Stāv un brīnās Hugo Diegs: —
Tas nu gan smalks ārzemnieks
Francūzis vai varbūt spānis.
Ne jau kaut kāds mūsu Jānis.
Varbūt šis kaut ko var pārdot.
Jāiet klāt un jāsāk vārdot. —
Monsinjor, že sil vu plē,
Jou mož bic ko andelē!
— Jes, stil džekiņ, I am redij,
Pradam krekliņš fein un štedij.
Ja ir monij — būs oll klār,
Plīz, senk jū, au rezervuāri —
Dārgo mantu nesis mājās,
Hugo ar to tīksminājās;
Sīkums — simti četri pieci.
Ja pie franču krekla tieci!
Bet te pēkšņi, vīles taustot,
Burto Hugo, vārdus raustot: —
«Rīgas apģērbs» — ak tu bēdas!
Nav no ārzemēm ne pēdas. —