Balto kustības sakāve ir neizbēgama, tāpat kā neizbēgamai krišanai lemts hetmanis, kurš aiz vēstures untuma par Ukrainas valdnieku ievēlēts cirkā. Hetmanis ir cilvēks ar lapsas seju, viņš ir krievu kavalergards un vācu ieliktenis, viņš nemīl un nepazīst zemi, kuru grib pārvaldīt, un par to viņam jāsaņem atmaksa. Rēgainā dejā traucas bojā ejošās, pret Petļuras iebrukumu bezspēcīgās pilsētas ēnas — hetmanis, kas apkaunojošā kārtā bēg no savas pils, vācieši «ar rūsganām metāla bļodām galvās», savus štābus pametuši virsnieki, ākstīgi dzejnieki dekadenti, dieva zaimotājs sifilitiķis … Un atkal mūsu acu priekšā iznirst Pilsēta kā dzīva būtne «vēl miega siltuma pilna», kad miglainā rītausmā tajā ienāk petļuriešu bandas, lai to apgānītu. Apkaunojoši pamesta un nodota, Pilsēta no savu seno pakalnu augstumiem it kā pati spriež tiesu pār šiem nožēlojamiem vēstures komediantiem.
Taču visbargāko apsūdzību ieliktenim hetmanim un baltajai gvardei Bulgakovs izvirza zemnieku dēļ. Vēs- turei bija jāsoda cilvēki, kuri «nekā nezināja ne vien par nomaļākām vietām, bet — taisni jāsmejas — arī par sādžām, kas atradās piecdesmit verstu attālumā no pašas Pilsētas. Viņi par tām nekā nezināja, taču ienīda tās ar sirdi un dvēseli. Un, kad no noslēpumainajiem apvidiem, kurus dēvē par sādžām, atklīda neskaidras ziņas, ka vācieši zemniekus aplaupa un nežēlīgi izrēķinās ar tiem, apšaudami ar ložmetējiem, tad ukraiņu zemnieku aizstāvībai neatskanēja neviena balss, kas paustu sašutumu, bet dažu labu reizi viesistabās cilvēki zem zīda abažūriem atņirdza zobus kā vilki un atskanēja murmināšana:
— Tā viņiem arī vajag! Tā vajag; vēl par maz viņi dabū! Es viņus pamācītu krietnāk. Lai atceras revolūciju. Gan vācieši viņus izmācīs — savējie nebija pa prātam, — lai nu pamēģina ar svešiniekiem!»
Taču arī zemnieku pacietībai ir robežas. Kad šos pašus draudus piena pārdevējai Javdohai mēģina atkārtot inženieris Vasilisa, viņš saņem biedinošu atbildi: «Vai nu viņi izmācīs mūs, vai mēs viņus.»
Romānā, kas ievadīts ar sentimentālu elēģiju — skumjām par zaudēto, mierpilno dzīvi, sāk strāvot vīrišķība, skaudra apziņa par vēsturiskās tiesas nenovēr- šamību, Blokam raksturīgā atmaksas nojausma — jānāk atmaksai par zīda abažūriem, par mājīgajām viesistabām, dekadehtiskajam dzejām un izsmalcinātajām jūtām, jānāk zemes, tautas, vēstures atmaksai. «Laiks mest pie malas sentimentalitāti,» sev saka Aleksejs Turbins. «Mēs esam tajā noslīcinājuši visu savu dzīvi. Pietiek.» Un te vairs rakstnieka uzmanības centrā nav izpostītā ģimenes idille un novārtā pamestais abažūrs, kas Turbiniem bijis «svēts». Romānā ienāk vīrišķība un skarbums, tiklīdz autors sāk tēlot tautas ciešanas, zemnieku uzskatus par dzīves parādībām.
