Par «Turbinu dienām» tika rakstīts, ka «tā ir sveša, naidīga, indes pilna, aizvainojoša luga», tās autoru dēvēja par «viduvēju svētbilžu triepēju», bet Dailes teātri, kas lugu iestudējis, par teātri «ar zilām asinīm». Rakstā «Kurp iet Maskavas Dailes teātris?» avīze «Ra- bočaja Moskva» asi nosodīja tautas izglītības komisāru Lunačarski, kurš bija devis atturīgu, taču visumā labvēlīgu atsauksmi par lugu. Bulgakova nākošo lugu «Bēgšana» kāds kritiķis jau nosauca par «visreakcionārāko mūsdienu lugu».
Nav nekāds brīnums, ka šādos apstākļos lugu «Bēgšana», ko dedzīgi atbalstīja Staņislavskis un Ņemiro- vičs-Dančenko un pieņēma iestudēšanai Maskavas Dailes teātris, Galvenā repertuāra komiteja aizliedza izrādīt, kaut arī pret aizliegumu noteikti iebilda Gorkijs, lugas apspriešanā teikdams: «Tā ir lieliska komēdija ar dziļi apslēptu satīrisku saturu. Esmu stingri pārliecināts: Maskavas Akadēmiskā Dailes teātra iestudējumā lugu «Bēgšana» gaida triumfs, visspožākie panākumi.» (Sis Gorkija pravietiskais spriedums visā pilnībā apstiprinājās tikai pēc trīsdesmit gadiem, kad luga «Bēgšana» Ļeņingradas Puškina Akadēmiskā teātra iestudējumā ar Nikolaju Čerkasovu galvenajā lomā guva panākumus tieši kā revolucionāra luga, kas spilgti ataino balto kustības idejisko agoniju un emigrācijas garīgo krahu.)
Drīz vien sekoja aizliegums — izrādīt uz Vahtangova teātra skatuves komēdiju «Zojas dzīvoklis», pēc tam tika aizliegta «Sarkanā sala» Kamerteātrī, un, beidzot, 1929. gada martā no MADT repertuāra tika svītrotas «Turbinu dienas». Vairākus gadus Bulgakova vārds teātru afišās nebija redzams.
1930. gadā Bulgakovs griezās pie padomju valdības ar vēstuli un, norādīdams, ka no viņa darbiem ne rinda netiek iespiesta un lugas teātros netiek izrādītas, lūdza palīdzību viņa likteņa izlemšanā.
«Es pilnīgi godīgi, bez jebkāda kaitnieciska nolūka,»
rakstīja Bulgakovs, «piedāvāju Padomju Savienībai speciālistu režisoru un aktieri, kurš uzņemas pēc labākās sirdsapziņas iestudēt jebkuru skatuves darbu, sākot ar Šekspīra un beidzot ar jaunākajām mūsdienu lugām.
Lūdzu norīkot mani par režisora palīgu Dailes teātrī — labākajā skolā, ko vada meistari K. S. Staņi- slavskis un V. I. Ņemirovičs-Dančenko.
Ja nav iespējams mani norīkot par režisoru, lūdzu man piešķirt statista vietu. Ja arī tas nav iespējams — lūdzu mani pieņemt par skatuves strādnieku.»
Bulgakova lūgums tika ievērots, un viņu uzņēma Dailes teātra trupā.
Tomēr Bulgakovs nespēj atteikties arī no literārā darba un pievēršas vēsturei. Viņš sacer lugu par Moljēru un Gorkija izdotajai sērijai «Ievērojamu cilvēku dzīve» uzraksta Moljēra dzīves stāstu, kā arī iesāk kopā ar V. V. Veresajevu iecerēto drāmu «Pēdējās dienas» («Puškins», 1934—1935).
Varbūt te saskatāma autora atteikšanās no asām laikmetīgām problēmām, novēršanās 110 aktuālās dzīves īstenības? Nē, Moljēra un Puškina diženās ēnas Bulga- \ kovam nepavisam nav godbijīgas un vēsas izpētes objekts. Šo cilvēku dzīvē Bulgakovs meklē cildenu piemēru tam, kā mākslinieks veic savu pienākumu, pētot viņu dzīvi, cenšas labāk izprast mākslas jēgu un savu paša vietu mākslā.
