Tā ir mistera Bata mūža halucinācija, ka viņš dzīvo, lai darītu labu. Lai arī .cik daudz laika un pūļu tas prasītu, viņš to dara. Vai cilvēki to vēlas vai ne, viņš tik un tā mācas virsū ar savu palīdzību.
Ar viņa laiku, sabiedrību un padomu var rēķināties ne vien tie, kas tos meklē, bet arī tie, kas, tā vien šķiet, tos nemaz neprasa.
Mistera Bata starojošais vaigs ieraugāms pie visu to viņa draugu durvīm, kurus piemeklējušas kaut visniecīgākās nepatikšanas. Līdzko misters Bats uzzina, ka 110 viņa draugiem kāds pārvācas uz citu dzīvesvietu, pērk mēbeles, pārdod mēbeles, mēģina nolūkot kalponi, atlaiž kalponi, cenšas atrast šoferi, meklē skārdnieku vai pērk klavieres, viņš ir klāt kā saukts.
Tāpēc, kādu vakaru saticis viņu kluba garderobē, kur viņš, kā parasti starojošs, lika nost lietusmēteli un galošas, es zināju, ka viņam ir prātā kāds labdarības gājiens.
— Uznāciet augšā, — es aicināju, — saspēlēsim biljardu!
Pēc visa viņa izskata nopratu, ka drīkstu to piedāvāt pilnīgi
droši.
— Mans dārgais, — teica misters Bats, — kā es gribētu! Kaut man būtu laiks! Esmu pārliecināts, ka tas jūs bezgalīgi iepriecinātu, ja es varētu iet. Bet man tieši jādodas prom.
— Uz kurieni? — es apvaicājos, zinādams, ka viņš gaida no manis šo jautājumu.
— Eju pie Everlejiem-Džonsiem. Jūs viņus pazīstat? Nē? Viņi, zināt, pārceļas uz pilsētu, uz savu jauno māju Seldema avēnijā.
— Bet, — es teicu, — tas taču ir ārā, priekšpilsētā. Kādu jūdzi nost no autoceļa, vai ne?
— Apmēram tā ir, — atbildēja misters Bats.
— Bez tam pulkstenis drīz jau būs desmit un sāk līt . . .
— Nieki, — mundri attrauca misters Bats, vilkdams kājās galošas. — Man lielus neskādē. Ja runājam par viņu māju, tad es tur vēl neesmu bijis, bet es to atradīšu viens divi. Man ir ļoti vienkārša sistēma, kā atrast nakts melnumā kādu māju, — es tikmēr klauvēju pie kaimiņu durvīm, kamēr nonāku pie īstajām.
— Vai tomēr nav pārāk vēls, lai ietu uz turieni? — es mēģināju iebilst.
— Mans mīļais, — sirsnīgi teica misters Bats, — tas mani nemaz neuztrauc. Es uz šo lietu raugos tā: divi jauni cilvēki ir tikai pāris nedēļu precējušies, tikko vācas iekšā savā jaunajā mājā, viss varbūt ir apgriezts ar kājām gaisā, bet viņi ir vieni paši, nav neviena, kas viņus uzpurinātu. — Misters Bats runājot stīvēja mugurā lietusmēteli, un viņu aizvien vairāk pārņēma labdarības jūsma. — Ak vai! Es tikai pusdienlaikā uzzināju, ka viņi ir aizgājuši uz pilsētu, pretējā gadījumā es būtu bijis klāt jau pirms vairākām dienām . . . pirms vairākām dienām . . .
Ar šiem vārdiem misters Bats izdrāzās ārā lietū, labvēlības pilnajai sejai laistoties ielas laternu gaismā.
Nākamajā dienā es atkal satiku viņu klubā otro brokastu laikā.
— Nu, — es apjautājos, — vai atradāt tos Džonsus?
— Kā tad, ka atradu, — atbildēja misters Bats, — un man nudien bija prieks, ka esmu aizgājis. Bija pagrūti atrast to māju, kaut gan tas man bija sīkums, to jau es biju gaidījis: vajadzēja klauvēt vismaz pie divdesmit māju durvīm, lai sameklētu vajadzīgo, ārā tik tumšs un slapjš — uz ielas vēl nedeg neviena laterna. Lai nu kā, es vienkārši situ pa durvīm, līdz beidzot kāds iededza uguni. Pie katras mājas es atkārtoju vienu un to pašu: «Vai jūs nezināt, kur dzīvo tādi Everleji- Džonsi?» Viņi nezināja. «Labi,» es teicu, «liecieties atpakaļ gultā! Nepūlieties kāpt lejā!»
