Tas būs tikai taisnīgi, ja šīs grāmatas"beigās man atvēlēs dažas lapaspuses, kur es pilnīgi atklāti varēšu pateikt to, ko īsti domāju.
Vēl pirms divām nedēļām es būtu ņēmis rokā spalvu, lai rakstītu par humoru pārliecināti kā atzīta autoritāte.
Taču tie laiki ir pagājuši. Esmu zaudējis kādreizējo reputāciju. Īstenībā esmu pilnīgi atmaskots. Kāds angļu kritiķis, kas raksta literārā žurnālā, ar kura nosaukumu vien pieliek, lai atkristu jebkuri iebildumi, šādi novērtējis manu darbu: «Kas tad galu galā ir profesora Līkoka humors, ja ne diezgan prasmīgs hiperbolas un miozes sajaukums?»
Viņam ir taisnība. Nesaprotu tikai, kā viņš uzķēris manu amata noslēpumu. Bet, tā kā noslēpums ir nācis gaismā, man gribas atzīties, ka, gatavojot kādu humoristisku materiālu, es kopš laika gala esmu kāpis savā pagrabā un maisījis kopa pusgalonu miozes ar pintu hiperbolas. Ja gribu piešķirt savam darbam beletristisku nokrāsu, parasti pievienoju vēl pus- pintu katarses. Tas viss ir apbrīnojami vienkārši.
Vienīgais, uz ko es drīkstu droši pastāvēt, ir tas, ka man ir tikpat daudz humora izjūtas kā citiem cilvēkiem. Un, lai cik dīvaini tas būtu, esmu ievērojis, ka visi ir tādās pašās domās par sevi. Kad vien būs vajadzīgs, katrs atzīs, ka viņš labi neredz vai neprot peldēt, vai arī slikti šauj ar šauteni, bet aizskart cilvēka humora izjūtu nozīmē viņu briesmīgi apvainot.
— Nē, — nesen teica viens no maniem draugiem, — uz operu es nekad neeju. — Un lepni piemetināja: — Redzi, man galīgi nav muzikālās dzirdes.
— Ko tu saki! — es izsaucos.
— Nu nemaz! — viņš turpināja. — Es nespēju atšķirt melodiju no melodijas. Man vienalga, «Dzimtene mīļā» vai «Dievs, sargi karali». Es neatšķiru, kad skaņo vijoli un kad spēlē sonāti.
Jo vairāk savu trūkumu uzskaitīja, jo lepnāks viņš kļuva. Beigās viņš pateica, ka viņa suns esot daudz muzikālāks par viņu pašu. Tiklīdz sieva vai kāds no viesiem sākot spēlēt klavieres, tā suns ņemoties gaudot — tik žēlabaini kā sāpēs. Viņš gan nekad tā nedarot.
Kad viņš bija beidzis, es, kā man likās, pavisam nevainīgi piebildu:
— Humora izjūta jums, jādomā, arī nav nekāda labā: ja cilvēkam piemīt viens no šiem trūkumiem, tad viņam pa lielākai daļai piemīt arī otrs.
Mans draugs acumirklī kļuva zili melns aiz dusmām.
— Humora izjūta! — viņš iesaucās. — Mana humora izjūta! Man neesot humora izjūtas! Zināt, es uzskatu, ka man ir labāka humora izjūta nekā jebkuram citam šajā pilsētā, nekā diviem tādiem kā jūs.
Tagad viņš klupa virsū tieši man. Viņš apgalvoja, ka es esot pilnīgi zaudējis humora izjūtu.
Viņš aizgāja, trīcēdams sašutumā.
Personiski es nebaidos atzīties, lai cik kaitīgi tas arī būtu, ka ir zināmas tā sauktā humora vai, pareizāk sakot, joku formas, kuras es absolūti nespēju saprast. Galvenokārt tas attiecas uz to, ko angļi izsenis sauc par praktisku joku.
— Tu laikam nekad neesi pazinis Makgennu, ko? — viens no draugiem nesen jautāja man. Kad atteicu: «Nē, es nekad neesmu pazinis Makgennu,» — viņš nopūtās, pašūpoja galvu un sacīja: .