Turklāt «De Moljēra kunga dzīves» autors ar vēsturi nejoko, nekļūst famibiārs pret to. Viņam gluži sveša tieksme vēsturi «modernizēt», viņš cenšas palikt uzticīgs laikmeta garam un drošiem faktiem. Bulgakovam gribas būt nevainojamam ik sīkumā, kas attiecas uz viņa varoni, — un viņš rokas vecās grāmatās, pēta vēstures avotus, ievāc ziņas no speciālistiem.
Rakstnieks cenšas būt pilnīgi precīzs, minot personu vārdus, faktus, datus, tomēr «De Moljēra kunga dzīve» nav bezkaislīgi objektīva biogrāfa un hronista uzrakstīts dzīves apraksts. Grāmatā spilgti iezīmējas autora personība. Vispirms jāmin kaut vai tas, ka, atstāstījis vienu vai otru Moljēra dzīves epizodi, autors dažu hitia reizi izsaucas: «Manuprāt, tas viss ir blēņas…» Citur atkal viņš — gluži pretēji — atļaujas sacerēt veselas ainas, tik spilgti notēlojot visus sīkumus un atveidojot
dzīvas, konkrētas sarunas, it kā pats visur būtu bijis klāt.
Bulgakovam netrūkst drosmes apgāzt lietpratēju spriedumus, atklāt pretrunīgas notikumu versijas, grozīt tradicionālos traktējumus, jo viņa rīcībā ir ne vien faktu zināšanas, bet arī mākslinieka iztēle un nekļūdīga intuīcija, kas viņu padara it kā par trīs gadsimtus veco notikumu aculiecinieku. «Nemaz neatceros, kuru gadu jau dzīvoju iedomātajā, pasakainajā XVII gadsimta Parīzē, kopš esmu sācis strādāt pie lugas,» Bulgakovs raksta kādā privātā vēstulē. Un tā gandrīz nav metafora.
Bulgakovs ir tuvs Moljēra laikmetam. Varbūt kāds Moljēra pētnieks dažās detaļās nebūs ar Bulgakovu vienis prātis, taču lasītāju viņa tēlojums valdzina ar savu patiesīgumu. Bulgakovam piemīt spēja par Luija XIV laikiem rakstīt tā, ka lasītājs bez jebkādas piepūles spilgti iztēlojas gada tirgu pie Jaunā tilta ar pirkšanas un pārdošanas kņadu, nekaunīgajām blēdībām un balagānu izpriecām, krāšņos svētkus Versaļā vai manierīgo «gaišzilo viesistabu». Viņš prot īstajā vietā iemest stāstījumā kādu stiprāku Skarona teiktu vārdu ar tādu nepiespiestību, it kā pats to būtu dzirdējis no uzdzīves kārā dzejnieka mutes. Un Bulgakovs zina ne vien to, ko filozofs Hasendi teicis īstenībā, bet arī to, ko viņš būtu varējis teikt, ja kāds prasītu viņa domas par Aristoteļa skolu, — un Bulgakova pieņēmumu grūti apšaubīt, tik ļoti tas atbilst laika un notēlotās personas garam.
Grāmata par Moljēru veidojas no virknes nelielu, spraigu ainu, kas kopumā rada spilgtas teātra izrādes iespaidu. Citu pēc citas autors izved darbojošās personas avanscēnā, iepazīstina ar tām, it kā likdams tām paklanīties publikai pēc senlaiku paražas — vienā rokā spieķis, otrā spalvām rotāta cepure, — un tikai tad sāk darbību.
Gandrīz nemaz Bulgakovs mūs neiepazīstina ar sava varoņa daiļrades procesu. Sis noslēpums risinās ārpus lasītāja redzes loka, it kā aiz kulisēm, bet grāmatas lappusēs, gluži kā teātra avanscēnā, Moljērs parasti parādās ar gatavu manuskriptu rokās. Var pat likties, ka Bulgakovam nav sevišķas patikas stāstīt par pašiem dramaturga sacerējumiem: viņš gandrīz necitē Moljēra komēdijas, bet tās ātri un sausi pārstāsta. Liekas, autoru vairāk interesē grūti atšķetināmā mudžeklī samezglotās Moljēra ģimenes attiecības: noslēpums, kas aužas ap viņa tuvību ar divām sievietēm — Madlēnu Bežāru un jauno Armandu, kurā ļaunvēļi saskatīja viņa meitu; vēlāk — Moljēra jaunās sievas dēka ar viņa audžudēlu Mišelu Baronu, vecuma greizsirdības drāma, rūgtums par izsīkstošajiem spēkiem. Pavirši lasot, grāmata var likties spožā un netikumīgā gadsimta melodrāma — un vairāk nekas.
