— Es gribētu nofotografēties, — es teicu.
Fotogrāfs iepriecināts paskatījās uz mani. Viņš bija sašļu- kuša izskata cilvēks ar dabaszinātnieka nespodrajām acīm, ģērbies pelēkā uzvalkā. Taču nav nekādas vajadzības aprakstīt viņu. Katrs zina, kāds izskatās fotogrāfs.
— Apsēdieties te un pagaidiet, — viņš teica.
Es gaidīju kādu stundu. Izlasīju 1912. gada «Sievietes pavadoni», 1902. gada «Meiteņu žurnālu» un 1888. gada «Bērnu žurnālu». Sāku saprast, ka es, cilvēks ar tādu seju, esmu neattaisnojami alojies, ielauzdamies šī zinību vīra noslēgtībā un iztraucēdams viņu pētījumos.
Apmēram pēc stundas fotogrāfs pavēra iekšdurvis.
— Nāciet šurp! — viņš bargi uzaicināja.
Es iegāju ateljē..
— Sēstieties! —teica fotogrāfs.
Es apsēdos. Caur biezo kokvilnas palagu, ar ko bija aizsegts matētais jumta logs, uz mani krita saules stars.
Fotogrāfs izripināja savu aparātu istabas vidū un no aizmugures pieplaka pie tā.
Palicis tādā stāvoklī ne vairāk par sekundi — tieši tik ilgi, lai uzmestu man skatienu, — viņš atkāpās no aparāta, ar nūju, kurai galā bija āķis, spēji atrāva vaļā biezo kokvilnas palagu un matēto jumta logu, acīmredzot trakoti noilgojies pēc gaismas un svaiga gaisa.
Tad viņš atkal piegāja pie aparāta un uzmeta sev virsū nelielu, melnu apsegu. Šoreiz viņš stāvēja pavisam mierīgi. Es nopratu, ka viņš skaita lūgšanu, un arī sēdēju mierīgi.
Kad fotogrāfs beidzot atliecās taisni, viņš bija gaužām drūms. Viņš purināja galvu.
— Seja nekur neder, — viņš teica.
— Zinu, — es mierīgi atbildēju. — Es visu mūžu to esmu zinājis.
Viņš nopūtās.
— Manuprāt, — viņš sacīja, — tā iznāks labāk, ja uzņems trīs ceturtdaļu pagriezienā.
— Noleikti! — es sajūsmināts iesaucos, fotogrāfa humānās pieejas iepriecināts. — Ar jūsējo būtu tāpat. Faktiski, — es turpināju, — cik ir seju, tās visas liekas rupjas, šauras, aprobežotas, bet, līdzko pagriež par trīs ceturtdaļām, tās kļūst platas, lielas, gandrīz neierobežotas . . .
Taču fotogrāfs vairs neklausījās. Viņš pienāca man klāt un, ar abām rokām satvēris manu galvu, grozīja to sāniski. Ienāca prātā, vai viņš negrib mani noskūpstīt, un es aizvēru acis.
Bet es biju maldījies.
Viņš pagrieza manu galvu tik tālu, cik vien bija iespējams, un tagad stāvēja, cieši lūkodamies manī.
Tad viņš atkal nopūtās.
— Man nepatīk jūsu galva, — viņš teica.
Viņš vēlreiz piegāja pie aparāta un paskatījās uz mani.
— Mazliet paveriet muti! — viņš teica.
Es steigšus paklausīju.
— Aizveriet! — fotogrāfs ātri piebilda.
Tad viņš atkal skatījās uz mani.
— Ausis nekur neder, — viņš atzina. — Nolaidiet tās mazliet! Paldies. Tagad acis. Paboliet tās zem plakstiņiem! Lūdzu, uzlieciet rokas uz ceļiem un paceliet seju mazliet uz augšu! Jā, tā ir labāk. Bet tagad iztaisnojiet plecus! Tā! Un salieciet kaklu — jā, tā! Ieraujiet vēderu — uhū! Izlieciet gūžu virzienā uz elkoni — tā! Man vēl lāgā nepatīk jūsu seja, tā ir mazlietiņ par lielu, bet . . .
Es apgriezos uz taburetes.
— Pietiek! — es teicu satraukti, bet, man šķiet, arī ar cieņu. — Tā ir mana seja. Tā ir nevis jūsu, bet mana. Esmu nodzīvojis ar to četrdesmit gadu un zinu, kādi trūkumi tai piemīt. Zinu, ka tā nav klasiski pareiza. Zinu, ka tā nav piemērota man, taču tā ir mana seja, vienīgā, kas man ir . . . — Es jutu balsi nodrebam, tomēr turpināju: — Un, lai kāda šī seja būtu, esmu to iemīlējis. Un šī ir mana mute, nevis jūsu. Šīs ausis ir manas, nevis jūsu un ja jūsu fotoaparāts ir par šauru . . .
