Tas notika bruņniecības ziedu laikos.
Saule lēni rietēja austrumos, šad un tad gan paceldamās augšup, gan krizdama lejup un ar saviem dziestošajiem stariem apspīdēdama drūmās Bugensbergas pils torņus.
Izolde Smuidrā stāvēja kādā no robotajiem lornīšiem. Viņas rokas bija izstieptas tukšumā un il kā sarunā ar debesīm uz augšu pavērstā seja pauda neprātīgas skumjas.
Beidzot viņa nočukstēja: — Silvestr, — un laiku pa laikam no viņas krūtīm izlauzās dziļa nopūta.
Likās, ka šī skaistumā silfīdai līdzīgā un gaisīgā būtne tikpat kā neelpo.
Un viņa patiešām gandrīz vai neelpoja.
Tievais, lokanais un smuidrais slāvs bija graciozs kā meridiāns. Viņas ķermenis šķila esam pārāk trausls, lai kustētos, bet vaibsti bija veidoti tik smalki, it kā lai nepieļautu pal prāta darbības iespēju.
Viņas plecus skāva krokās lejup krītošs tumši zils apmetnis, viduklī apņemts ar joslu, kuras galus savienoja sudraba sprādze; krūtis sedza ar rokām darinātu mežģīņu ņieburs, kas beidzās ar kruzuļolu apaļu apkakli; galvā viņai bija augsta, smaila cepure, kas līdzinājās ugunsdzēšanas aparātam un bija atliekta atpakaļ četrdesmit piecu grādu leņķī.
— Silvestri — čukstēja Izolde. — Silvestri
Un viņa atkal un atkal lauzīja rokas, kā prātu zaudējusi, un murmināja:
— Viņš nenāk . . .
Saule norietēja, un pār zemi nolaidās nakts, ietīdama tumsā drūmīgo Bugensbergas pili un seno pilsētu tās piekājē. Tumsai biezējot, pils logi ieliesmojās ugunssarkani, jo bija ziemsvētki un pils lielajā zālē nolika dzīres: Bugensbergas markgrāfs bija sarīkojis mielastu, lai nosvinētu savas meitas Izoldes saderināšanos ar Dīteru Desmildolāru Naudaszīmi.
Uz šo mielastu markgrāfs bija ielūdzis visus savus lēņu kungus un vasaļus — Andrcasu Aizsmakušo, Sebasliānu Spīļ- asli, Rollo Ruma Pudeli un daudzus citus.
Lēdija Izolde tajā laikā stāvēja uz robotā mūra un sēroja par tālo Silvestru.
Silvestru un Izoldi saistīja tā tīrā un gandrīz vai dievišķā mīlestība, kas bija sastopama tikai viduslaikos.
Viņi ne reizi nebija redzējuši viens otru. Silvestrs nekad nebija redzējis Izoldi, Izolde nekad nebija redzējusi Silvestru. Viņi nekad nebija dzirdējuši viens otra balsi. Viņi nekad nebija satikušies. Viņi nepazina viens otru.
Un tomēr viņi mīlēja.
Mīlestība bija pārņēmusi viņus negaidīti un romantiski, ar visu savu mistisko burvību, kas ir mīlestības vislielākā laime.
Reiz pirms daudziem gadiem Silvestrs bija ieraudzījis Izoldes Smuidrās vārdu uzrakstītu uz žoga.
Viņš bija nobālējis, paģībis un nevilcinoties devies uz Jeruzalemi.
Tajā pašā dienā Izolde, iedama pa vienu no Ģentes ielām, bija ieraudzījusi uz veļas auklas karajainies Silvestra ģerboni.
Viņa bija ieslīgusi savas ģērbējas rokās drīzāk mirusi nekā dzīva.
Kopš tās dienas viņi mīlēja viens otru.