Mēģināsim Bulgakova romānu aplūkot citā aspektā. Nepārmetīsim autoram nejaušās kļūmes un aizraušanās, centīsimies izprast viņa nodoma būtību.
Pašā Moljēra raksturā, kādu to tēlo Bulgakovs, ir iezīmes, kas viņu nedara visai pievilcīgu: bieži viņš ir grūti izprotams, nepatīkams, te pārlieku patmīlīgs un iedomīgs, te gļēvs un svārstīgs — ģenialitāte, acīm redzot, ir smaga nasta apkārt klīstošam komediantam. Taču kaut kas Moljērā ir nemainīgi pievilcīgs — tā ir neprātīgā pieķeršanās teātrim, ticība savam aicinājumam, pašaizliedzīgā un aizkustinošā gatavība upurēt visu, ja tas vajadzīgs lugai, trupai, aktieriem.
Galma tapsētāja dēla liktenī Bulgakovs saskata varoņdarbu, ko šis cilvēks, teātra mīlestībā kvēlodams, veic par slavu mākslai. Kāds dvēseles spēks gan bija vajadzīgs cilvēkam, kurš, nebēdādams ne par ko — ne par paziņu izsmieklu, ne korporatīviem, ne kārtu aizspriedumiem, ne tēva dusmām, sūras nabadzības draudiem un komedianta beztiesisko stāvokli, — stūrgalvīgi lauza sev ceļu uz skatuvi. Un tad — Spožā teātra izgāšanās, kaut gan Moljērs teātra priekšā pasteidzās noklāt bruģi, gaidīdams slavu, kas no viņa vēl tālu, garie klejojumu, neveiksmju un zaudējumu gadi, literāro ienaidnieku nodarītās pārestības — pazemojumi un apmelojumi, viss šis grūti aptveramais ceļš uz panākumiem, turklāt nedrošiem, svārstīgiem, tādiem, kas tik tikko ļauj nojaust Moljēra lielo pēcnāves slavu …
Par orientieriem Moljēra teātra vēsturē Bulgakovam vienlīdz labi noder gan jaunumi repertuārā, gan viņa aizbildņu maiņas un kaprīzes. Pirmais ar Moljēra trupu aizraujas princis de Konti, kas uzaicina trupu savā pilī, komediantus izšķērdīgi apdāvina un neliedz tiem savu atbalstu tik ilgi, kamēr aizraušanos ar teātri nomaina aizraušanās ar reliģiski tikumisku jautājumu pētīšanu. Kāds garīdznieks princim iesaka atteikties no teātra izpriecām, un viņš pret Moljēru atsalst. Vēlāk Moljēram izdodas iemantot Orleānas hercoga Filipa labvēlību un beidzot laimējas saistīt karaļa uzmanību.
Ak vai, augsti aizbildņi Moljēram bija nepieciešami ne tikai naudas dēļ. Zobošanās par Tartifa liekulību, Aristoteļa skolas filozofu melu mācībām un kaut vai par tolaik bezspēcīgo medicīnu pašam dramaturgam nozīmēja nopietnu risku.
Bulgakova skatījumā Moljēru it kā ielenc viņa komēdiju varoņi, kuru sadusmotās un aizvainotās sejas redzamas skatītāju zālē pirmo Moljēra lugu izrādēs. Augstākās sabiedrības klīrīgās dāmas, pastāvīgie salonu apmeklētāji, krāpnieki ārsti, pseidozinātnieki filozofi, baznīckungi un^aristokrāti, redzēdami, ka uz skatuves tiek izsmiets kāds no viņu vidus, uztvēra to kā personisku apvainojumu un kļuva par Moljēra ienaidniekiem līdz kapa malai.
