Iet pa ceļu draugu pāris,
Medīšanas prieks tos skāris;
Jūlim saka Hugo Diegs: —
Desmit pīles — tas man nieks. —
Spēcīgi kā pērkongrāviens
Norībēja dubultšāviens;
Pīle, draugu skrošu veikta.
Acumirklī bija beigta.
— Tā ir mana, es to šāvu,
Tev tik paniekoties ļāvu!
— Nē, tā mana, — atbrēc Jūlīs,
— Ko tu vari, salmu kūlis!! —
Pēkšņi balss no krasta bļāva: —
Kas to fermas pīli šāva!
Par Jo neģēlīgo faktu
Sastādīšu smagu aktu! —
Nobijās tie ne pa jokam —
Pīli izmeta no rokām. —
Viņš, lūk, viņš to pīli beidza!
Abi reizē stāstīt steidza.
īgni viņi mājās gāja,
Vairs ne vārda nerunāja.
Dažreiz tādas sīkas lietas
Nokauj draudzību uz vietas.