Sai vārdošanai jūs piesauksiet lūša enerģiju un dievieti Freiju. Freija, kaķu pavēlniece, ir zintnieku, orākulu un priesterieņu dieviete. No Freijas palīdzības labumu gūs visa veida parapsiholoģiskās darbības. Pieslēgšanās lūša enerģijai palīdzēs rast pieeju visām snaudošajām gaišredzības spējām, kas jau mīt jūsos. Gaišredzība ir spēja redzēt vai citādi sajust informāciju par cilvēkiem un lietām, kuru fiziski nav jūsu tuvumā. Tie ir telepātiski iespaidi, kas pārveidoti redzes tēlos. Vienkāršāk runājot, jūs "redzat". Vīzija ilgst dažas sekundes vai mazliet ilgāk, tas ir atkarīgs no jūsu talanta. Parasti gaišredzība saistīta ar nākotnes notikumiem, bet tā var attiekties arī uz cilvēkiem un notikumiem pagātnē.
Vislabāk varētu paskaidrot ar piemēru. Pirms vairākiem gadiem es kopā ar vīru devos braucienā uz Austrumkrastu. Atvaļinājuma pēdējā dienā mēs izlēmām nedaudz novirzīties no maršruta un iegriezties kādā vēsturiskā pilsētiņā Konektikutā. Pilsētā bija organizēta ekskursija, lai apskatītu vēsturiskās ēkas, tajā skaitā māju, kurā kādu laiciņu uzturējies Džordžs Vašingtons. Doma mums likās laba, un mēs pieteicāmies ekskursijā. Galu galā izrādījās, ka vietējās vēstures
biedrības gide veda ekskursijā tikai mūs divus vien. Viņa izrādīja mums nama telpas, daudzās bija oriģinālās astoņpadsmitā gadsimta mēbeles, un mēs apstājāmies uz kādas guļamistabas sliekšņa. Kamēr gide stāstīja par attiecīgā gadsimta mēbelēm un konkrēto gultu ar četriem pīlāriem, es pamanīju uz gultas pārklāja izliktu meitenes tērpu. Skatoties uz šo seno kleitu, jutu asaras sakāpjam acīs un kamolu kaklā. Vizuāli redzēju tumšmatainu meitenīti, kas tā arī nekad nekļuva pieaugusi.
Pēc tam, it kā atbildot manām domām, gide norādīja uz tērpu un paskaidroja, ka reiz tā piederējusi meitenītei, kas te dzīvojusi astoņpadsmitajā gadsimtā. Bēdīgi, bet meitene saslimusi un nomirusi.
Pati negaidīju, ka ierunāšos, bet teicu: "Vai viņas vārds nesākās ar M? Meja vai Mērija?"
Gide noelsās un raudzījās manī platām acīm. "Jā, viņu sauca Mē- rija.
Aizvēru acis un ievilku elpu. "Tā, Elēna," es teicu sev. Kad saņemu kādu spēcīgu impulsu, es parasti izsaku visu skaļi. Nu jau bija par vēlu atkāpties, tāpēc es spēru laukā visu. Vīrs sažņaudza man roku, tas bija reizē atbalsts un taktisks lūgums nepārbiedēt mūsu gidi. Bet man vajadzēja pārliecināties, vai vīzija ir pareiza. "Meitenei bija septiņi vai astoņi gadi, kad viņa nomira." Es pateicu to kā faktu, nevis jautāju, vai tā ir.
Gide apstiprināja manis teikto, pēc tam pajautāja, kā esmu to zinājusi. Laikam jau teicu, ka esmu "jutīga" pret senām mājām, gide tikai noskatījās manī lielām acīm. Kad kāpām augšup uz bēniņiem,
vīrs pavilka mani maliņā un pajautāja, vai man kas nekaiš. Pačukstēju tikai, ka man uzmācas vieglas skumjas.
"Vai tu redzi to meitenīti?" viņš klusi vaicāja.
"Viņa nav spoks," es teicu, "viņa šeit jutās laimīga, viņu visi mīlēja. Redzu, kā viņa rotaļājās šajā istabā, bet redzu to kā atmiņas. Viņa pašlaik neatrodas šeit."
Tātad, jā, gaišredzību var izmantot, lai redzētu notikumus un cilvēkus gan pagātnē, gan nākotnē. Attiecībā uz mani man ļoti palīdzēja tas, ka iemācījos strādāt kopā ar lūsi kā sabiedroto. Viņš iemācīja man, kā paturēt pie sevis vīzijā ieraudzīto. Šos buramvārdus jūs varat izmantot, kad vēlaties saņemt atbildi uz kādu jautājumu, kas ar parastiem līdzekļiem nebūtu iespējams.