īss iepriekšejo nodaļu saturs:
iepriekšējo nodalu nav bijis.
Bija vētraina negaisa nakts Skotijas rietumu piekrastē. Starp citu, tam šaja stāstā nav nekādas nozīmes, tāpēc ka darbība nemaz norisinājās Rietumskotijā. Patiesībā laiks te bija tikpat draņķīgs kā Īrijas austrumu piekrastē.
Mūsu stāstījuma darbības vieta ir Dienvidanglija, un notikumi risinās gan Knotacentiumlaueras (izrunā, it kā bulu rakstīts «Nošemtozas») apkaimē, gan pašā pilī, lorda Kno- tacenta (izrunā, it kā būtu rakstīts «Noša») rezidencē.
Taču, lasot šos vārdus, nav nepieciešams izrunāt ne vienu, ne otru.
Nošemtoza bija tipiska angļu māja. Tās galvenā daļa bija celta no sarkanajiem ķieģeļiem Elizabetes laika stilā, turpretī vecakajā spārnā, uz kuru grāfs bija vienmēr lepns, vēl varēja samanīt normaņu pils torņa aprises; vēlāk, Lankasteru laikos, tornim bija piebūvēts klāt cietums, bet vēl vēlāk, Plantagenetu laikos, — bāreņu patversme. Uz visām pusēm no mājas pletās lieliski meži un parks, kurā kopš neatminamiem laikiem auga ozoli un gobas, bel tuvāk mājai — avenāju un ģerāniju biežņa, ko bija atstājuši krustneši.
Ap dižo, veco savrupmāju gaiss trīcēja no strazdu čivināšanas, irbju ķērcieniem un kovārņu maigajām, tīrskanī- gajam klaigām, bet pa pļaviņu cienīgi pastaigājās brieži, antilopes un citi četrkājaini — lik pieradināti, ka tie apkrimta saules pulksteni. Patiesībā tā bija īsta zvērnīca.
No mājas cauri parkam veda skaista, plata aleja, ko bija ierīkojis Henrijs VII.
Lords Nošs stāvpja savā bibliotēkā uz paklāja kamīna priekšā. Viņa — rūdīta diplomāta un valstsvīra bargā, aristokrātiskā seja bija dusmu izķēmota.
— Puika, — viņš teica, — vai nu tu precēsi šo meiteni, vai arī es atņemšu tev mantošanas tiesības. Tu vairs neesi mans dēls.
Jaunais lords Ronalds, kas stāvēja izstiepies kā stīga tēva priekšā, raidīja viņam tikpat izaicinošu skatienu.
— Jūs man esat nulle, — viņš teica. — No šī brīža jūs vairs neesat mans tēvs. Es atradīšu citu. Es precēšu tikai lādu sievieti, ko iemīlēšu. Šī meitene, kuru mēs ne acīs neesam redzējuši . . .
— Muļķi, — sacīja grāfs, — vai tiešām tu atteiksies no mūsu īpašuma un tūkstošgadīgā vārda? Man stāstīja, ka meitene esot skaista, viņas krustmāte piekrīt. Viņi ir franči. Ha! Frančiem tādās lielās ir saprašana.
— Bet kāpēc . . .
— Nekādu «kāpēc»! — atcirta grāfs. — Paklausies, Ronald, dodu tev mēnesi pārdomām. Šo laiku tu pavadīsi te. Ja tu pēc tam neklausīsi manam padomam, es tevi padzīšu ar šiliņu kabatā.
Jaunais lords Ronalds uz tēva dusmu izvirdumu neko neatbildēja, strauji izdrāzās no istabas, strauji uzlēca zirgā un kā traks aizjoņoja visos virzienos.
Tiklīdz bibliotēkas durvis aiz Ronalda bija aizvērušās, grāfs atslīga krēslā. Viņa sejas izteiksme pārvērtās. Tagad tas bija nevis uzpūtīgs augstmanis, bet vajāts noziedznieks.
— Viņam ir jāprec šī meitene, — grāfs murmināja. — Drīz viņa visu uzzinās. Tutčemovs ir izbēdzis no Sibīrijas Viņš visu zina un izstāstīs. Viņas rokās nonāks visas raktuves un līdz ar to šis īpašums, bet es . . . Labi, pietiks.