Te vēl jāpiebilst, ka arī daudzi skatītāji no partera, pat nedomādami, ka izsmiekls adresēts viņiem, tomēr jutās zināmā mērā aizvainoti. Tas notika tādēļ, ka tā laika parīzieši, kā norāda Bulgakovs, «vēlējās redzēt spēcīgus, bruņās tērptus varoņus ar pērkondimdošām balsīm, nevis tādus necilus ļautiņus, kādi dzīvē bija viņi paši».
Moljērs viņus aizvainoja ar savu patiesīgumu.
Tieši tāpēc dramaturgs bija spiests iepriekš nodrošināties ar karaļa un kardinālu labvēlīgajām atsauksmēm. Tieši tāpēc Moljērs savas komēdijas nosūtīja uz pili kopā ar šāda satura vēstulēm: «Jūsu majestāte, kas apveltīts ar apbrīnojamu gaumi un smalku izpratni, bez šaubām, atļaus izrādīt šo uzjautrinošo nieciņu.» Palērojāla teātra direktors bija spiests visu mūžu izmisīgi cīnīties par savām lugām: gan uzbrukdams un glaimodams, gan mānīdamies un atkaudamies, viņš lauza tām ceļu uz skatuvi.
Rūgtā nepieciešamība meklēt dižciltīgus aizstāvjus un cīnīties par karaļa atbalstu izraisa Bulgakovā līdzjūtību pret savu varoni, bet neliek mums Moljēru nicināt. Ko gan lai iesākt ja par viņa likteni lēma cilvēks «ar augstprātīgu seju, nemirkšķinošām acīm un kaprīzi uzmestu apakšlūpu». Lai lugas gūtu panākumus, lai uz skatuves nonāktu nikni vajātais «Tartifs», Moljēram vajadzēja padevīgi uzklausīt karaļa literāros padomus un iespraust savās lugās baleta numurus: Luijam XIV patika dejot baletā!
Pazemojumi, ko izcieš Moljērs, sāpīgi aizskar viņa biogrāfu, un tiem attaisnojumu Bulgakovs saskata varbūt vienīgi apstāklī, ka draudzīgās attiecības ar Francijas karali lāgiem glābj «Dona Zuāna» autoru no apvainoto augstmaņu negantā naida, klerikāļu divkosības un literāro skauģu intrigām. Mūs aizvaino ģēnija atkarība no pašapmierinātas viduvējības. Bet galu galā Moljērs kā cilvēks ar visām savām vērtīgajām īpašībām un vājībām, cildenajām un nožēlojamajām rakstura iezīmēm paliek savā laikmetā, bet pāri gadsimtiem tautā izskan Moljēra mākslinieka slava. Bulgakovs stāsta par Moljēra nemirstību un to cilvēku iznīcību, kuri padarīja Moljēra dzīvi nepanesamu, lika viņam ciest, bet paši palika nākamo paaudžu atcerē vienīgi ar Moljēra starpniecību, kļūdami par mazsvarīgiem statistiem viņa biogrāfijā.
Grāmatas pirmās nodaļas uzrakstītas trauksmainajā un ironiski galantajā Renesanses laikmeta noveļu stilā. Taču, jo vairāk darbība tuvojās beigām, jo drūmākas kļūst ainas un traģiskāks autora tonis. Moljērs jau guļ uz nāves gultas, bet dzīve gatavo viņam jaunus sarūgtinājumus: ārsti atsakās sniegt viņam palīdzību, garīdznieks nepieņem grēcīgā komedianta grēksūdzi. Dīvaini notikumi risinās pat pēc Moljēra nāves: viņu apglabā zem akmens plāksnes, kura drīz vien saplaisā no uguns, ko saltā ziemā sakūruši klaidoņi, kaps aizaug ar zāli, bet pēc tam dīvainā kārtā pazūd visi viņa rokraksti un vēstules. Visi apstākļi, šķiet, sazvērējušies pret Moljēra piemiņu — bet, par spīti visam, tā tomēr dzīvo! Bulgakovs aicina mūs godbijībā noliekt galvas mākslinieka varoņdarba un mokpilnās dzīves priekšā.
*
Bulgakovs piederēja pie tiem, kurus dēvē par «teātra cilvēkiem». Viņu valdzināja dekorāciju un kulišu smarža, noslēpumainā tumsa, kas mēģinājumu laikā
valda skatītāju zālē, viņš mīlēja aktierus, teātra grezno, svinīgo atmosfēru, bet vairāk par visu pašu skatuves brīnumu — lugu.