Beidzot es tomēr nonācu īstajā vietā. Māja bija tumša. Džonss pabāza galvu pa augšstāva logu. «Sveiki!» es uzsaucu. «Te Bats.» — «Man šausmīgi žēl,» viņš sacīja, «bet mēs jau guļam».— «Mans dārgais,» es saucu pretī, «jums vispār nav ko atvainoties. Nometiet man lejā atslēgu, un es pagaidīšu, kamēr jūs apģērbsities. Man nav nekādu iebildumu.»
Iedomājieties tikai, — turpināja misters Bats, — tie abi nabaga cilvēciņi aiz gatavās muļķības liekas gulēt pusvienpadsmitos. Es nudien nopriecājos, ka biju aizgājis. «Nu,» js teicu pats sev, «tagad uzpurināsim viņus maķenīt, lai dzīve rādās priecīgākās krāsās.»
Tā nu viņi nonāca lejā, un mēs sēdējām uz mēbeļu kastēm iii mantām un tērzējām. Misis Džonsa gribēja man uzvārīt :afiju. «Manu dārgo meitenīt,» es sacīju (es abus pazinu, kad iņi vēl bija bērni), «tas nu galīgi nekur neder. Atļaujiet man to uzvārīt.» Viņi iebilda. Es paliku pie sava. Aizgāju uz vir tuvi. Tur bija īsta ellīte, man vajadzēja atvērt vismaz divdesmit kārbas, iekams atradu kafiju. Beidzot tomēr es to pagatavoju «Tā,» es sacīju, «dzersim nu.» Viņi atteica, ka pirms kādas stundas esot jau pa tasei iedzēruši. «Blēņas,» es uzstāju, «dzeriet vien!» Nu, mēs apsēdāmies un notērzējām līdz pus naktij. Sākumā viņi bija kā ūdeni mutē ieņēmuši un man vajadzēja runāt vienam pašam. Sāku arī. Zināt, kad es cenšos, man runāšana vedas. Ap pusnakti viņi tā kā maķenīt atdzīvojās. Džonss paskatījās pulkstenī. «Nudien — ir jau pāri pusnaktij,» viņš jūsmīgi teica. Es nodomāju, ka viņš ir apmierināts ar aizvadīto vakaru. Pēc tam mēs tērzējām tālāk vēl omulīgāk. Ik pēc maza brītiņa Džonss sacīja: «Nudien — ir jau pusviens,» — vai: «Ir jau viens,» — un tā tālāk.
Es, protams, negribēju aizkavēties pārāk ilgi. Bet, ejot prom, apsolījos atnākt šodien vēlreiz, lai palīdzētu visu nokārtot. Viņi gan iebilda, taču es paliku pie sava.
Tajā pašā dienā misters Bats aizgāja uz priekšpilsētu un sakārtoja Džonsu mēbeles.
— Nostrādāju visu pēcpusdienu, — viņš man vēlāk stāstīja, — cītīgi, kreklos izmeties. Vispirms pieliku gleznas — tās viņi no rīta bija mēģinājuši piekārt paši. Man visas vajadzēja ņemt nost — neviena nebija piekārta, kā nākas. «Nost tās jāceļ,» es teicu un sparīgi ķēros klāt.
Pēc dažām dienām misters Bats turpināja savu ziņojumu.
— Jā, — viņš teica, — visas mēbeles ir izsaiņotas un noliktas vietā, bet man diez kā nepatīk. Man tur daudz kas ne visai patīk. Man gandrīz vai nesas prāts dot Džonsiem padomu pārdot visu un piepirkt klāt vēl šo to. Bet es negribu neko darīt, iekams neesmu pilnīgi drošs.
Pēc tam misters Bats likās ļoti aizņemts, un kādu laiku es viņu neredzēju klubā.
— Kā iet Everlejiem-Džonsiem? — es apvaicājos. — Vai jūtas ērti savā jaunajā mājā?
Misters Bats papurināja galvu.
— Ne visai, — viņš atbildēja. — Es no tā baidījos jau pašā sākumā. Es skubinu Džonsus pārcelties tuvāk pilsētai. Visu rītu meklēju viņiem dzīvokli. Kad būšu sameklējis īsto, ierosināšu, lai viņi pārceļas. Dzīvoklis man patīk labāk nekā māja.
Tā Džonsi noteiktā laikā pārvācās uz citu dzīvesvietu. Pēc tam misters Bats bija ļoti aizņemts — vajadzēja izvēlēties klavieres un dot jaunajiem padomus par tapetēm un koka izstrādājumiem.
Tikko Džonsi bija iekārtojušies, viņus piemeklēja jaunas rūpes.
— Vai esat dzirdējis par Everlejiem-Džonsiem? — kādu dienu jautāja misters Bats, un viņa vaigs atkal pauda bažas.
— Nē, — es atbildēju.
— Viņš ir slims — nabaga puisim piemeties kaut kas drudzim līdzīgs, slims jau trīs dienas, bet viņi nevar paziņot man vai atsūtīt pēc manis. Patīk man viņu rakstura stingrība — grib tikt galā vieni paši. Es uz karstām pēdām dodos turp.
