Dižais Detektīvs sēdēja savā kabinetā.
Viņam bija mugurā garš, zaļš talārs ar ļoti platām piedurknēm, kura atlokos sasprausts kāds pusducis slepenu dažnedažādu pazīšanas nozīmīšu.
Viņam aiz muguras uz speciāla pakaramā bija pakārti trīs vai četri pāri vaigubārdu. Pa tvērienam atradās aizsargbrilles, zilas brilles un automobilistu acenes.
Vienā acumirklī Dižais Detektīvs varēja nomaskēties līdz nepazīšanai.
Viņam blakus uz krēsla stāvēja spainis ar kokaīnu un smeļamais kauss.
Viņa seja bija neizdibināma.
Uz galda gulēja kriptogrammu kaudzīte. Dižais Detektīvs ar skubu atplēsa tās citu pēc citas, atšifrēja un svieda blakus esošajā kriptogramvadā.
Pie durvīm viegli pieklauvēja.
Dižais Detektīvs steigšus uzrāva mugurā raibu domino, pielika melnu vaigubārdu un uzsauca:
— Iekšā!
Ienāca sekretārs.
— Ā, — teica detektīvs, — tas esat jūs!
Viņš nometa masku.
— Ser, — teica jaunais cilvēks, stipri uztraucies, — ir atgadījies kaut kas mīklains.
— Ā, — sacīja Dižais Detektīvs, acīm iemirdzoties, — kaut kas tāds, ka visa kontinenta policija ir galīgi apjukusi?
— Policija ir tā apjukusi, — teica sekretārs, — ka visi aģenti satriekti guļ gar zemi, daudzi no viņiem izdarījuši pašnāvību.
— Tā, — teica detektīvs, — un otra tāda mīklaina gadījuma nav Londonas policijas annālēs?
— Jā gan.
— Un jādomā, — teica detektīvs, — ka ar to saistīti vārdi, kurus izrunājot jūs tik tikko uzdrīkstaties elpot vai pirms kuru izrunāšanas jums vismaz jāizskalo rīkle?
— Pilnīgi pareizi.
— Un tas var draudēt, es pieļauju, ar tik briesmīgiem diplomātiskiem sarežģījumiem, ka, gadījumā ja mums neizdosies atklāt šo noslēpumu, Anglija sešpadsmit minūšu laikā atradīsies karastāvoklī ar visu pārējo pasauli?
Sekretārs, vēl joprojām satraukumā drebēdams, atbildēja apstiprinoši.
— Un beidzot, — teica Dižais Detektīvs, — noziegums droši vien pastrādāts gaišā dienas laikā kaut kur pie ieejas Anglijas bankā vai apakšnama garderobē un policijai pašā deguna galā?
— Viss nolicis tieši tādos apstākļos, — apstiprināja sekretārs.
— Labi, — teica Dižais Detektīvs, — tagad apņemiet sev apkārt šo te, pielīmējiet brūno vaigubardu un pastāstiet man, kas tad ir noticis.
Sekretārs ietinās zilā domino ar mežģīņu ielaidumiem, tad pieliecās un iečukstēja Dižajam Detektīvam ausī:
— Nolaupīts Virtembergas princis.
Dižais Detektīvs uzšāvās augšā no krēsla, kā spērienu pa dibenu dabūjis.
Nozagls princis! Droši vien kāds no Burboniem! Nozū- mēta senas Eiropas dzimtas atvase! Tas nu patiešām bija viņa analītiskā prāta cienīgs noslēpums.
Viņa smadzenes sāka darboties zibens ātrumā.
— Pagaidiet! — viņš uzsauca. — Kā jūs to zināt?
Sekretārs pasniedza telegrammu. Tā bija no Parīzes policijas prefekta. Telegrammā bija teikts: «Nozagts Virtembergas princis. Iespējams, ka nosūtīts tālāk uz Londonu. Viņš jādabū atpakaļ līdz izstādes atklāšanas dienai. Atlīdzība — tūkstoš mārciņu.»
Tā! Princis aizvākts no Parīzes tieši lajā laikā, kad viņa parādīšanās starptautiskajā izstādē varētu izvērsties par ļoti svarīgu notikumu.
Dižajam Detektīvam domāt nozīmēja rīkoties, bet rīkoties nozīmēja domāt. Bieži viņam izdevās darīt kā vienu, tā otru vienlaikus.
— Telegrafējiet uz Parīzi, lai paziņo prinča pazīmes.
Sekretārs palocījās un izgāja.
Tajā pašā mirklī pie durvīm viegli piegrabināja.
Ienāca apmeklētājs. Viņš zaglīgi tuvojās četrrāpus. Uz galvas un pleciem uzmestais kamīna paklājs neļāva saskatīt, kas las lāds ir.