Šajā brīdī es grasījos celties augšā no krēsla.
Čik!
Fotogrāfs bija parāvis aukliņu. Es biju nobildēts. Redzēju, ka aparāts vēl nokustas 110 satricinājuma.
— Es domāju, — teica fotogrāfs, savilcis lūpas apmierinātā smaidā, — ka man izdevās fiksēt jūsu vaibstus tieši aizrautības brīdī.
— Ak tā gan! — es dzēlīgi teicu. — Vaibstus, jūs sakāt? Tātad jūs nedomājāt, ka es varu tos padarīt dzīvus? Labi, ļaujiet man apskatīt uzņēmumu!
— O, pagaidām vēl nav ko apskatīt, — viņš teica. — Vispirms jāattīsta negatīvs. Pienāciet sestdien, un es jums parādīšu paraugu.
Es atnācu sestdien.
Fotogrāfs uzaicināja mani ateljē. Man šķita, ka šoreiz viņš izskatās mierīgāks un nopietnāks nekā iepriekšējā reizē. Man pat šķila, ka viņa izturēšanās manierē jaušams tāds kā lepnums.
Viņš atritināja lielu paraugfotogrāfiju, un mēs abi klusēdami skatījāmies uz to.
— Vai tas esmu es? — beidzot iejautājos.
— Nūja, — viņš rāmi atbildēja, — tas esat jūs.
Un mēs atkal skatījāmies uz fotogrāfiju.
— Acis, — es nedroši bildu, — gan nav diez cik līdzīgas manējām.
—- Protams, nav, — viņš paskaidroja. — Es tās pierctu- šēju. Iznākušas lieliski, vai ne?
— Skaisti, — es piekritu, — bet vai tad man ir tādas uzacis?
— Nē, — leica fotogrāfs, aši uzmezdams manai sejai skatienu, — uzacis es noņēmu. Tagad ir tāds paņēmiens — delfīds[4], ar kura palīdzību mēs pieliekam jaunas uzacis. Te jūs pamanīsit, kur mēs esam iznīcinājuši matus uz pieres. Man nepatīk, ka mati aug pārāk zemu uz galvaskausa.
— Ak tā, jums nepatīk … — es atkārtoju.
— Nē, — viņš turpināja, — es tos nesaglabāju. Man patīk notīrīt visas virsmas no matiem un uzvilkt jaunu uzacu līniju.
— Bet kā ar muti? — es jautāju, taču manā balsī sadzirdamais rūgtums pagāja fotogrāfam gar ausīm. — Vai tā ir manējā?
— Mute ir mazliet pielabota, — viņš atbildēja. — Jūsējā ir pārāk zemu. Izrādījās, ka es nevaru to izmantot.
— Ausis gan, — es teicu, — ir pārsteidzoši līdzīgas. Uz mata kā manējās.
— Jā, — domīgi noteica fotogrāfs, — tā tas ir, bet kopējot es visu to varu sagandēt. Mums tagad ir tāds preparāts — sulfīds, ar kuru ausis var pilnīgi noņemt. Es pamēģināšu, vai . . .
— Paklausieties! — es viņu pārtraucu, paceldamies tādos augstumos, tā atdzīvinādams savus vaibstus un runādams ar tik iznīcinošām nievām, ka, liekas, varētu pazudināt cilvēku
uz līdzenas vietas. — Paklausieties! Es atnācu uz šejieni pēc fotogrāfijas, ģīmetnes, pēc kaut kā tāda (lai cik neprātīga liktos tāda vēlēšanās), kas līdzinātos man. Es gribēju kaut ko tādu, kas attēlotu manu seju tādu, kādu daba man devusi, lai cik pieticīga arī būtu šī dāvana. Es gribēju kaut ko tādu, ko mani draugi varētu glabāt pēc manas nāves un kas varētu noderēt viņiem par mierinājumu bēdās. Šķiet, esmu maldījies. Mana vēlēšanās nav piepildījusies. Tad turpiniet savu melno darbu! Ņemiet savu negatīvu vai kā nu jūs to dēvējat, gremdējiet sulfīdā, bromīdā, oksīdā vai pienīdā — kur vien jums tīk, izņemiet ārā acis, palabojiet muti, pārveidojiet seju, restaurējiet lūpas, atdzīviniet kaklasaiti un pārtaisiet vesti. Glancējiet un ēnojiet to, rotājiet ar iespiedumiem un zeltījumu, līdz arī pats esat pārliecināts, ka darbs pabeigts. Kad tas viss paveikts, paturiet fotogrāfiju sev un saviem draugiem. Varbūt viņi pratīs to novērtēt. Man šī fotogrāfija bijusi nebijusi.
Man sāka birt asaras, un es izgāju no ateljē.