Vai neesat viņu redzējuši? Nudien neticami. Vajadzētu gan redzēt. Viņš katru dienu iet garām jūsu mājai uz bērnudārzu. Jums būtu bijis jāredz viņu tūkstoš reižu. Turklāt viņš ir zēns, ko nevar nepamanīt. Jūs viņu uzreiz ieraudzītu starp simtiem. «Ievērības cienīgs zēns,» jūs teiktu. Esmu pamanījis, ka cilvēki uz ielas allaž pagriežas atpakaļ un noskatās uz viņu. Zēns ir kā izspļauts pēc manis. Tas katram tūlīt duras acīs.
Cik viņam ir gadu? Divpadsmit. Vakar palika divpadsmit gadu un divas nedēļas. Taču viņš ir tik saprātīgs, ka jūs nodomātu: «Tam ir piecpadsmit gadu.» Un kādas lietas viņš runā! Jums nāktu smiekli. Es daudz ko no tā esmu pierakstījis, jo baidos, ka neaiziet pazušanā. Kādreiz, kad atnāksit pie manis uz mājām, es jums palasīšu. Atnāciet kadu vakaru! Atnāciet agrāk, lai mums būtu vairāk laika.
Kādu dienu viņš man jautā:
— Tēt (viņš vienmēr sauc mani par lēti), kāpēc debesis ir zilas?
Kāds prātvēders ir tāds divpadsmit gadu vecs zeperis, vai ne? Viņš vienmēr uzdod tādus jautājumus. Kaut es spētu paturēt prātā pusi no tiem!
Un es jums teikšu, ka audzinu viņu pareizi.
Pirms kāda laika es pagādāju viņam krājkasīti, pamācīju mest tajā visu naudu un neko no tās neizdot, tad, liels izaudzis, viņš būs turīgs vīrs.
Pagājušajā dzimšanas dienā es iemetu krājkasītē zelta piecdolāru gabalu un paskaidroju viņam, ko nozīmē pieci dolāri un cik daudz par šo naudu var nopirkt, ja tērē taupīgi. Jums būtu vajadzējis redzēt, kā viņš klausījās.
— Tēt, — viņš saka, — manuprāt, tu esi labākais cilvēks pasaulē, vai tā nav?
Kādreiz atnāciet, tad redzēsiet viņu.