«Teātra romānā», pie kura Bulgakovs strādāja laikā no 1936. gada līdz 1937. gadam, savijušās dažādu žanru iezīmes: autobiogrāfiskas atmiņas un spraigs divdesmito gadu Maskavas literātu un mākslinieku dzīves tēlojums, labsirdīga parodija un gudra satīra.
«Teātra romāns», kam rokrakstā dots arī otrs nosaukums — «Nelaiķa piezīmes», netika pabeigts. Autoru saistīja cits liels darbs — romāns «Meistars un Margarita», bet atgriezties pie pamestā manuskripta viņam vairs nebija lemts.
*
Vēstītājā prozā Bulgakovs meistariski risina dzīvu stāstījumu, kurā saglabājas mutvārdu vēstījuma labās īpašības. Viņš nekad necenšas stāstītāju apslēpt, lai lielākas ticamības labad atstātu lasītāju vienatnē ar gleznu. Bulgakovs ir pārliecināts, ka nelielajai nosacītībai, kas rodas, autoram atklāti atzīstot sevi par notikumu stāstītāju un tēlotāju, piemīt īpaša pievilcība. Viņa valoda, brīžiem zobgalīga un vienkārša kā sarunā, brīžiem dzejiska, nenonāk pretrunā ar literārajām normām. Tomēr šķiet — vārdi radušies tikai mirkli pirms tam, kad rinda uzrakstīta uz papīra. Lasot skan ausīs stāstītāja balss,- viņš gan nav ar lasītāju iepriekš iepazīstināts, taču pastāvīgi atgādina savu klātbūtni: stilā jaušama improvizācijas pieskaņa, tieša uzruna sarunu biedram, brīvs, nepiespiests sarunas risinājums, taču tā nav ikdienišķa, nenozīmīga tērzēšana, bet gan saruna ar iejūtīgu un gudru lasītāju, kas uztver sarežģītu domu vienkāršos, ikdienišķos vārdos un spēj atsaukties jūtu mūzikai.
Te jāpiebilst, ka Bulgakova stilam sevišķi raksturīga muzikalitāte. Dažkārt, piemēram, «Baltajā gvardē», var pat diezgan noteikti raksturot melodiju, kas skan kaut kur valodas struktūras dziļumos: brīžiem tas ir senlai- ' cīgs menuets, brīžiem ukraiņu tautas dziesma, brīžiem straujā pieskārienā iekustinātu stīgu ieskanēšanās.
Un beidzot — par Bulgakova humoru. Viegls un dabisks, biežāk sirsnīgs nekā dzēlīgs, tas iztiek bez spilgta ietērpa, bez kāda atsevišķa vārda apspēlēšanas un nepūlas sasmīdināt ar piepešu ērmību. Pašā dzīvē, cilvēku raksturos un uzvedībā ir bezgala daudz jocīga, vajag tikai prast to saskatīt. Bulgakova humora pievilcība meklējama dabiskumā un vieglumā, ar kādu tas iedzirk- stas, brīvs no smagnējas, nogurdinošas asprātības.
Šāds humors diez vai piemitīs nogurušam, dzīves nomāktam cilvēkam. Tajā jaušams liels vitālais spēks, gatavība stāties pretī dzīves likstām, neiedragājama ticība tam, ka muļķība, tukša godkāre un banalitāte tiks uzveiktas. Tāds humors palīdz dzīvē pārvarēt apjukuma un melanholijas brīžus, stiprina ticību saviem spēkiem, tuvina cilvēku citiem cilvēkiem.
Bulgakova personībā līdzās atsaucīgam sabiedriskumam, laipnībai un uzticībai spēcīgi iezīmējās arī neatkarība un pašcieņa. Izlikties viņš neprata un vienmēr kļuva ass un dzēlīgs, ja tika aizskarti viņa tikumiskie uzskati vai mākslinieka pārliecība, bet tos viņam diezgan bieži vajadzēja aizstāvēt pret negodīgumu un agresīvu kultūras trūkumu.