Grāfs piecēlās, piegāja pie bufetes, izdzēra kausu džina un alus un atkal kļuva par labi audzinātu dižciltīgu angļu aristokrātu.
Tieši šajā brīdī Nošemtozas alejas galā parādījās augsti divriči, kurus vadīja grāfa Noša livrejā ģērbies zirgupuisis. Viņam blakus sēdēja meitene, gandrīz vēl bērns, augumā krietni mazāka par kučieri.
Ar melnām spalvām izrotātā pītā cepure, kas atgādināja ābolu torti, slēpa meitenes seju, kura bija tik līdzīga sejai, ka likās arī patiesi esam seja.
Tā bija — vai mums tas būtu jāsaka? — guvernante Ģertrūde, kam šajā dienā vajadzēja ķerties pie savu pienākumu pildīšanas Nošemtozā.
Tajā pašā brīdī, kad divriči iebrauca alejā, tās otrā galā parādījās slaids, jauns cilvēks, kura iegarenā, aristokrātiskā seja liecināja par viņa izcelsmi un kurš sēdēja zirgā, kam purns bija vēl garāks nekā jātnieka seja.
Kas tad ir šis slaidais, jaunais cilvēks, kurš ar katru zirga soli aizvien vairāk tuvojās Ģertrūdei? Nu, kas viņš ir? Nu, kas tad īsti? Interesanti, vai kāds no maniem lasītājiem nojauš, ka tas nav neviens cits kā lords Ronalds?
Liktenis bija lēmis abiem jaunajiem cilvēkiem satikties. Viņi aizvien vairāk tuvojās viens otram. Vēl vairāk. Beidzot viņi uz īsu brīdi satikās. Braucot garām, Ģertrūde pacēla galvu un palūkojās uz javino augstmani ar acīm, kuras bija tik līdzīgas acīm, ka likās pilnīgi apaļas, bet lords Ronalds pavērsa pret divričos sēdošo meiteni "skatienu,. kas bija tik līdzīgs skatienam, ka tikai gazeles acis vai gāzes radziņš spētu sacensties ar to spožumā.
Vai tā bija mīlas ausma? Pagaidīsim un tad redzēsim. Nebojāsim stāstu.
Parunāsim par Ģertrūdi. Ģērtrūde de Monmorensi Makfi- gina neatcerējās ne tēvu, ne māti. Viņi abi bija miruši daudzus gadus pirms viņas dzimšanas. Par māti viņa zināja tikai to, ka tā bijusi francūziete, neparasti skaista sieviete un ka visi viņas priekšteči un pat darījumu paziņas aizgājuši bojā revolūcijas laikā.
Tomēr Ģertrūde turēja godā savu vecāku piemiņu. Uz krūtīm meitene nēsāja medaljonu, kurā bija ieslēgta mātes miniatūra, bet uz muguras viņai karājās tēva dagerotips. Piedurknē viņa nēsāja vecmāmiņas portretu, zābaciņos — brālēnu un māsīcu ģīmetnes, bet zem sevis . . . Bet pieliek, pilnīgi pieliek.
Par tēvu Ģertrūde zināja vēl mazāk. Viņš bijis augstdzimis anglis, kas dzīvojis ārzemēs, klejodams no vienas valsts uz otru, — tas bija viss, ko viņa zināja. Viņš bija atstājis mantojumā Ģertrūdei tikai krievu gramatiku, rumāņu idiomu vārdnīcu, teodolītu un kādu sacerējumu par kalnrūpniecības tehniku.
Kopš agras bērnības Ģertrūdi bija audzinājusi krustmāte. Viņa bija rūpīgi mācījusi meitenei kristietības pamatus un — drošs paliek drošs — iepazīstinājusi arī ar musulmanismu.
Kad Ģertrūdei bija septiņpadsmit gadu, krustmāte bija nomirusi ar trakumsērgu.
Nāves apstākļi bija mīklaini. Todien viņu bija apmeklējis kāds bārdains savādnieks krievu apģērbā. Pēc svešinieka aiziešanas Ģertrūde atrada krustmāti kolapsa stāvoklī, pēc kura iestājās elipse, un no tās vājiniece vairs neatlaba.