Petļuras negaidīto panākumu un spēka cēloni Bulgakovs, protams, nemeklē anarhistisko bandu vadoņa, bijušā grāmatveža vai zemstes ierēdņa ikdienišķajā personībā. Petļurieši veikli izmantoja ukraiņu zemnieku naidu pret vāciešiem, naidu pret muižniekiem, kuri atgriezās hetmaņa varas laikā, «naida trīsas, dzirdot vārdu «virsnieki».» Masu stihiskais spēks ir atraisīts, un to savaldīt nav iespējams. Bet šajā stihijā līdzās svētai taisnības dziņai ir mūžsena tumsonība un anarhistiska mežonība. Taču PetJuras pieviltie ļaudis attapsies, noslaucīs no zemes virsas to, kas sevi dēvēja par «trešo spēku», un atkal aci pret aci paliks tikai divi pretinieki — sarkanie un baltie, un Turbiniem atkal būs jāizšķiras, kuru pusē ir viņi.
Nav ne mazāko šaubu, Turbini pieder pie inteliģences, kuru neskaitāmas saites — radniecība, ģimene, dienests, audzināšana, paradumi un, beidzot, arī zvērests saista pie baltā karoga. Tomēr Bulgakovs parāda, kā pati notikumu gaita šo inteliģenci noved pie nepieciešamības saraut saites ar pagātni.
Romāna izpratnei nozīmīgas divas epizodes, kuras it kā rada romāna iekšējo līdzsvaru, — tā ir vakarēšana pie Turbiniem un epizode ģimnāzijā (ne velti tās abas vēlāk kļuvušas par centrālajām ainām Bulgakova drāmā «Turbinu dienas»).
Romāna pirmajās nodaļās Aleksejs Turbins un Mišlajevskis vēl ir pārliecināti monarhisti un baltgvardi, noteikti boļševiku pretinieki. Tiesa gan, viņu ticība šķiet it kā aizlauzta, un rūgtuma pilni ir no ierakumiem atnākušā, pārsalušā Mišlajevska stāsti, bet, kad pilnā sparā rit ātri sarīkotā iedzeršana un Šervinskis stāsta apšaubāmo leģendu par to, ka nošautais cars Nikolajs esot sveiks un vesels un ieradies Vilhelma pilī, visi, pat skeptiķis Mišlajevskis, tam gandrīz notic. Vēl pirms brīža pie Turbinu galda valdījusi nomāktība, bet nu mo- narhistiska entuziasma uzbangojums aizrauj Jeļenu, Alekseju, Nikolku, viņi dzer uz imperatora veselību un kliedz «urā» … Tikai tas viss atstāj bēdīgu iespaidu, un lasītājs jūt un saprot: te neizskan baltgvardu ideju apo- teoze, bet vienīgi drudžainas šausmas un dzēruma reibums. Un tā nav nejaušība, ka nebēdnīgajām dzīrēm Turbinu dzīvoklī autors liek beigties ar aizvainojoši prozaisku detaļu: piedzērušo Alekseju un Mišlajevski klo- zettelpā moka drausmīgs nelabums.
Romāns «Baltā gvarde» stāsta par vilšanos. Tēlodams to, kā cilvēkos zūd ticība, Bulgakovs izvēlas visasākos psiholoģiskos momentus — Alekseja Turbina salto izmisumu un Mišlajevska sašutumu un ironiju. Un tie ir
baltās gvardes labākie, «idejiskie» virsnieki, kurus nemaz nevar salīdzināt ar tādiem kā ākstīgais irants Šervinskis, kurš bezrūpīgi apmaina hetmaņa armijas čer- kesku pret mākslinieka fraku.
Mišlajevski verd niknums pret visiem — pret vāciešiem, hetmani, Petļuru, «svētbilžu nēsātājiem zemnie- ķejiem». Brīžiem viņš mēģina atsaukties uz «pareizticību un patvaldību», bet no tā ir tikai solis līdz pašmo- cībai, pašizsmieklam, gatavībai apspļaudīt svētbildes un mīdīt kājām visu, kas uzskatīts par svētumu. Kā Alekseja Turbina, tā Mišlajevska vienīgais satvars vēl ir kopš agras jaunības ieaudzinātais, viņu būtības dziļumos iesakņotais priekšstats par virsnieka godu un pienākumu pret «tēviju».