Diendienā misters Bats ziņoja man par Džonsa slimības gaitu.
— Es katru dienu sēžu viņam klāt, — misters Bats stāstīja. — Vakar nabaga zēnam kādu brīdi bija gaužām slikti — murgoja pagalam nesakarīgi. No blakusistabas varēja dzirdēt — cilvēkam laikam likās, ka viņam kāds dzenas pakaļ. «Vai tas sasodītais vecais stulbenis ir prom?» dzirdēju viņu jautājam.
Es iegāju un nomierināju viņu. «Te nav neviena cita, manu dārgo zēn,» es teicu, «neviena, tikai Bats.» Viņš pagriezās un novaidējās. Misis Džonsa lūdza, lai es atstājot viņu. «Jūs izskatāties pavisam novārdzis,» viņa teica. «Izejiet laukā svaigā gaisā.» — «Dārgā misis Džonsa,» es sacīju, «man tas nav galīgi nekas.»
Beidzot, protams, pateicoties mistera Bata uzcītīgajai gādībai, Everlejs-Džonss izveseļojās.
— Jā, — misters Bats pavēstīja man pēc pāris nedēļām, — Džonss tagad atkal ir uz pekām, bet ar viņa slimību bija ilgi un grūti jācīnās. Man pašam neatlika neviens vakars, kopš viņš iegūla. Bet tagad man, ser, ir atlīdzināts, pārpārēm atlīdzināts par visu, ko esmu darījis. Šo abu cilvēku pateicība ir neticama. Jums vajadzētu to redzēt. Zināt, šo mazo, jauko sievieti ir tā nomocījušas bailes, vai tikai neesmu pārpūlējies, ka viņa grib, lai es pilnīgi atpūšos un dodos garā ceļojumā uz kaut kurieni. Vispirms viņa ieteica man braukt uz dienvidiem. «Mana dārgā misis Džonsa,» es smiedamies teicu, «tā nu ir tā vieta, uz kurieni es gan nebraukšu. Es nevaru izturēt karstumu.» Kādu brīdi viņa bija samulsusi. «Tad brauciet uz ziemeļiem,» viņa teica. «Brauciet uz Kanādu vai — vēl labāk — uz Labradoru.» Un šī mazā, laipnā sieviete acumirklī sameklēja dzelzceļa kartes, lai redzētu, cik tālu uz ziemeļiem es varu tikt ar vilcienu. «Tur,» viņa sacīja, «jūs varēsit pastaigāt ar sniega kurpēm.» Viņa ir izdibinājusi, ka ik pavasari uz Angavu iet tvaikonis, un grib, lai es ar vienu tvaikoni braucu turp un ar nākamo atpakaļ.
— Tas gan laikam ir burvīgi, : — es teicu.
— Kā tad, kā tad, — sirsnīgi piekrita misters Bats. — Ir vērts pūlēties. Tā man ir vairāk nekā atlīdzība. Esmu pasaulē viens kā pirksts, un draugi ir vienīgais, kas man ir. Nevaru ne izteikt, cik dziļi aizkustināts jūtos, domājot par visiem saviem draugiem te, klubā, un pilsētā, par draugiem, kuriem vienmēr ir prieks mani redzēt, kuri vienmēr iebilst pret manām mazajām laipnības izpausmēm un tomēr nekad nav pilnīgi apmierināti, ja nevar saņemt no manis padomu un uzklausīt, kas man sakāms.
Piemēram, Džonss, — viņš turpināja. — Zināt, tas esot lakts, zāles pārzinis tā man apgalvo. Ikreiz, kad Everlejs- Džonss ienākot klubā, viņš vispirms iesaucoties: «Vai misters Bats ir klubā?» Silti kļūst ap sirdi, domājot par to.
Brīdi misters Bats klusēja, kādam varētu likties, ka viņam acīs sariesušās asaras. Bet, ja tā bija, tad viņa brilles vēlīgi staroja kā saulīte caur aprīļa lietu. Viņš alstāja mani un iegāja garderobē.
Līdzko viņš bija ārā no zāles, ienāca kāds svešinieks, lēnīgs pamaza auguma vīrietis ar vajāta cilvēka sejas izteiksmi. Viņš ienāca zaglīgiem soļiem un bažīgi palūkojās visapkārt.
— Vai misters Bats ir klubā? — viņš čukstus jautāja zāles pārzinim.
— Jā, ser, viņš nupat iegāja garderobē, ser. Vai man . . .
Bet vīrietis jau bija pagriezies un nozudis aiz parādes
durvīm.
— Kas viņš ir? — es pajautāju.
— Tas, ser, ir jaunais kluba biedrs misters Everlejs- Džonss, — zāles pārzinis atbildēja.