— Ak, tu neesi pazinis Makgennu! No visiem maniem pazīstamiem viņam bija vislabāk izkopta humora izjūta — viņš vienmēr bija joku pilns. Atceros, kādu vakaru, kad mēs dzīvojām pansionātā, viņš izvilka pāri koridoram virvi un tad pašķindināja pusdienu zvanu. Viens 110 pansionāriem pārlauza kāju. Mēs mirām vai nost aiz smiekliem.
— Ak vai! — es teicu. — Ir nu gan jokupēteris! Vai viņš bieži tā uzjautrinājās?
— Kā tad, vienā gabalā. Te viņš iepilina darvu tomātu zupā, te nosmērē krēslus ar vasku vai noliek ar spraudītēm. Idejas viņam bira kā 110 pilnības raga. Likās, ka tās rodas bez mazākās piepūles.
Cik es noprotu, Makgenns ir miris. Bet man viņa nav žēl, Nudien — man šķiet, ka vairumam no mums ir pagājuši tie laiki, kad mēs uzjautrinājāmies, likdami spraudītes uz krēsliem, bāzdami dadžus gultās vai dzīvas čūskas svešu cilvēku zābakos.
Man vienmēr ir licies, ka īsts humors savā būtībā nedrīkst būt ļauns un cietsirdīgs. Es pieļauju, ka ikkatrā no mums mīt zināms pirmatnējs, velnišķīgi" ļauns prieks par otra nelaimi, un no tā mēs netiekam vaļā kā no grēkā krišanas. Tas it kā nebūtu nekas smieklīgs, ja redzu kādu garāmgājēju — īpaši resnumā padevušos cienīgu vīrišķi piepeši paslīdam uz banāna mizas. Bet mums nāk smiekli. Kad slidotājs, dižodamies pūļa priekšā, zīmē uz dīķa līganus lokus, pēkšņi ielūst ledū un kārtīgi izvannojas, visi smejas kā kutināti. Mūsu senajam ciltstēvam šādos gadījumos joks būtu smieklīgs tikai tad, ja paslīdējušais resnulis būtu pārlauzis sev sprandu, bet ledū ielūzušais slidotājs nekad vairs nebūtu parādījies virs videns. Varu iedomāties, kā aizvēsturisko cilvēku bariņš stāv ap āliņģi ledū, kur nozudis ielūzušais slidotājs, un smejas vai pušu plīsdami. Ja šajos aizvēsturiskajos laikos būtu iznākušas avīzes, šim notikumam būtu veltīts tāds virsraksts: «Uzjautrinošs gadījums. Nepazīstams džentlmenis ielūst ledū un noslīkst».
Taču civilizācijas apstākļos mūsu humora izjūta ir notrulinājusies. Tamlīdzīgu nolikumu smieklīgais moments nenonāk līdz mūsu saprašanai.
Bērni gan vēl lielā mērā saglabājuši šo pirmatnējo spēju priecāties.
Atceros, reiz es vēroju divus puišeļus, kuri ielas malā vēla un krāva kaudzītē sniega pikas. Viņiem tā darbojoties, garām gāja večuks ar cilindru galvā, pēc visām pazīmēm spriežot — no «veco jautro kungu» sugas. Ieraugot zēnus, pat viņa zelta acenes sāka līksmi laistīties. Viņš sāka plātīties un uzsauca:
— Nu, aiziet, zēni, blieziet man virsū! Uguni!
Aizrāvies viņš savā līksmībā nemanīja, ka ir nokāpis no trotuāra tieši uz ielas. Tur viņam uzdrāzās virsū kurjer- ekipāža un iegāza veco vīru uz muguras kupenā. Viņš gulēja zemē, smagi elpodams un mēģinādams notīrīt sniegu no sejas un acenēm. Abi zēni salasīja pikas un metās viņam virsū.
— Uguni! — viņi auroja. — Vālē viņam! Vālē!
Tomēr, es atkārtoju, tāpat kā vairums cilvēku, es uzskatu, ka humors nedrīkst būt ļauns vai cietsirdīgs, tas pat nejauši nedrīkst radīt iztēlē bēdu, ciešanu vai nāves ainas. Skotu humors, kuru es kopumā vērtēju augstāk, kā liekas man, neskotam, šajā ziņā gan grēko diezgan bieži. Minēsim kaut vai šo plaši pazīstamo anekdoti. Es atsaucos uz to kā uz kaut ko zināmu ne jau tāpēc, lai vienkārši atstāstītu to.
