Dzīvnieku domāšana norit vizuālu tēlu formā. Ja jau jūs esat ieskatījušies viens otram acīs, pamēģiniet nosūtīt vienkāršus vizuālus tēlus tiešā ceļā uz dzīvnieka prātu. Šīs darbības laikā jūsu kaķi vai nu paliks mierīgi, vai arī sāks izlocīties no jūsu tvēriena, ja viņiem kas nepatiks. Dažiem kaķiem nav iebildumu pret telepātiju, bet citi sabož spalvu. Es dabūju izciest to uz savas ādas. Kad pirmo reizi uzzināju par telepātijas iespēju, šī doma mani apbūra. Pielēcu kājās, paķēru tuvāk esošo kaķi rokās, lai tūlīt pat izmēģinātu šo prāta saikni. Nedomāju neko, tāpēc nemaz neprasiet, par ko es tobrīd domāju. Man likās, doma ir laba, tā jāizmēģina, un tūlīt. M-jā. Mana svītrainā kaķene Samanta ne tikai nebija iepriecināta, bet pat gluži pretēji. Viņa iešņācās un cirta man ar ķepu par šādu bezceremoniālu apiešanos, pēc tam cēli devās prom un vairākas stundas nerādījās man acīs.
Pirmais mēģinājums bija izgāzies, atlicis vēl otrais. Nu es biju gudrāka. Tuvojos Jasmīnai, kad viņa rāmi gulēja tīrās veļas groza pašā viducī. Klusi uzrunāju kaķeni, viņa nožāvājās un izstaipījās. Maigi izņēmu viņu no veļas groza un sāku sarunāties, vienlaikus bu- žinādama viņas pakakli tieši tā, kā manai kaķenei tas patika. Tad, pēc tam, kad viņa bija ieskatījusies man sejā, es mēģināju nosūtīt vienkāršu mentālu ainiņu ar dārzu. Jasmīna murrāja, mierīgi gulēja man klēpī, un viņas izturēšanās veidu labi aprakstītu vārdi: "Hm, vai nav interesanti?" Vēlāk, tajā pašā pēcpusdienā, es tiešām izvedu kaķeni paspēlēties dārzā. Nogaidīju kādu stundu, tad atkal mēģināju nosūtīt viņai telepātisko dārza ainu. Viņa metās skriešus uz dārza puses durvīm. Es tās mierīgi atvēru un arī izgāju dārzā kopā ar Jasmīnu. Tur viņa varēja medīt vaboles puķu dobēs. Kad bija pienācis laiks iet iekšā, atvēru durvis un pasaucu viņu vārdā, un kaķene tiešām nāca iekšā pati, "nežēlodamās". Sī eksperimenta interesantās sekas bija tādas, ka visu nākamo dienu Jasmīna man sekoja, lai kurp es ietu. Man ienāca prātā, varbūt viņa gaida, ko es tagad viņai "pateikšu".
Atcerieties, ja negribat, lai kaķis apvainojas, tuvojieties tam lēnām. Kad es pirmajā reizē saķēru Samantu, kaut arī mani nodomi bija tie labākie, es faktiski nedevu viņai izvēles brīvību. Un kaķene reaģēja kā bērns, kas pieprasa, lai to palaiž vaļā, un tūlīt! Visu atlikušo dienas daļu viņa dusmojās uz mani, līdz es atvainojos viņai un pēc tam
pielabinājos ar stiebriņu svaigas kaķumētras no garšvielu dārziņa. Pusstundu vēlāk viss tika piedots, bet es biju cieši apņēmusies nākamajā reizē būt pieklājīgāka.
Varbūt jūs varat patrenēties "mentālo ainiņu" nosūtīšanā tādā reizē, kad jūsu kaķis uztupstas jums uz krūtīm. Pagaidiet, līdz kaķis nomierinās un atslābst, laimīgi murrājot un raugoties jums sejā. Tad viņš būs atvērtāks jūsu mēģinājumiem sūtīt telepātiskas vēstis, un jums pašiem būs labāka izdevība pierast pie domas, ka telepātiska sazināšanās ir iespējama.