Izolde bieži rīta agrumā izgāja no pils pastaigāties ar Silvestra vārdu uz lūpām. Viņa teica šo vārdu kokiem. Viņa čukstēja to puķēm. Viņa dvesa to putniem. Daudzi no tiem zināja šo vārdu. Reizumis viņa jāja ar savu aidinieku pa smilšaino liedagu un sauca «Silvestri» viļņiem. Citu reizi viņa teica šo vārdu zālei, malkas grēdai vai pat ogļu kalulzei.
Kaut arī Silvestrs un Izolde ne reizi nebija tikušies, viņi glabāja atmiņā viens otra vaibstus. Silvestrs nēsāja zem bruņukrekla no ziloņkaula izgrieztu miniatūru Izoldes portretu. Viņš to bija atradis pilskalna klints piekājē starp pašu pili un veco Ģentes pilsētu, kas pletās apkārt lai.
Kā viņš zināja, ka tā ir Izolde?
Viņam nebija jājautā.
Sirds to bija pateikusi.
Mīlestības acis nav iespējams maldināt.
Bet Izolde? Arī viņa glabāja zem korsetes Silvestra Svārpsta miniatūru. Viņa bija ieraudzījusi to apkārtklejojoša tirgotāja paunā un aldevusi par to savu pērļu rotu. Kā viņa varēja zināt, ka tas ir viņš, ka tas ir tieši viņa portrets? Tāpēc, ka zem portreta bija košs ģerbonis. Tas pats heral- diskais zīmējums, kas bija licis notrīsēt viņas sirdij. Vai viņa gulēja cieši aizmigusi vai bija nomodā, Silvestra ģerbonis allaž rēgojās acu priekšā: lauva dabiskā krāsā uz sarkana fona laukuma vienā ceturtdaļā un suns nedabiskā krāsā griķu laukā trīs ceturtdaļās.
Izoldes mīlestība dega ar tīru uguni, un Silvestra mīlestība dega ar tikpat tīru liesmu.
Tikko Silvestra sirdī bija iemājojusi mīlestība, viņš apņēmās veikl pārgalvīgu varoņdarbu vai piedalīties riskantā pasākumā, parādīt ārkārtīgu drosmi, tādējādi apliecinot, ka ir cienīgs bildināt Izoldi.
Viņš svinīgi apsolīja sev, ka pirms varoņdarba veikšanas neēdīs neko citu kā tikai ēdienu un nedzers neko cilu kā tikai dzērienu.
Tāpēc viņš tūlīt bija devies uz Jeruzalemi, lai par godu Izoldei nonāvētu saracēni. Viņš arī atņēma dzīvību vienam, turklāt diezgan lielam. Joprojām atcerēdamies savu solījumu, viņš tūlīt atkal devās ceļā, šoreiz uz Panonijas robežām, apņēmies par godu Izoldei nogalināt turku. No Panonijas viņš aizdrāzās uz Skotiju, kur par godu Izoldei nobeidza kaledo- nieti.
Katru gadu un katru mēnesi Silvestrs paveica jaunu, neredzētu varoņdarbu par godu Izoldei.
Bet Izolde pa to laiku gaidīja.
Nevar teikt, ka viņai būtu trūcis pielūdzēju. Izoldei Smuidrajai bija ļoti daudz aplidolāju, kas bija gatavi izpildīt viņas vismazākos gražus.
Vīri ar ieročiem katru dienu viņai par godu pastrādāja varoņdarbus. Lai izpelnītos Izoldes mīlestību, pielūdzēji bija gatavi sevi pazudināt. Izoldes dēļ Ulrihs Ūdrs ielēca jūrā. Konrāds Kokosrieksts no pils augstākā torņa iegāzās uz galvas dubļos. Bertolds Bezcerīgais pats savā jostā pakārās riekstkokā un turējās pretī, kad viņu mēģināja nolaist zemē. Izoldes dēļ Jūliuss Jūtīgais iedzēra sērskābi.
Izolde Smuidrā tomēr palika vienaldzīga pret šiem uzmanības pierādījumiem.