Nepazīstamais aizrāpoja līdz istabas vidum.
Tad viņš piecēlās.
Augstais dievs!
Tas bija Anglijas premjerministrs.
— Jūs! — iesaucās detektīvs.
— Es, — atbildēja premjerministrs.
— Jūs esal ieradies sakarā ar Virtembergas prinča nolaupīšanu?
Premjerministrs satrūkās.
— Kā jūs to zināt? — viņš jautāja.
Dižais I3elektīvs neizdibināmi pasmaidīja.
— Jā, — teica premjerministrs, — es neslēpšu. Esmu ieinteresēts, dziļi ieinteresēts. Atrodiet Virtembergas princi, nosūtiet viņu sveiku un veselu atpakaļ uz Parīzi, un es pielikšu klāt apsolītajai atlīdzībai vēl piecsimt mārciņu. Bet pielūkojiet, — viņš daudznozīmīgi piebilda, iedams ārā no
istabas, — lai nemēģina mainīt viņam iezīmējumu vai cirst nost asti.
Kā tad tā? Cirst nost princim asti? Dižajam Detektīvam noreiba galva. Tātad neliešu banda nolēmusi … Nē taču, tas nebija iespējams!
Pie durvīm atkal pieklauvēja.
Parādījās vēl viens apmeklētājs.
Viņš ielocījās istabā kā tārps, izstiepies uz grīdas visā garumā. Viņš bija ievīstījies garā purpura apmetnī. Piecēlies viņš izbāza no tā galvu.
Augstais dievs!
Tas bija pats Kenlerberijas arhibīskaps.
— Jūsu gaišība! — iesaucās pārsteigtais detektīvs. — Dieva dēļ, necelieties augšā, es jūs lūdzu! Apsēstieties, atgu- lieties, dariet, ko gribat, tikai neslejieties stāvus!
Arhibīskaps noņēma mitru un gurdi pakāra to uz vaigubārdu pakaramā.
— Jūs atrodaties te sakarā ar Virtembergas prinča lietu?
Arhibīskaps nodrebēja un pārkrustījās. Vai tiešām šis cilvēks
bija gaišreģis?
— Jā, — viņš atbildēja, — no meklējuma panākumiem ir atkarīgs daudz kas. Taču es esmu ieradies, lai pateiktu tikai to, ka jūs vēlas redzēt mana māsa. Viņa jau nāk šurp. Viņa ir uzvedusies ārkārtīgi neapdomīgi, un tagad viņas liktenis ir pilnīgi atkarīgs no prinča. Aizgādājiet princi atpakaļ uz Parīzi, citādi viņa ir izputināta.
Arhibīskaps uzlika galvā mitru, atkal pārkrustījās, ietinās apmetnī un, murrādams kā kaķis, četrrāpus atstāja kabinetu.
Dižā Detektīva sejas izteiksme pauda dziļu aizkustinājumu. Grumbas te kļuva dziļākas, te izlīdzinājās.
— Tātad, — viņš nomurmināja, — runa ir par arhibīskapa māsu grāfieni Dešleju.
Pat augstākās sabiedrības dzīves pazinējs Dižais Detektīvs noprata, ka šoreiz viņam ir darīšana ar kaut ko neparastu.
Pie durvīm skaļi pieklauvēja.
Ienāca grāfiene Dešleja. Viņa bija viscaur tērpusies vienās pasakaini dārgās ādās.
Grāfiene bija skaistākā sieviete Anglijā. Viņa valdonīgi ienāca istabā. Tikpat valdonīgi viņa paķēra krēslu un apsēdās, ļaudama skatīt visu savu majestātiskumu.
Grāfiene noņēma savu briljantu tiāru un nolika blakus uz tiaras turētāja, tad attina vaļā pērļu boa un pakāra uz pērļu pakaramā.
— Jūs esat atnākusi, — ierunājās Dižais Detektīvs, — Virtembergas prinča lietā.
— Nožēlojamais kucēns! — ar pretīguma pieskaņu balsī teica grāfiene Dešleja.
Tā, atkal jauni sarežģījumi! Nebūdama iemīlējusies princī, grāfiene nosauc jauno Burbonu par kucēnu.
— Jums acīmredzot rūp viņa liktenis?
— Rūp? — pārjautāja grāfiene. — Un kā vēl! Es taču pati viņu izaudzināju.
— Jūs viņu . . . Ko? — izdvesa Dižais Detektīvs, un viņa parasti bezkaislīgā seja pielija ar košu sārtumu.
