar gļēvu, šņācošu, slepenu naidu», Bulgakovs dzēlīgā izsmieklā dēvē par «riebekļiem».
«— Vācieši ir uzvarēti, — sacīja riebekļi.
— Mēs esam uzvarēti, — sacīja gudri riebekļi.»