Iedvesma Bulgakovam nebija rets viesis. Strādādams pie lugas vai romāna, Bulgakovs prata pilnīgi saplūst ar saviem varoņiem, ļaudamies brīvai improvizācijai, soli solī sekodams viņu gaitām un pat uzrunādams pats sevi ar viņu balsīm. Šķita, Bulgakovs raksta viegli, aizrautīgi, ļaudamies iztēles rotaļai. Bet cik reižu viņš toties rūpīgi jo rūpīgi" pārlasi ja uzrakstīto un cik nežēlīgi laboja! Savā darbā Bulgakovs bija ārkārtīgi koncentrēts, necieta tajā ne mazāko paviršību, ilgi pirms darba sākšanas gatavojās tam, bet pabeidzis pārbaudīja visu līdz beidzamajam komatam un nereti bez žēlastības iznīcināja uzrakstīto. «Krāsns man jau sen kļuvusi par visiemīļotāko redakciju,» viņš atzīstas kādā vēstulē. «Tā man pa prātam tāpēc, ka, nekā nepeldama, ar vienādu patiku aprij gan veļas mazgātavas kvītis, gan aizsāktas vēstules, gan — ak, kauns un negods — arī dzejas!»
Augstās prasības, ko sev izvirza talantīgais rakstnieks, ir droša ķīla viņa meistarībai un piešķir viņa daiļradei ilgu mūžu.
1939. gada rudenī Bulgakovs smagi saslimst. Mokošā slimība, nieru skleroze, kurai seko redzes zudums, ir nedziedināma, un Bulgakovs kā ārsts to labi saprot. Tomēr līdz pat mūža pēdējām dienām viņš saglabā apbrīnojamu savaldību, turpinādams sievai diktēt labojumus romāna «Meistars un Margarita» manuskriptam. Atbalstījies augstos spilvenos, ar melnu cepurīti galvā un tumšās acenēs, izģindis un garš — viņš kādam no saviem apciemotājiem atgādināja taisnīguma bruņinieku donu Kihotu, kas bija Bulgakova pēdējās lugas varonis. Rakstniekam patiesi piemita īpatnēja bruņnieciski vīrišķīga, atklāta un cildena attieksme pret cilvēkiem, dzīvi un daiļradi.
Apmeklējis Bulgakovu īsi pirms viņa nāves, A. A. Fa- dejevs par viņu visai nozīmīgi un trāpīgi teica: «… Ma/i uzreiz kļuva skaidrs, ka esmu sastapies ar apbrīnojami talantīgu, dziļi godīgu, principiālu un ļoti gudru cilvēku, — arī būdams smagi slims, viņš bija tik interesants sarunu biedrs, kādu reti gadās atrast. Kā politisko, tā literāro aprindu pārstāvji zina, ka Bulgakovs ne daiļradē, ne dzīvē nav sev uzkrāvis politiskus melus, ka viņa ceļš ir neliekuļots un dabisks, bet, ja sava ceļa sākumā (un dažkārt arī vēlāk) viņš visu neredzēja tā, kā bija īstenībā, tad te nav nekā pārsteidzoša: būtu daudz ļaunāk, ja viņš izliktos.»
Šajā Fadejeva vērtējumā taisnīgi izcelts Bulgakova talants, viņa patiesīgums, personības morālā viengabalainība, kas varbūt mūs visvairāk valdzina viņa grāmatās.
(Pēc V. Lakšina ievada šīs grāmatas izdevumam krievu valodā.)
Redaktore V. Klumele. Māksi, redaktors V. Grants. Tehn. redaktore V. Vasi|jeva„ Korektore B. Vārpa, Nodota salikšanai 1972. g. 1. martā. Parakstīta iespiešanai 1972. g. 9. augustā. Tipogrāfijas papīrs Nr, 2, formāts 84X108,32, 17,38 fiz. iespiedi.; 29,20 uzsk. iespiedi.; 30,42 izdevn. 1. Metiens 30 000 eks. Maksā 1 rbl. 1 kap. Izdevniecība «Liesma» Rīgā, Padomju bulv. 24, Izdevn. Nr. 25132/D-325. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Valsts Izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas 3. tipogrāfijā Rīgā, Ļeņina ielā 137/139. Pasūt4
Nr. 141,
[1] kpra (pa nfl) krievijas proletārisko rakstnieku asociācija.