Turbini vispār ir cilvēki ar augsti attīstītām goda jūtām. Tomēr viņu morālajā spēkā slēpjas arī zināma aprobežotība. Viņi visi domā tāpat kā jaunākais brālis Nikolka, kurš pārliecināts, ka «goda vārdu lauzt nedrīkst neviens cilvēks, jo citādi pasaulē nebūs iespējams dzīvot». Un šis mazliet vecmodīgais bruņnieciskums ir Turbinu ticības pēdējais atspaids. Jā, viņi nicina melus, pašlabuma meklēšanu, pielāgošanos apstākļiem, ietiepīgi nevēlēdamies saskatīt, ka vecie ideāli, kuriem šīs īpašības kalpoja par morāliem balstiem, ir zaudējuši- savu spožumu un gāzti. Bet jo stūrgalvīgāki ir Turbini savos aizspriedumos, jo dziļāki un traģiskāki viņu maldi. , ,
Šai ziņā nesalīdzināmi vieglāk ciniskajam Tālbergam, kas Turbinu mājā ir svešinieks. Apdomīgo Tālbergu, kuram ir «divslāņainas» acis, neapgrūtina nekādi priekšstati par godu: viņš tikai pūlas izdibināt, kurā pusē pārspēks, un nekļūdīgi taisa karjeru. Revolūcijas laikā viņš pirmais iziet uz ielas ar sarkanu lentu, bet pēc tam vēlēšanās pirmais kliedz par labu hetmanim. Viņam klājas labi ikvienas varas laikā: ar «platbiksai- ņiem» viņš ir savējais, ar vāciešiem tāpat, un, kad Tālbergs grasās bēgt pie Deņikina, tad tas notiek vienīgi aiz pārliecības, ka «īstais spēks nāk no Donas».
Pēc autora ieceres Tālbergs, kas 110 mājas «aizbēg kā žurka», nav vienīgi Jeļenas nelaime, bet ir visas baltās armijas kauns un negods. Toties viņa pretmets — pulkvedis Naijs-Turss, huzārs ar sērīgajām acīm, iecerēts kā
bruņnieciskā cēluma un godprātības palieku iemiesojums. Turbina viedīgajā sapnī Naijs-Turss parādās, ģērbies bruņu kreklā un bruņu cepurē kā goda aizstāvis krustnesis, un arī viņa nāve ir cildena pašuzpurēšanās. Naijs-Turss un Tālbergs ir antipodi, tie raksturo baltās gvardes slavu un negodu, tās traģēdiju un farsu. Tomēr iecerētais pretnostatījums nav izdevies, tas iznācis mākslots, ārējs. Naija-Tursa tēls, kā atzina pats autors, ir nosacīts, izplūdis — un te nav vainojams meistarības trūkums. Ideja, kuru aizstāvēt Naijs-Turss uzskata par goda pienākumu, ir lemta iznīcībai, tādēļ viņa varonība šķiet bezmērķīga un nevajadzīga un viņa bojā ejai nav jēgas. Un ko gan lai iespētu kāda atsevišķa cilvēka va- roņdrosme pret armijas daļu stihisko sabrukšanu, drausmīgo sajukumu, štābu nodevību, augstāko virsnieku panisko bēgšanu — pret visu šo «baltās gvardes» agoniju, kas ar tik reālistisku precizitāti un dzēlīgu izsmieklu atspoguļota romānā.
Traģisku vilšanos pārdzīvo arī Aleksejs Turbins, kurš tāpat apņēmies līdz galam izpildīt pienākumu, ko uzliek gods. Slims un izvārdzis Turbins skrien uz laukumu pie ģimnāzijas, uz noteikto diviziona sapulcēšanās vietu, pilnā gatavībā — cīnīties un, ja vajadzīgs, mirt. Taču viņa dedzīgā trauksme izrādās gluži lieka: divizions jau izformēts.