Veltīgi viņas pamāte Klotilde Kaulainā skubināja pameitu precēties. Veltīgi viņas tēvs, Bugensbergas markgrāfs, pieprasīja, lai meita izvēlas kādu no daudzajiem pielūdzējiem.
Viņas sirds palika negrozāmi uzticīga Svārpstam.
Laiku pa laikam iemīlējušies apmainījās ar mīlestības zīmēm.
No Jeruzalemes Silvestrs atsūtīja viņai spieķi ar iegriezumu kā savas mūžīgās uzticības apliecinājumu. No Panonijas viņš atsūtīja dēļa galu, bet no Venēcijas apmēram divas pēdas augstus mucas steķus. Visu to Izolde glabāja kā dārgumu, bet naktī slēpa zem spilvena.
Beidzot pēc daudzu gadu klejojumiem Silvestrs nolēma vainagot savu mīlestību ar pēdējo varoņdarbu par godu Izoldei.
Viņš saprātoja aigriezties Ģentē, naktī uzrāpties pilskalnā un pierādīt savu mīlestību, par godu Izoldei nonāvējot viņas tēvu, nometot no mūra pamāti un nolaupot viņu pašu.
Nezaudējot laiku, Silvestrs steidza īstenot savu nodomu. Piecdesmit uzticamu cīņasbiedru pavadībā ar Karlo Korķu Viļķi un Indriķi īlenu priekšgalā viņš devās uz Ģenti. Nakts aizsegā viņi sasniedza pilskalna piekāji un četrrāpus cits āiz cita rausās augšup pa taku, kas veda uz cietokšņa vārtiem. Ap pulksten sešiem viņi bija pieveikuši vienu loku. Pulksten septiņos viņi bijā norāpojuši otru loku, bet tajā laikā, kad dzīres pilī bija sasniegušas kulmināciju, viņi rāpoja ceturto apli.
Silvestrs Svārpsts līda pirmais. Viņa bruņukrekls bija paslēpts zem raiba apmetņa, rokā viņš turēja ragu.
Saskaņā ar norunu Silvestram bija jāiekļūst pa sētas vārtiem pilī, veikli jānozog markgrāfam galveno vārtu atslēga un tad, pūšot tauri, jādod līdzgaitniekiem uzbrukuma signāls. Ak vai! Vajadzēja steigties, jo šajā ziemsvētku naktī markgrāfs, kam bija apnikusi Izoldes ietiepība, bija nolēmis aplaimot Dīleru Desmitdolaru Naudaszīmi, aldodot viņam meilas roku.
Dzīres lielajā zālē ritēja pilnā sparā. Milzīgais markgrāfs sēdēja galda galā un tukšoja vīna kausus citu pēc cita, uzsaukdams tostus Diteram Desmildolāru Naudaszīmei, kas, izpušķojies ar spalvām un apbruņojies, sēdēja viņam blakus.
Markgrāfs julās bezgala jautrs, tāpēc ka viņam pie kājām tupēja jaunais āksts, kuru senešals nule bija ielaidis pa sētas vārtiem un kura nenodrāztie joki lika markgrāfa varenajām krūtīm atkal un atkal kratīties smieklos.
— Dieva vārds, — viņš, nevaldāmi spurkdams, teica, — savu mūžu neesmu dzirdējis neko tamlīdzīgu! Tātad vedējs sacīja svētceļniekam: ja jau tas lūdzis izsēdināt viņu no ratiem šajā pilsētā, tad vedējam tas arī jāizdara, kaut gan vēl ir agra rīta stunda. Svētais Pankrātij, kur tas puisis rāvis tik jaunu atgadījumu? Nu, izstāsti vēlreiz, lai es to iegaumēju.
Un cienījamo kungu atkal sagrāba īsta smieklu lēkme.
Šajā brīdī Silvestrs—jo maskētais āksts nebija neviens cits kā viņš pats — metās virsū markgrāfam un norāva lielo vārtu atslēgu, kas klinkstēja tam pie jostas. Tad, aizsviedis prom āksta apmetni un cepuri, viņš, bruņukreklam mirdzot, izslējās visā augumā. Ar vienu roku viņš vicināja divgal- vaino krustnešu vāli, otrā turēja ragu.
