Vētra, kā var rakstos lasīt.
Bieži upurus mēdz prasīt.
Arī Hugo Diega ostā
Ducis šķīvju aiziet postā.
Hugo, dvešot balsī vārgā,
Žēli lūdzas: — Rimsties, dārgā!
Porcelāns nav māla kleķis —
Tevi precot, biju ģeķls!—
Ilgāk ciest vairs nevarēja,
Hugo draugu meklēt skrēja: —
Sirdi glāb pēc mantas kāru
Sieva posta inventāru!
— Ja jau tādas reiz tās lietas.
Tavā mājā nav tai vietas;
Šito dāmu ārā dzīsim
Un tad paši iemetīsim!
Tiklīdz durvis vaļā vērās,
Hugo bāls pie drauga ķērās: —
Manta beigta, mīļo Žani,
Laikam ģībstu, turi mani! —