Kādam skotam bijusi svaine — sievasmāsa, ar kuru viņš nekādi nav varējis saprasties. Viņš nav gribējis nekur iet ar svaini, lai kā arī māsa lūgusies. Tad sieva smagi saslimusi un, jau gulēdama nāves gultā, čukstējusi: «Džon, vai tu ņemsi Dženetu līdzi uz bērēm?» Pēc īsa iekšēja cīniņa skots atbildējis: «Margareta, es to izdarīšu tevis dēļ, bet šī diena man būs sagandēta.»
Ja arī te ir kāds humors, tad man tas ir zudis, to aizēno iztēles uzburtā reālā, dzīvā glezna — mirstošā sieva, tumšā istaba un pēdējie lūdzošie čuksti.
Skoti, bez šaubām, visu redz citādām acīm. Šī brīnišķīgā tauta, par kuru es nevaru vien nobrīnīties, man šķiet, vienmēr, ir devusi priekšroku tumsai, nevis dienas gaismai, ir bez bailēm gaidījusi pastardienu un pat nāves ēnā nav zaudējusi drūmu jautrību. Skoti vienīgie no visām nācijām pārvērtuši velnu — ar tādām iesaukām kā Vecais Ragainis — par labu paziņu' kam piemīt zināma drūma pievilcība. Bez šaubām, viņu humorā jaušams arī kaut kas no mūsu mežonīgo senču attieksmes pret lietām. Pirmatnējiem cilvēkiem, kuri redzēja nāvi bieži un tieši un kuriem viņpasaule bija dzīva realitāte, ko var sajust naksnīgā mežā un sadzirdēt vētras auros, — tādiem cilvēkiem likās pilnīgi dabiski mest bailēm apkārt līkumu, piespiežot sevi nodibināt bezbēdīgu un dzīvespriecīgu pazīšanos ar neredzamo pasauli. Tāda paraža kā vāķēšana un līksmošana pie miroņa aizved mūs atpakaļ cilvēces rītausmā, kad nabaga mežonis, apmulsis no bēdām, centās iztēloties, ka mirušais joprojām ir dzīvs. Mūsu bēres ar to sēru rotājumiem un rūpīgi izstrādāto rituālu ir tieši cēlušās no jautrajiem mielastiem. Mūsu zārcinieks kādreiz ir bijis iejūtīgs ceremonijmeistars, kas rūpējies par bēru dejām. Laika gaitā apbedīšanas ceremonijas un sēru rotājumi ir pārveidojušies, līdz mākslotā jautrība izzudusi, un mūsu bēdu salto cienīgumu pauž melnais katafalks un drūmi klusējošie pakaļ- palicēji.
Taču es baidos, vai mans raksts nekļūst pārāk nopietns, tāpēc man jāatvainojas.
Te būs piemērs.
Viņa gaišība ceturtais grāfs Marlboro bija slavens ar savu dāsno viesmīlību, kas viņa laikā valdīja Blenheimā, viņa dzimtmuižā. Kādu dienu ieradies brokastīs, hercogs atklāja, ka sanākuši trīsdesmit viesi, turpretim galds bija klāts divdesmit vienai personai.
«O, nekas,» sacīja hercogs bez jebkāda apmulsuma, «dažiem no mums būs jāēd, kājās stāvot.»
Visiem, protams, bija lielu lielie smiekli.
Man jābrīnās, kā viņi nenobeidzās no smiešanās. Ar nevaldāmiem smiekliem vien, liekas, ir par maz, lai pienācīgi novērtētu tādu joku.
Hercogs Velingtons trīs paaudzes bija tamlīdzīgu asprātību avots. īstenībā stāstu par hercogu Velingtonu var reducēt uz šādu kailu shēmu.
Reiz kāds jaunākais virsnieks salicis hercogu Velingtonu nākam ārā no Vestminsteres abatijas.
«Labrīt, jūsu gaišība,» viņš sveicinājis. «Cik lietains rīts!»
