Viņš ienāca Pulmaņa vagona smēķētāju kupejā, kur es sēdēju viens pats.
Viņam mugurā bija garš mētelis ar kažokādas oderi, bet rokā piecdesmit dolāru ceļasoma, kuru viņš nolika uz sēdekļa.
Tikai tad viņš pamanīja mani.
— Nu, nu, — viņš noteica, un pār viņa seju kā rītausma pārslīdēja atmiņu atspulgs.
— Goda vārds, — viņš teica, enerģiski spiezdams man roku, — kas to būtu domājis, ka mēs satiksimies?
«Nudien — kas?» es nodomāju.
Viņš palūkojās uz mani vērīgāk.
— Tu ne par malu neesi pārvērties, — viņš sacīja.
— Tu arī ne, — es sirsnīgi alsaucos.
— Tikai maķenīt apaļāks esi kļuvis, — viņš kritiski turpināja.
— Jā, — es piekritu, — maķenīt, bet tu jau arī esi apvēlies.
Šie vārdi, protams, varētu palīdzēt attaisnol manu pārlieko
tuklumu.
— Nē, — es apņēmīgi un droši turpināju,— lu izskaties tāds pats kā senāk.
Un es visu laiku lauzīju galvu, kas viņš varētu būt. Es galīgi nepazinu šo cilvēku, sit vai nost, it nemaz nevarēju atcerēties viņu. Es nesaku, ka man ir slikta atmiņa. Gluži otrādi, man ir neparasti laba atmiņa. Tiesa, cilvēku vārdus
gan es iegaumēju ar grūtībām. Ļoti bieži gadās, ka nevaru atcerēties ari sejas, rei/ēm neatceros cilvēka ārējo izskatu, un to, kā cilvēks ģērbies, es, protams, galīgi neievēroju, bet, izņemot šos sīkumus, es nekad nevienu neaizmirstu, un es lepojos ar to. Bet, ja arī gadās, ka neparko nevaru atcerēties kādu vārdu vai seju, es nekad neapjūku. Es zinu, kā rīkoties šādā situācijā. Vajadzīgs tikai vēss prāts un attapība, un viss nokārtojas.
Mans draugs apsēdās.
— Sen neesam tikušies, — viņš teica.
— Sen gan, — es atkārtoju ar tādu kā skumju pieskaņu balsī. Es gribēju, lai viņš justu, ka šī atšķirtība ir sāpinājusi arī mani.
— Bet laiks ir aizskrējis ātri.
— Kā viens mirklis, — es mundri piekritu.
— Savādi, — viņš teica, — ka dzīve tā rit, mēs zaudējam cilvēku pēdas, un viss pārvēršas. Es bieži domāju par to. Dažreiz prātoju, kur izklīdusi visa mūsu vecā kompānija.
— Es tāpat, — es piebalsoju. Īstenībā par to domāju tieši šobrīd. Sen esmu ievērojis, ka tieši tādos apstākļos kā patlaban cilvēks sāk atcerēties «veco kompāniju», «zēnus» vai «bariņu». Te nu ir izdevība noskaidrot, kas viņš ir. — Vai kādreiz esi izstaigājis seno dienu takas?
— Ne reizi, — viņš kā skaldīt noskaldīja. Tāda atbilde bija nepārprotama. Es nomanīju, ka «seno dienu takas» reizi par visām reizēm jāizslēdz no mūsu sarunas līdz tam brīdim, kad man izdosies atklāt, kur tās atrodas.
— Diezin vai arī tev ir radusies tāda vēlēšanās, — viņš turpināja.
— Vēl nav, — es atbildēju ļoti piesardzīgi.
— Saprotu. Izlūdzos piedošanu, — viņš sacīja, un mēs kādu brīdi klusējām.
Tā es biju ieguvis pirmo punktu. Acīmredzot kaut kur bija kādas seno dienu takas, kurās man diezin vai gribētos atgriezties. Uz šī pamata jau varēja kaut ko būvēt.
Drīz viņš atkal sāka runāt.
— Jā, — viņš teica, — šad un tad es satieku kādu no vecajiem zēniem, viņi apjautājas par tevi un interesējas, ko tu tagad dari.
«Nabadziņi,» es nodomāju, bet skaļi nepateicu.
Sapratu, ka nu ir īstā reize dot iznīcinošu triecienu, un liku lietā metodi, pēc kuras vienmēr rīkojos līdzīgos gadījumos. Es aizrautīgi iejaucos vidū.
— Saki, — es jautāju, — kur ir Billijs? Vai.tu kaut ko esi dzirdējis par Billiju?
Tas paliesi ir ļoti drošs gājiens. Katrā vecā kompānijā taču ir savs Billijs.
— Jā, protams, — atbildēja mans draugs, — Billijs saimnieko rančo Montanā. Pavasarī es viņu redzēju Čikāgā. Viņš sver divsimt mārciņu. Tu viņu nemaz nepazītu.
— Droši vien nepazītu, — es klusām nomurmināju. — Bet kur ir Pits? — es jautāju. Tas arī ir drošs paņēmiens. Kāds Pits atrodas vienmēr.
— Tu runā par Billija brāli? — viņš jautāja.
— Nu kā tad, par Billija brāli Pilu. Es bieži iedomājos viņu.
— O, — atbildēja nepazīstamais, — vecais Pits ir pilnīgi pārvērties, kļuvis pavisam rāms. — Viņš sāka ķiķināt. — Pits taču ir apprecējies!