Lai izvairītos no baumām, paziņoja, ka nāves cēlonis bijusi trakumsērga. Tā Ģertrūde palika šajā pasaulē viena pati. Radās jautājums — ko lai iesāk?
Kādu dienu, kad Ģertrūde apcerēja savu likteni, viņai acīs iekrita kāds sludinājums:
«Vajadzīga guvernante, kam ir zināšanas franču, itāliešu,
krievu in rumāņu valodā, mūzikā un kalnrūpniecībā. Alga- mārciņa 4 šiliņi 4,5 peniji gadā. Pieteikties no 11.30 līdz 11.35 pie grāfienes Nošas Belgreivterasē 41—6.»
Ģertrūde bija no dabas ļoti apķērīga meitene, un pēc nepilnu pusstundu ilgas prātošanas viņa pievērsa uzmanību dīvainajai sakritībai starp sludinājumā izteiktajām prasībām un to, ko viņa pati pieprata.
Noteiktajā laikā Ģertrūde Belgreivterasē stādyās priekšā grāfienei Nošai, kas sagaidīja meiteni tik apburoši, ka viņa uzreiz jutās kā mājās.
— Jūs pārvaldāt franču valodu?—jautāja grāfiene.
— Oh, oui, — kautri atbildēja Ģertrūde.
— Un itāliešu valodu? — turpināja grāfiene.
— Oh, si, — atbildēja Ģertrūde.
— Un vācu valodu,? — sajūsmināta jautāja grāfiene.
— Ach, ja, — atteica Ģertrūde.
— Un krievu valodu? ;
— vau.
— Un rumāņu valodu?
— Yep.
Meitenes neparasto valodas zināšanu pārsteigta, grāfiene vērīgi paskatījās uz viņu. Kur viņa bija redzējusi šos vaibstus? Viņa domīgi pārlaida roku pār pieri un nospļāvās uz grīdas, bet seja kā bija, tā palika neatminēta.
— Pietiek, — viņa teica. — Es jūs pieņēmu no šodienas. Rīt jūs dodaties uz Nošemtozu un sākat mācīt bērnus. Gribu piebilst, ka jūs, cerams, palīdzēsit grāfam likt galā ar viņa Krievijas korespondenci. Viņam ir liela paju daļa Čminskas rūdas raktuvēs.
Čminska! Kāpēc šis vienkāršais vārds tik dīvaini atbalsojās Ģertrūdes ausīs? Kāpēc? Tāpēc, ka šis vārds ar viņas tēva roku bija ierakstīts viņa kalnrūpniecības grāmatas titullapā. Kāds noslēpums te gaidīja savu atminējumu? Jau ilgus gadus gaidīja.
Nākamajā dienā Ģertrūde brauca pa Nošemtozas aleju.
Viņa izkāpa no divričiem, izgāja cauri septiņās rindās izkārtotu livrejotu sulaiņu falangai un, iedevusi katram no viņiem pa sovrinam, iegāja pilī:
— Laipni lūdzam, — teica grāfiene, palīdzēdama Ģertrūdei uznest augšā ceļasomu.
Pēc īsa brīža meitene nonāca lejā un tika ievestā bibliotēkā, kur viņu stādīja priekšā grāfam. Līdzko grāfs ielūkojās jaunās guvernantes sejā, viņš acīm redzami satrūkās. Kur viņš bija redzējis šos vaibstus? Kur? Zirgu skriešanās sacīkstēs vai teātrī? Omnibusā? Nē! Kaut kāds netverams atmiņu pavediens nedeva mieru prātam. Viņš lieliem soļiem steigšus piegāja pie bufetes, iztukšoja pusotra kausa brendija un atkal kļuva nevainojamais angļu džentlmenis.
Kamēr Ģertrūde ir aizgājusi uz bērnistabu iepazīties ar abiem zeltainajiem mazulīšiem, par kuriem viņai būs jārūpējas, bildīsim kādu vārdu par grāfu un viņa dēlu.