— Es pati viņu izaudzināju, — atkārtoja grāfiene, — un tagad varētu dabūt par viņu desmiltūkstoš mārciņu. Tāpēc nav ko brīnīties, ka es gribu, lai viņu gādā atpakaļ uz Parīzi. Tikai ņemiet vērā — ja viņi ir dabūjuši rokā princi un nocirtuši viņam asti vai sabojājuši iezīmējumus uz vēdera, tad labāk lai mierīgi vāc viņu prom.
Dižajam Detektīvam sāka griezties galva, un viņš atspiedās pret sienu. Skaistules aukstasinīgā atzīšanās bija viņu pagalam pārsteigusi. Pati būdama jaunā Burbona māte, nelikumīgi saistīta ar vienu no dižākajām ģimenēm Eiropā, izšķiedusi visu savu bagātību kaut kādas rojālistu sazvērestības vajadzībām, viņa tomēr instinktīvi izpratusi Eiropas politikas likumus un zina, ka prinča dzimumzīmju iznīcināšana varētu laupīt viņam franču tautas simpātijas.
Grāfiene uzlika tiāru un aizgāja.
Ienāca sekretārs.
— Saņemtas trīs telegrammas no Parīzes, — viņš pavēstīja. — Tās ir galīgi nesaprotamas.
Viņš pasniedza pirmo telegrammu.
Tajā bija teikts:
«Virtembergas princim ir garš, spīdīgs deguns, platas ausis, ļoti garš rumpis un īsas pakaļkājas.»
Dižais Detektīvs izskatījās apjucis.
Viņš izlasīja otru telegrammu:
«Virtembergas princi var viegli pazīt pēc dobjās riešanas.»
Un tad trešo:
«Virtembergas princi var pazīt pēc baltās joslas muguras vidū.»
Detektīvs un viņa sekretārs skatījās viens uz otru.
Prātā varēja sajukt, cik neizdibināms bija šis noslēpums.
Beidzot Dižais Detektīvs ierunājās:
— Padodiet man domino! Jādabū rokā visi gali. — Viņš brīdi klusēja, kamēr asais prāts analizēja un savilka kopā viņa rīcībā esošos datus. — Jauns cilvēks … — viņš murmināja. — Acīmredzot jauns, ja jau grāfiene nosauca viņu par kucēnu. Ar garu, spīdīgu degunu . . . Jā, skaidrs, ka nodevies dzeršanai. Balta josla muguras vidū . . . Izlaidīgās dzīves seku pirmā pazīme … Jā, ja, ar šiem pavedieniem es ātri vien tikšu viņam klāt.
Dižais Detektīvs piecēlās.
Viņš ietinās garā, melnā apmetnī. Tualeti papildināja balta vaigubārda un zilas acenes.
Pilnīgi nomaskējies, viņš devās ceļā.
Sākās meklējumi.
Četrās dienās viņš izložņāja visus Londonas nostūrus.
Viņš iegriezās katrā lielās pilsētas bārā. Katrā viņš iztukšoja glāzi ruma. Dažos bāros viņš iegāja, pārģērbies par matrozi, citos — par kareivi. Vēl citos viņš parādījās garīdznieka izskatā. Viņš maskējās nevainojami. Tā kā viņš vienmēr maksāja skaidrā naudā, neviens nepievērsa viņam uzmanību.
Meklējumiem nebija panākumu.
Divus jaunus cilvēkus, par kuriem radās aizdomas, ka viņi viens vai olrs ir princis, apcietināja, bet, kā i/radījās. abus tūlīt vajadzēja palaist brīvībā.
Abu pazīmes nesakrita pilnīgi.
Vienam bija garš, spīdīgs deguns, bet nebija zīmes uz muguras.
Otram bija zīme uz muguras, bet viņš neprata riet.
Neviens no viņiem nebija jaunais Burbons.
Dižais Detektīvs turpināja meklējumus.
Viņš neapstājās nekādu šķēršļu priekšā.
Kādu nakti viņš slepeni ielavījās premjerministra mājā. Pārmeklēja lo no augšas līdz apakšai. Nomērīja visas durvis un logus. Izcilāja grīdas dēļus. Izpētīja ūdensvadu un kanalizāciju. Pārbaudīja mēbeles. Neko neatrada.
Tikpat klusi viņš iezagās arhibīskapa pilī. Pārmeklēja to no augšas līdz apakšai. Pārģērbies par kora zēnu, piedalījās dievkalpojumos. Neko neatrada.
Vēl joprojām nezaudēdams cerību, Dižais Detektīvs iekļuva grāfienes Dešlejas namā. Pārģērbies par istabeni, iestājās darbā pie grāfienes.
Beidzot viņš uzķēra pavedienu, kas noveda pie noslēpuma atminējuma.
Grāfienes buduārā pie sienas karājās liela ierāmēta gravīra.
Tas bija portrets.
Zem tā bija paraksts:
«Virtembergas princis.»
Tas bija lakša portrets.