Dramatisma kulminācija un sasprindzinājuma galējā robeža romānā ir atturīgi un spēcīgi aprakstītā epizode ģimnāzijā, kad pulkvedis Mališevs, sapulcinājis apbruņotos junkurus aktu zālē, tūliņ pēc skates atlaiž tos mājās: viņš nevēlas šos jaunos zēnus dzīt nāvē un apkaunot. Lūk, tieši te iestājas kritiskais brīdis, kad sabrūk visi priekšstati par pienākumu pret monarhiju un par virsnieka godu. Skanot junkuru šņukstiem un aprauti klaigājot virsniekiem, kuri vēl neaptver, ka viss pagalam, un pūlas pārliecināt savu komandieri, tiek apbedīta pagātne.
Aleksejam Turbinam atliek vienīgi sev jautāt: «Tagad jāsargā… Bet kas gan? Tukšums? Soļu atbalss? …» Varoņu vilšanās viņiem vēl nesen dārgajās idejās izraisa nāvējoša noguruma un kauna izjūtu. Vecā pasaule sagrūst pilnīgi un uz visiem laikiem, tās balsti sadragāti ne vien ārēji, bet arī iekšēji — cilvēkos, kurus «no dzīves sliedēm izsitusi» revolūcija un karš.
Ar objektīvu reālismu Bulgakovs tēlo baltgvardu idejas iekšējo deģenerēšanos, tās pagrimumu un nolemtību bojā ejai. Tomēr boļševiki — galvenais, uzvarošais spēks revolūcijā notēloti visai neskaidri un nenoteikti, lai gan ar nepārprotamām simpātijām. Ja neņem vērā mīklaino dzejnieku futūristu Špoļanski, kurš simpatizē sarkanajiem, tad romānā tikai vienu reizi pavīd «gaišais cilvēks» — bezbailīgais orators, «moskalis», boļševiks, kurš petļuriešu mītiņa laikā, uzrāpies uz strūklakas malas, pārdroši met pūlī proletāriskus lozungus. Un vienā no pēdējām nodaļām lasītāja acu priekšā iznirst apsni- guša sarkangvardu sargkareivja stāvs pie bruņu vilciena «Proletārietis».
Pār bruņu vilcienu, kas stāv pilsētas pievārtē, mirdz asinssarkanais piecstarainais Marss, bet nosalušais cilvēks sapņo par atpūtu, siltumu un mieru. Šis sapnis par mieru, par laimīgu cilvēcisku dzīvi, kas šķita tik sīks un aprobežots dzīvoklī aiz krēmkrāsas aizkariem un tur vilināja uz pagātni, romāna beigās parādās citā, tīrā un neaizēnotā gaismā — nākotnes gaismā.
Miers un labklājība ne tikai Turbinu mājai, kuras omulība rada pašapmierinātību, bet visiem cilvēkiem zemes virsū, darba ļaudīm un nomāktajiem, arī sētas mājas iemītniekam Petjam Ščeglovam, kurš pēkšņi parādīsies grāmatas pēdējā lappusē, lai sapnī droši satvertu mirdzošo dimanta laimeslodi.
Un kā romāna sākumā, tā arī epilogā autors, raudzīdamies spožajās zvaigznēs pie saltajām debesīm, liek mums domāt par mūžību, par nākamo paaudžu dzīvi, par cilvēku atbildību vēstures priekšā, citam cita priekšā. «Viss reiz beigsies. Ciešanas, mokas, asinis, bads un sērgas. Šķēps pazudīs, bet zvaigznes paliks vēl tad, kad no mums un mūsu darbiem zemes virsū vairs nebūs ne miņas.»