Lords Nošs bija īsts angļu augstmaņa un valstsvīra paraugs. Diplomātiskajā dienestā pavadītie gadi bija apveltījuši viņu ar neparastu izmaņu un cēlumu, bet ilgā uzturēšanās Svētās Helēnas salā, Pitkerna salā un Hamiltonā (Ontario) padarījusi nejūtīgu pret ārējiem iespaidiem. Būdams grāfistes zemessardzes kasiera vietnieks, viņš bija iepazinis skarbo armijas dzīvi, bet mantotais Svētdienas Bikšu Padevēja amats bija devis viņam iespēju tieši saskarties ar pašu Karalisko Augstību.
Ar kaislību uz izpriecām brīvā dabā grāfs bija izpelnījies savu nomnieku mīlestību. Kā aizrautīgs sportists viņš pārspēja visus lapsu medībās un medībās ar suņiem, cūku kaušanā, sikspārņu Ķeršanā un cilās savai šķirai piederīgās izklaidēs.
Šajā ziņā lords Ronalds bija atsities tēvā. Jau no paša sākuma zēns bija viesis lielas jo lielas cerības. Itonā viņš bija parādījis spožu volāna spēles prasmi, bet Kembridžā bijis klasē pirmais rokdarbos. Viņa vārdu jau čukstus minēja saistība ar Visanglijas galda tenisa čempionātu; uzvara lajā neapšaubāmi nodrošinātu viņam vielu parlamentā.
Tā guvernante Ģertrūde iekārtojās Nošemtozā.
Strauji ritēja dienas un nedēļas.
Skaistās bārenites nemākslotā pievilcība valdzināja visu sirdis. Abi mazie audzēkņi kļuva par vasku viņas rokās. «Mans mīl tevi,» mēdza teikt mazā Reisbelfrīda, ielikusi zelta galviņu Ģertrūdei klēpi. Pat kalpi mīlēja viņu. Kad meitene vēl bija gultā, virsdārznieks atnesa viņai skaistu rožu buķeti, otrais dārznieks — agro ziedkāpostu galviņu, trešais — vēlo sparģeļu dzinumus un pat desmitais un vienpadsmitais — biešu lakstus vai siena klēpi. Viņas istaba augū dienu bija pilna ar dārzniekiem, bet vakaros pavecais virssulainis, bāre- nīles vientulības aizkustināts, bikli klauvēja pie durvīm un atnesa viņai rudzu viskiju ar zelteri vai lēto Pitsburgas cigāru kārbu. Pat mēmie radījumi likās jūsmojam par viņu, kā jau nu tādi radījumi prot. Mēmie kovārņi sēdās viņai uz pleca, bet, kad meitene gāja pastaigāties, mēmie suņi 110 visas apkaimes tecēja viņai nopakaļ.
Bet Ronalds? Ko nu Ronalds! Jā, nudien . . . Viņi jau bija tikušies. Bija arī runājuši.
— Pretīga, — Ronalds bija atbildējis.
«Pretīga!» Šis vārds cauru dienu skanēja Ģertrūdes ausīs.
Pēc tam viņi pastāvīgi bija kopā. Dienā abi spēlēja tenisu un galda tenisu, vakarā saskaņā ar šeit iedibināto kārtību spēlēja ar grafu un grāfieni pokeru uz divdesmit pieciem centiem, pēc tam divatā sēdēja verandā 1111 skatījās, kā cēlā lokā virs apvaršņa paceļas mēness.
Pēc neilga laika Ģertrūde atskārta, ka lords Ronalds izjūt pret viņu lielāku maigumu, nekā vajadzīgs galda tenisa spēlē. Reizēm, īpaši pēc pusdienām, jaunekli viņas klātbūtnē pārņēma dziļa destrukcija.
Reiz vēlu vakarā, kad Ģertrūde aizgāja uz savu istabu un, iekams meklēja spilvenu, vispirms gatavojās noģērbties, citiem vārdiem —-pirms gulētiešanas viņa atdarīja (atvēra) logu un saskatīja (ieraudzīja) lorda Ronalda seju. Viņš sēdēja zem loga ērkšķu krūmā, un augšup pavērstā seja bija nāves bāla.