Viesi trūkās kājās, tverdami dunčus.
— Silvestrs Svārpsts! — viņi kliedza.
— Mierā!—pavēlēja Silvestrs. — Jūs esat manās rokās!
Un, pielicis pie lūpām ragu un dziļi ievilcis elpu, no visa
spēka iepūta ragā.
Tad iepūta vēlreiz — arī no visa spēka.
Ne skaņas.
Rags nepūta.
— Grābiel viņu ciet!—kliedza markgrāfs.
— Pagaidiet, — teica Silvestrs, — es prasu ievērot bruņniecības likumus. Esmu ieradies še pēc lēdijas Izoldes, kuru jūs esat saderinājis ar Dīteru. Ļaujiet man cīnīties ar Dīteru divkaujā — vienam pret vienu!
Atskanēja piekrišanas saucieni.
Divkauja bija drausmīga.
Vispirms Silvestrs, abās rokās augstu atvēzējis vāli, ar briesmīgu spēku gāza pa Dītera bruņucepuri. Pēc tam Silvestrs mierīgi stāvēja un Dīlers, pacēlis savu vāli, gāza ar to viņam pa galvu. Pēc lain Dīters mierīgi pagrieza muguru un Silvestrs, atvēzējis vāli sāniski, šaušalīgi iezvēla viņam pa muguras apakšdaļu. Dīters zvēla pretī. Tad Dīters nokrita četrrāpus un Silvestra vāle trāpīja viņam pa muguru. Tā bija īsta izmaņas un prasmes pārbaude. Kādu laiku cīņas iznākums" likās apšaubāms. Tad Dītera bruņās sāka parādīties iedobes, viņa sitieni kļuva aizvien vārgāki, un viņš nokrita garšļaukus. Silvestrs izmantoja šo priekšrocību un sadauzīja pretinieku plakanu kā sardīņu kārbu. Uzlicis kāju Dīleram uz krūtīm, Silvestrs nolaida sejsegu un raidīja skatienu visapkārt.
Šajā mirklī atskanēja tālu sadzirdams kliedziens.
Čīniņa trokšņa satraukta, zālē iesteidzās Izolde Smuidrā.
Brīdi iemīlējušies skatījās viens uz otru.
Tad ar neprātīgu sāpju izteiksmi sejā viņi paģībusi nogāzās zemē katrs uz savu pusi.
Bija notikusi kļūdīšanās.
Silvestrs nebija Silvestrs, un Izolde nebija Izolde. Miniatūras bija viņus maldinājušas. Portretos bija attēlotas pavisam citas personas.
Nožēlas straumes pārplūdināja mīlētāju sirdis.
Izolde domāja par nelaimīgo Dīteru, kas bija saplacināts kā spēļu kārts un sakropļots līdz nepazīšanai, par Konrādu Kokosriekstu, kas bija uz galvas iegāzies dubļos, par Jūliusu Jūtīgo, kas pēc sērskābes iedzeršanas bija sarāvies čokurā aiz ' sāpēm.
Savukārt Silvestrs domāja par bojā aizgājušajiem sara- cēņiem un nogalinātajiem turkiem.
Un tas viss bija par neko!
Viņu mīlestība bija palikusi bez apbalvojuma. Neviens no viņiem nebija tas, par ko otrs viņu bija uzskatījis. Tāds liktenis ir mīlestībai visā pasaulē — lūk, šī viduslaiku stāsta alegorija.
Abu mīlētāju sirdis salūza.
Viņi izlaida garu.
Pa to laiku Karlo Korķu Viļķis, Indriķis īlens un četrdesmit viņu līdzgaitnieki, pakaļgalus izslējuši augstāk par visu pārējo ķermeni, cik naski vien jaudādami, rāpus mudījās lejup pa līkumoto taku.