Ļoti garš rumpis, pialas ausis, nenocirsta aste, īsas pakaļkājas — visas pazīmes saskanēja.
īsā sekundes daļā Dižā Detektīva prātu gluži kā zibens uzliesmojums apgaismoja noslēpuma būtības atminējums.
Princis bija suns!!!
Ātri uzmetis domino virsū istabenes kleilai, viņš izskrēja uz ielas.
Pasauca garām braucošo ekipāžu un viens divi bija savā kantorī.
— Es to atklāju! — gandrīz bez elpas viņš uzsauca sekretāram. — Noslēpums ir atklāts. Es savienoju visus posmus. Es to izsecināju ar tīrās analīzes palīdzību. Paklausieties: pakaļkājas, zīme uz muguras, spīdīgs deguns, kucēns . . . Nu, kā? Vai jums tas neko neizsaka?
— Neko, — atbildēja sekretārs. — Uzdevums liekas pilnīgi neatrisināms.
Dižais Detektīvs, jau atguvies no uztraukuma, iecietīgi pasmaidīja.
— Tas tikai nozīmē, manu mīļo zēn,» ka Virtembergas princis ir suns, godalgots taksis. Grāfiene Dešleja izaudzinājusi viņu, un tagad viņš maksā divdesmit piecus tūkstošus mārciņu, un kur nu vēl desmittūkstoš mārciņu, kas piedāvāts par viņu Parīzes suņu izstādē. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka . . .
Šajā brīdī Dižo Detektīvu pārtrauca sievietes kliedziens:
— Augstais dievs!
Kabinetā iedrāzās grāfiene Dešleja.
Viņa izskatījās pēc trakas.
Viņas tiāra bija sagriezusies.
Pērles izbira pa visu istabu.
Viņa lauzīja rokas un vaidēja.
— Viņam nocirtuši asti, — viņa tikko spēja izdvest, — un nocirpuši uz muguras visu spalvu. Ko lai es daru? Esmu izputināta!
— Kundze, — teica Dižais Detektīvs, mierīgs kā bronzas tēls, — saņemieties! Es vēl varu jūs glābt.
— Jūs?
— Es!
— Kā?
— Paklausieties, kā! Jums bija jāizstāda princis Parīzē?
Grāfiene pamāja ar galvu.
— Ar viņu jūs esat likusi uz spēles visu savu bagātību?
Grāfiene atkal pamāja.
— Suns bija nozagts, atvests uz Londonu, viņam nocirsta aste un mainīta krāsa?
Pārsteigta par Dižā Detektīva prāta asumu, grāfiene klanīja galvu vienā klanīšanā.
— Un jūs esat izputināta?
— Jā, — viņa izdvesa un saļima uz grīdas pērļu kaudzē.
— Kundze, — teica Dižais Detektīvs, — vēl viss nav pagalam.
Viņš izslējās visā augumā. Viņa seju apstaroja nelokāma apņēmība.
Uz spēles bija likts Anglijas gods un Anglijas visskaistākās sievietes īpašums.
— Es lo izdarīšu, — viņš nomurmināja. — Piecelieties, dārgā lēdija! Esiet bez bailēm. Es pārtapšu par jūsu suni.
Tajā pašā vakarā Dižo Detektīvu kopā ar viņa sekretāru varēja redzēt uz Kalē pasta kuģa klāja. Viņš bija garā, melnā apmetnī, stāvēja četrrāpus, un sekretārs turēja viņu īsā pavadā.
Viņš līksmi aprēja viļņus un laizīja sekretāram roku.
— Cik brīnišķīgs suns! — teica pasažieri. '
Maskēšanās bija izdevusies uz goda.
Dižais Detektīvs bija viscaur noziests ar līmi un aplipināts ar suņa spalvām. Zīme uz muguras bija izdevusies vareni. Ar automātisku ierīci savienotā aste kustējās augšup un lejup, paklausot katram domas gājienam. Viņa acis liecināja par prāta spējām.
Nākamajā dienā viņu eksponēja starptautiskajā izstādē takšu grupā. Viņš iekaroja visu sirdis.
— Quel beau chien/' — sauca franči.
— Ach! Was ein Dog!2 — sauca spamesi.
Dižais Detektīvs ieguva pirmo godalgu.
' Cik skaists suns! (Fr. vai.)
2 Kas las par suni! (Izkropļota vācu un angļu vai.)
Grāfienes manta bija glābta.
Par nelaimi, Dižais Detektīvs bija aizmirsis samaksāt suņa nodokli, tāpēc viņu nogrāba un iznīcināja suņu ķērāji. Bet tam, protams, nav nekāda sakara ar šo stāstu, un tas pieminēts beigās tikai kā mazlietiņ neparasts fakts.