Pa to laiku gāja diena pēc dienas. Dzīve Tozā ritēja lielai angļu saimniecībai ierastajā gaitā. Pulksten septiņos gongs aicināja celties, astoņos rags sauca brokastīs, pusdeviņos svilpe mudināja neaizmirst lūgšanu, vienos pusmastā uzvilkts karogs bija zīme, ka jāiet uz lenču, četros šautene darīja zināmu, ka ir klāt pēcpusdienas tējas reize, deviņos pirmais zvans pavēstīja, ka laiks pārģērbties, ceturksni pāri deviņiem otrais zvans paziņoja, ka jāturpina pārģērbšanās, bet pusdes- mitos gaisā uzvijusies raķete lika saprast, ka pusdienas ir gatavas. Pusnaktī pusdienas bija galā, un vienos naktī zvana skaņas aicināja visus mājiniekus uz vakara lūgšanu.
, Mēnesis, ko grāfs bija atvēlējis lordam Ronaldam, gāja uz beigām. Bija jau piecpadsmitais jūlijs, pēc vienas vai divām dienām pienāca septiņpadsmitais jūlijs un gandrīz tūlīt pēc tam — astoņpadsmitais jūlijs.
Dažreiz grāfs, saticis Ronaldu zālē, bargi noteica:
— Atceries, zēi, — vai nu tu piekritīsi, vai arī es liegšu tev mantojumu.
Bet ko grāfs domāja par Ģertrūdi? Tās bija vienīgais rūgtais piliens meitenes laimes kausā. Kaut kādu Ģertrūdei neizprotamu iemeslu dēļ grāfs izrādīja acīm redzamu nepatiku pret viņu.
Reiz, kad meitene gāja gar bibliotēkas durvīm, grāfs laida viņai ar zābaku kalpiņu. Citreiz, divatā ieturot lenču, viņš tai brutāli iesita pa seju ar cīsiņu.
Meitenes pienākums bija tulkot grāfam viņa Krievijas korespondenci. Veltīgi viņa meklēja tajā noslēpuma atminējumu. Reiz grāfs saņēma no Krievijas telegrammu. Ģertrūde to skaļi nolasīja viņam: «Tutčemovs aizgāja pie šīs sievietes. Viņa ir mirusi.»
Grāfs kļuva zili melns aiz niknuma, tieši tajā dienā viņš iesila Ģertrūdei ar cīsiņu.
Tad kādu dienu, kad grāfs bija prom sikspārņu medībās, Ģertrūde ar īsti sievišķīgu ziņkāri., kas stāvēja augstāk par sliktu izturēšanos, pārlūkoja viņa korespondenci un pēkšņi atrada noslēpuma atminējumu.
Lords Nošs nebija likumīgais Tozas īpašnieks. īstais mantinieks, viņa attāls radinieks, vecākās Nošu līnijas pēctecis, bija miris Krievijā cietumā, kur viņu ar savām inlrigāin bija novedis grāfs, toreizējais sūtnis Čminskā. Šī radinieka meita bija īstā Nošemtozas īpašniece.
Ģertrūdei atklājās visa ģimenes vēsture, viņas acu priekšā izklātie papīri neizpauda vienīgi likumīgā mantinieka vārdu.
Dīvaina ir sievietes sirds. Vai jūs domājat, ka Ģertrūde ar nicinājumu novērsās no grāfa? Lika pagaidīt. Meitenes pašas bēdīgais liktenis bija iemācījis viņai līdzjūtību.
Tomēr noslēpums joprojām palika neatminēts. Kāpēc grāfs jūtami nodrebēja ikreiz, kad ieskatījās viņai sejā? Dažreiz viņš palēcās kādus četrus centimetrus, tā ka visiem tas krita acīs. Tādos gadījumos grāfs skubīgi iztukšoja kausu ruma ar Višī ūdeni un atkal kļuva tas pats nevainojamais angļu džentlmenis.
Atrisinājums tuvojās ātri. Ģertrūde visu mūžu nespēja aizmirst šo dienu.