Sis svinīgais un skaistais rečitatīvs valdzina ar savu pilnskanīgo humānisma izjūtu, bet neapstrīdami pauž arī vājumu. Autors negrib atzīt, ka vēsture jau spriedusi tiesu par viņa varoņiem, viņš tic, ka tie saņems, ko pelnījuši, un pār pagātni nokritīs aizmirstības priekškars.
Apveltīts ar lielu mākslinieka talantu, Bulgakovs izmanto šīs dotības savas dzimtenes nesenās pagātnes tēlojumā, tomēr nav brīvs arī no zināma skepticisma vēstures procesa vērtējumā un ne vienmēr skaidri izprot tā gaitu un jēgu. Tieši tāpēc viņa romānā visdzirdamāk atbalsojas nogurums, ko radījis pasaules karš, asinsizliešana, brāļu kara šausmas, atbalsojas cerība uz atpūtu no bumbām un lodēm, cerība uz miera un cilvēcības atjaunošanos.
Bet, kaut arī «Baltās gvardes» autoram revolūcijas notikumu vērtējumā nav tik skaidras šķiriskas pieejas, kāda raksturīga, piemēram, pilsoņkara tēlojumam Fur- manova «Capajevā» vai Fadejeva «Sagrāvē», viņš tomēr nekļūdīgi saprot, ka vēsturiskā taisnība nav balto un Petļuras pusē, un pārliecina par to arī lasītāju.
Bulgakova pasaules uztverei trūka viengabalainības, un līdz plašam tautas viedoklim viņš nokļuva ne tik daudz apzināti, cik — runājot Dobroļubova vārdiem — ar instinktīvu «mākslinieka tausti». Viņa iztēlē ik mirkli uzpeldēja ainas, kam bija ilūzijas spilgtums, bet iespaidu tiešums dažkārt rakstnieku kavēja saskatīt parādību iekšējo sakarību un kopējo būtību.
Par spīti dažādajiem trūkumiem, arī tīri mākslinieciskiem, pie kādiem jāpieskaita zināma izsmalcinātu metaforu pārbagātība, garumā izstieptas vietas, sižeta saskaņotības trūkums, kas sastopams trešajā daļā, «Baltā gvarde» ir saliedēts darbs. Šī darba daudzslāņai- nība un stila daudzkrāsainība, lielais tēlu daudzums un pat pārbagātība šķiet pilnīgi atbilstoša romāna sarežģītajam saturam un nemaz neapgrūtina lasītāju.
Līdzās visreālistiskākajām sadzīves ainām Bulgakova romānā ievijas vēstis, baumas, zīmes, sapņi — tie ir stihisko, anarhistisko «puteņa» dienu pavadoņi. Taču viss, kas dzimst pelēkajā priekšnojautu miglā, pūļa saraustītajos kliedzienos, nejaušās vīzijās, — vēlāk atklājas skaudrā tiešamībā.
rBrīvi un nepiespiesti, kā to prot panākt varbūt vienīgi Bulgakovs, romānā saaužas dzīVā, ikdienišķi vienkāršā un dabiskā sarunu valoda, un patētiska liriskā proza, kurā stāstītājs var gan izsaukties, gan nopūsties, izteikt nemiera pilnus jautājumus un atļauties romantisku ironiju vai arī paļāvīgi uzrunāt lasītāju. «Bet kā lai dzīvo?
Kā tad lai dzīvo?» autors sev jautā līdz ar Turbiniem un riebumā par Tālberga rīcību lūgšus lūdz: «Nekad nenoraujiet lampai abažūru! Abažūrs ir svētums. Nekad nebēdziet no briesmām kā žurkas pretī nezināmam liktenim!» Nerēķinādamies ne ar kādu vēstījuma žanra nosacītību, Bulgakovs, uzrunādams lasītāju, var vienkārši pateikt: «Un, vai zināt, arī pilī nav miera. Pilī valda dīvaina, naktij gaužām nepiederīga kņada.» Un, raizēdamies par savu varoni uzņēmēju Feldmanu, kurš izskrien uz ielas pretī drošai nāvei, autors piepeši var viņam parupji uzsaukt: «Vai jūs, Jakov Grigorjevič, gluži bez prāta, kur jums tā jāskrien, kad te notiek tādas lietas?»