Es arī iesmējos. Tādos apstākļos vienmēr liekas ļoti komiski, ka cilvēks apprecējies. Ir pieņemts, ka, uzzinot par vecā Pītera — vienalga, kas viņš arī būtu, — apprecēšanos, ir jāsmejas līdz ģībienam. Es mierīgi smējos tālāk, jau iedomājoties vien to. Cerēju, ka smieklu pieliks līdz brauciena beigām. Man bija atlikušas vairs tikai piecdesmit jūdzes. Nav grūti smieties piecdesmit jūdzes, ja zina, kā tas darāms.
Taču mans draugs nebija ar to mierā.
— Man ne vienu reizi vien gribējās uzrakstīt tev, — viņš teica, konfidenciāli pazeminādams balsi, — īpaši, kad dabūju zināt par tavu zaudējumu.
Es klusēju. Ko es būtu pazaudējis? Naudu? Un, ja tā, tad cik daudz? Un kā es esmu to pazaudējis? Interesanti, vai šis zaudējums izputinājis mani pilnīgi vai daļēji.
— Cilvēks nekad nevar pilnīgi atgūties pēc tāda zaudējuma, — viņš drūmi turpināja.
Acīmredzot es biju izputināts pilnīgi. Tomēr es nebildu ne vārda un paliku aizsegā, gaidīdams, lai viņš izšauj visu, kas iekšā.
— Jā, — turpināja nepazīstamais, — nāve vienmēr ir briesmīga.
Nāve! Ak tad tā bija nāve! Es tik tikko nenožagojos aiz prieka. Tagad viss bija vienkārši. Šādās sarunās spriedelēt par nāvi ir gaužām viegli. Tikai mierīgi jāsēž un jāgaida, kamēr atklājas, kas tad īsti ir miris.
— Jā, — es nomurmināju, — ļoti briesmīga. Taču no otras puses . . .
— Pilnīgi pareizi. īpaši tādā vecumā, protams.
— Tev taisnība — tādā vecumā un pēc tādas dzīves.
— Cilvēks, kas vesels miesā un garā līdz pēdējam, vai ne? — viņš turpināja patiesā līdzjūtībā.
— Jā, — es teicu, juzdams zem kājām stingru pamatu, — spējīgs sēdēt gultā un smēķēt līdz pašām pēdējām dienām.
— Kā? — viņš apjucis jautāja. — Vai tad tava vecmāmiņa . . .
Mana vecmāmiņa! Ak tādas tās lielas!
— Piedod man, — es sacīju, pats savas muļķības saērcināts.— Kad es teicu «smēķēt», es domāju viņas spēju sēdēt un paciest tabakas dūmus. Viņai patika, ka viņai kāds palasa priekšā un pakūpina smēķa dūmus . . . Tas laikam bija vienīgais, kas viņu nomierināja . . .
To teikdams, es dzirdēju, ka vilciens rībēdams un klabēdams padrāžas garām semaf'oriem, nošūpojas uz pārmijām un palēnina gaitu.
Mans draugs aši paskatījās laukā pa logu.
Viņa seja pauda satraukumu.
— Ak dievs! — viņš teiea. — Tā ir mezgla stacija. Esmu pabraucis garām savai stacijai. Man vajadzēja izkāpt iepriekšējā. Klau, pavadoni! — viņš uzsauca, izbāzis galvu gaitenī. — Cik ilgi mēs te slāvam?
— Tikai divas minūtes, ser, — atsaucās pavadonis. — Vilciens ir nokavējies, un tagad ir jāiedzen.
Pietrūcies kājās, mans draugs izvilka atslēgu saišķi un sāka darboties gar ceļasomas slēdzeni.
— Būs jāsūta telegramma, vai, — viņš murmināja. — Velns parāvis šito atslēgu! Visa mana nauda ir somā.
Tagad man visvairāk bija bail, ka viņš nepaspēs izkāpt.
— Še, — es teicu, ņemdams ārā no kabatas dažus naudas gabalus, — nokrāmējies ar to slēdzeni. Te ir nauda.
— Paldies, — viņš sacīja, izgrābdams man no plaukstas naudu — uztraukumā viņš sarausa visu, kas tur bija. — Ka tikai pagūtu . . .
Viņš izlēca no vilciena. Pa logu redzēju viņu ejam uz uzgaidāmo telpu. Man šķita, ka viņš sevišķi nesteidzas.
Es gaidīju.
Pavadoņi jau sauca:
— Visi vagonos! Visi vagonos!
Noskanēja zvans, lokomotīve nošņācās, un pēc brīža vilciens atgāja.
«Idiots tāds!» es nodomāju. «Nokavēja.»
Viņa piecdesmit dolāru ceļasoma bija palikusi uz sēdekļa.
Es gaidīju, raudzīdamies pa logu un gudrodams, kas šis cilvēks galu galā tāds ir.
Pēkšņi atkal izdzirdēju pavadoņa balsi. Acīmredzot viņš veda kādu pa gaiteni.
— Es apskatīj vis vagon, ser, — viņš teica.
— Es atstāju to kupejā uz sēdekļa savai sievai aiz muguras, — pikti teica labi ģērbies nepazīstams vīrietis, pabāzis galvu manā kupejā.
Pēkšņi viņa seja atplauka smaidā. Taču tas nebija domāts man. Tas bija domāts piecdesmit dolāru čemodānam.
— Āre, kur tas ir! — iesaucās kungs un, paķēris ceļasomu, aiznesa lo.
Es satriekls atslīgu uz sēdekļa. Vecā kompānija! Pila apprecēšanās! Manas vecmāmiņas nāve! Augstais dievs! Un mana nauda! Tagad es visu sapralu. Tas otrs arī «uzturēja sarunu» un darīja to ar zināmu nolūku.
Es biju apšmaukts!
Nu, ja man kādreiz gadīsies uzsākt vilcienā sarunu ar nejaušu ceļabiedru, es vairs necentīšos būt lik ārkārtīgi apķērīgs.