Tajā vakarā Nošemlozā notika liela balle. Bija ielūgti visi kaimiņi. Kā nojautā bija pukstējusi Ģertrūdes sirds, un ar kādu satraukumu viņa bija pārcilājusi savu trūcīgo garderobi, lai nezaudētu cieņu lorda Ronalda acīs! Viņas tualetes patiešam bija nabadzīgas, toties viņai lieti noderēja no mātes francūzietes manlolā iedzimtā prasme ģērbties. Ģertrūde iesprauda matos vienu vienīgu rozi, bet no vecām avīzēm un lietussarga ribām sameistaroja sev tādu kleitu, kas darītu godu jebkuras valdošās dinastijas galmam. Viņa apjoza ap vidu maisa auklu, bet pie auss diegā piekāra mātes atstatas vecas mežģīnes gabalu.
Ģertrūde bija visu uzmanības centrā. Līganā solī ļaujoties mūzikas skaņām, viņa likās pats gaiša, meitenīga šķīstuma iemiesojums, par ko nebija ie'spējams pārmērīgi nesa- jūsmināties.
Balle bija sasniegusi kulmināciju. Tā ritēja pilnā sparā.
Ronalds ar Ģertrūdi stāvēja krūmos. Viņi skatījās viens otram acīs.
— Ģertrūde, — viņš teica, — es tevi mīlu.
Tie bija vienkārši vārdi, tomēr tie lika notrīsēt katrai meitenes tērpa šķiedriņai.
— Ronald! — viņa izdvesa un apkrita jauneklim ap kaklu.
Šajā brīdī mēness gaismas apspīdēts viņiem aiz muguras
nostājās grāfs. Viņa skarbie vaibsti tagad bija neganta sašutuma izķēmoti.
— Tad tā gan! — viņš uzrunāja Ronaldu. — Rādās, ka tu esi izvēlējies.
— Esmu, — augstprātīgi atteica Ronalds.
— Tātad tu labāk preci šo nabadzīgo meiteni nekā mantinieci, kuru es tev esmu izvēlējies.
Ģertrūde apjukusi skatījās te uz tēvu, te uz dēlu.
— Jā, — atbildēja Ronalds.
— Lai tā būtu, — sacīja grāfs un, iztukšojis līdzi paņemto kausu, atguva mieru. — Tādā gadījumā es liedzu tev mantojumu. Ej prom — un tā ka vairs nespertu te savu kāju!
— Iesim, Ģertrūde, — maigi teica Ronalds, — iesim kopā.
Ģertrūde stāvēja viņu priekšā. Roze bija izkritusi viņai
no matiem. Mežģīne nokritusi no auss, un ap vidu apsietā aukla atraisījusies vaļā. Avīzes saburzījušās līdz nepazīšanai. Bet pat tāda — izspūrusi un nevīžīgi ģērbusies — viņa nezaudēja pašsavaldīšanos.
— Nemūžam! — viņa apņēmīgi teica. — Es nemūžam nepieņemšu no tevis šo upuri, Ronald. — Tad, pagriezusies pret grāfu, .ledainā tonī piebilda: — Ser, es izjūtu ne mazāku lepnumu kā jūs. Mečņikova Makfigina meita nelūdz labdarību nevienam.
To teikdama, viņa izvilka no azotes tēva dagerotipu un piespieda to pie lūpām.
Grāfs salēcās kā aizšauts.
— Šis vārds! — viņš iesaucās. — Šī seja! Šī fotogrāfija! Pagaidiet!
Nu, lūk, pēc nobeiguma nav vajadzības. Mani lasītāji jau sen ir visu nopratuši. Mantiniece bija Ģertrūde.
Mīlētāji apskāvās. Grāfa lepnā seja atmaiģa.
— Lai dievs jūs svētī! — viņš teica.
Zālājā iznāca grāfiene un viņas viesi. Austošās dienas gaismā visi līksmi sveica jauno pāri.
Ģertrūde un Ronalds apprecējās. Viņu laime bija pilnīga. Ko vēl var piebilst? Jā, Itik, ko. Pēc dažām dienām grāfu nogalināja medībās. Grāfieni nospēra zibens. Abi bērni noslīka aka. Tādējādi Ģertrūdes un Ronalda laime bija pilnīga.