Bulgakovs ir rakstnieks ar asu dzirdi, un jau tas vien liek viņā nojaust dramaturgu. Viņam atmiņā paliek ne vien raksturīgi izteicieni un vārdi, bet arī valodas intonācijas, ritms un pat atsevišķas skaņas. Autora stāstījumā atkal un atkal ielaužas pilsētas skaņu un kara trokšņu simfonija: ložmetēju rejas, durvju klaudzoņa, štāba telefonu strinkšķi un uz ielas nejauši uztvertas garāmgājēju sarunu drumslas. Varbūt mēs mazāk izjustu Turbinu dzīvokļa klusumu un mieru, ja stāstījuma fonā pastāvīgi nepaliktu veclaicīgā pulksteņa vienmērīgā tikšķoņa: tuk-tak, tuk-tak …
A. Fadejevs, kādā rakstā pieminēdams labākos darbus, kas radušies Padomju varas gados, arī «Balto gvardi» ierindo starp grāmatām, bez kurām mūsu lite-> ratūra nebūtu pilnīga. Un tas ir pamatoti. Šis pēc ieceres sarežģītais un pretrunīgais romāns, pateicoties rakstnieka mākslinieka godīgumam un augstajai meistarībai, kļuvis par ievērojamu sasniegumu Bulgakova daiļradē, līdz pat mūsu dienām valdzina lasītājus un joprojām saglabājis savu nozīmi.
Romāna «Baltā gvarde» beigu daļa tā arī netika publicēta žurnālā, bet tā varoņi sāka otru mūžu lugā «Turbinu dienas», ko 1926. gadā iestudēja Maskavas Dailes teātris. Skaļā popularitāte, ko Bulgakovs ātri iemantoja kā dramaturgs, trokšņainie strīdi ap katru
viņa jauno lugu aizēnoja interesi par viņu kā prozaiķi. Droši vien tādēļ pietiekamu kritikas ievērību neizraisīja romāna «Baltā gvarde» divas publicētās daļas un smalkie, meistarīgie stāsti, kas no 1925. gada līdz 1927. gadam cits pēc cita tika iespiesti žurnālos «Krasna ja panorama» un «Medicinskij rabotņik».
Šos tematiski radniecīgos stāstus autors gribēja vēlāk sakopot iespiešanai atsevišķā grāmatā ar nosaukumu «Jauna ārsta piezīmes». Taču Bulgakovam neizdevās to izdarīt. Kad aizmirstie stāsti divdesmit gadus pēc autora nāves, izpildot viņa vēlēšanos, bija apkopoti vienotā ciklā, radās neliela, bet apbrīnojami svaiga un savdabīga grāmata.
Kā stāstnieks Bulgakovs bija pazīstams ar spilgtu izdomu, ar slieksmi uz grotesku, fantastisku sižetu. Tomēr «Jauna ārsta piezīmēs» autors pilnīgi atteicies no komplicētiem sižetiem, izticis bez veikli savītas intrigas.
Gluži ārēji raksturojot «Piezīmju» sižetu, var sacīt, ka to veido jaunā eskulapa atmiņā iegūlušās «slimības vēstures», kuriozi un sarežģīti gadījumi mediķa praksē: te stāstīts par amputāciju, traheotomiju, galvaskausa pamatnes lūzumu un tamlīdzīgiem jautājumiem, kas — varētu likties — skar profesionālu interešu loku, bet parastā lasītājā spēj modināt vienīgi šausmas. Tā kā cilvēces lielākā daļa ir nevis ārsti, bet pacienti, mūs daudz dziļāk saviļņo slimā ciešanas nekā ķirurga māksla pati par sevi vai viņa satraukums operācijas laikā.. Bet Bulgakovs pat lasītājā, kam medicīna gluži sveša, modina tikpat lielu līdzjūtību pret jauno ārstu, cik pret viņam uzticētajiem slimniekiem.
Liekas, Bulgakova stāsti varētu derēt par mācību līdzekli medicīnas studentiem, tik apbrīnojami konkrēti ir viņa sniegtie slimību, traumu un operāciju apraksti. Un atliek vienīgi apbrīnot to, kā, pilnīgi patiesi tēlojot ārsta darbu, kurā netrūkst ne sviedru, ne asiņu, autoram izdodas izvairīties no vienmēr nepatīkamās naturālisma pieskaņas.
Mākslinieka cildenā atturība Bulgakovam lieti noder arī citā ziņā. «Jauna ārsta piezīmes» ir lielā mērā autobiogrāfisks darbs, kas tam neizbēgami piešķir personisku memuāru nokrāsu. Taču rakstnieks neatļaujas ne visniecīgāko sentimentalitāti attieksmē pret varoni, bet
tas diezgan reti izdodas autoriem, kuri rada tēlus «pēc savas līdzības». Bulgakovs par jaunā ārsta pārdzīvojumiem, kļūdām, veiksmēm un likstām stāsta ar vieglu smaidu, kurā nav ne žēluma, ne vecāka un pieredzējuša cilvēka augstprātīgās zobgalības par iesācēju, bet gluži vienkārši prieks par iegūto spēku un pārvarētajām grūtībām. Bulgakovs necieš retoriku. Viņa varonis, kas nemēdz lietot skaļus vārdus, tikai vienu reizi atsakās no savas parastās ironijas un, runājot par nāvi, vienkārši un nopietni saka: «Es viņu ienīstu.»
Uzvara pār nāvi, pār paša biklumu, pieredzes trūkumu un bailēm — to gandrīz var uzskatīt par galveno domu «Piezīmēs».
Visā stāstījumā «Piezīmju» autors saglabā siltu, dzīvu, cilvēcisku intonāciju, kas aiz vieglas ironijas liek nojaust dziļas jūtas. Un mums ir līksmi vērot, kā vakarējais students, kuru nomāca paša pieredzes trūkums un kurš ar pūlēm atcerējās, kā izrakstāma «ipekakuanas» recepte, izveidojas par zemstes ārstu, kuram jāprot un jāspēj viss, par vienu no tiem klusajiem varoņiem, par kuriem arvien tik labi pratusi stāstīt krievu literatūra.
Lasot un pārlasot «Jauna ārsta piezīmes», mūsu apziņā nemanot iegulst šo stāstu nopietnā un dziļā doma, kas bija visai nozīmīga pašam Bulgakovam tolaik, kad viņš šos stāstus rakstīja: cilvēkam jāuzveic mazdūšība un neticība saviem spēkiem, tam pacietīgi jānes sava aicinājuma nasta un jātic panākumiem.
Bet tas jau vairs neattiecas uz medicīnu vien.
*
Moljēra biogrāfiju Bulgakovs uzrakstīja laikā no 1932. gada līdz 1933. gadam.
Šai laikā «Baltās gvardes» autors jau bija kļuvis par pazīstamu dramaturgu. Viņa pirmo lugu ar vislielāko atzinību uzņēma Dailes teātris, kura augstās prasības pret repertuāru bija vispār zināmas. Darbs ar teātri Bulgakovu aizrāva, piesaistīja viņa uzmanību dramaturģijai, un trīsdesmito gadu sākumā viņš jau bija uzrakstījis ne vien «Turbinu dienas», bet arī tādas lugas kā «Zojas dzīvoklis» (1926), «Bēgšana» (1927), «Sarkanā
sala» (1927—1928) un iecerējis lugu par Moljēru «Svētuļu jūgs».