«Jā,» atbildējis hercogs, atturīgi palocīdams galvu, «bet torīt pie Vaterlo, ser, lietus gāza vēl stiprāk, sasodīta būšana!»
Saņēmis pelnīto pārmetumu, jaunais virsnieks nodūris galvu.
Taču attiecībā uz anekdotēm ne jau angļi vien grēko.
Vispār rodas secinājums, ka, stāstot citiem smieklīgus gadījumus, ir jāzina mērs. Tikai retais apzinās, cik bezgala grūti ir pastāstīt kaut ko uzjautrinošu tā, lai tas izklausītos patiešām smieklīgi, — «pasniegt» to, kā saka aktieri. Stāsta nolikumi vien reti padara to smieklīgu. Ir vajadzīgi īstie vārdi, un katram vārdam jābūt pienācīgā vietā. Šad un tad — varbūt vienreiz no simta — gadās stāsli, kuriem nav nepieciešama īpaša stāstīšanas māka. To smieklīgums ir pilnīgi atkarīgs no negaidīta fabulas pavērsiena vai ačgārna atrisinājuma, un pat visneveiklākais stāstītājs to nespēj sagandēt.
Kaut vai šāds plaši pazīstams piemērs — stāsts, kuru tādā vai citādā veidā būs dzirdējis katrs.
Reiz slavenais komiķis Džordžs Grossmits julās stipri noguris un aizgāja pie ārsta. Ārsts, tāpat kā visi, bija bieži redzējis Grossmitu uz skatuves, taču ne reizi nebija saticis bez grima, tāpēc nepazina viņu pēc izskata. Viņš izmeklēja pacientu, paskatījās uz viņa mēli, pataustīja pulsu un izklauvēja krūtis. Tad viņš pašūpoja galvu.
«Nekā ļauna jums nav, ser,» ārsls teica, «jūs esat vien- ' kārši ļoti noguris no pārstrādāšanās un nervu sasprindzinājuma. Jums jāatpūšas un jāizklaidējas. Kādu vakaru aizejiet uz «savoju» paskatīties Džordžu Grossmitu.»
«Paldies,» teica pacients. «Es jau esmu tas Džordžs G rossmits.»
Lūdzu lasītāju ievērot, ka es izstāstīju šo gadījumu ļoti slikti, cik slikti vien iespējams, un tomēr kaut kas no tā ir palicis. Lai lasītājs ir tik laipns, atskatās uz šī gadījuma Sākumu un padomā, kā tas būtu stāstāms un kādu acīm redzamu kļūdu esmu pieļāvis. Ja jums ir kaut cik aktiera prasmes «pasniegt», jūs uzreiz aptversit, ka šis stāsts jāsāk tā.
Kādu rītu populārā ārsta pieņemamā istabā ienāca izdēdējis nervoza izskata cilvēks utt., utt.
Citiem vārdiem sakot, joka būtība ir tā, ka slimnieka vārds tiek turēts slepenībā līdz tam brīdim, kad pacients pasaka: «Paldies, es jau esmu Džordžs Grossmits.» Taču šis stāsts pats par sevi ir tik labs, ka to nav iespējams sagandēt, pat gaužām slikti stāstot. Šo pašu anekdoti mēdz dažādi variēt — Džordžs Grossmits, Koklēns, Džo Džefersons, Džons Hērs, Sirils Mods un vēl sešdesmit citi slavenības. Esmu ievērojis, ka ir zināma tipa cilvēki, kuri, noklausījušies stāstu par Grossmitu, uz karstām pēdām sāk stāstīt to no jauna, iespraužot tajā kāda cita varoņa vārdu, un atkal smejas, vēderu turēdami, it kā vārda maiņa būtu kaut kas pavisam oriģināls.
Taču, es atkārtoju, tikai daži saprot, cik grūti ir panākt humoristisku vai komisku efektu.
«Vakar es skatījos Hariju Loderu,» nesen pavēstīja Grigss, mans biržas paziņa, kad kopā gājām mājup. «Viņš uznāca uz skatuves skotu svārciņos (Grigss ieķiķinājās), ar grifeles tāfeli padusē (Grigss sirsnīgi iesmējās) un teica: «Es labprāt vienmēr nēsāju līdzi grifeles tāfeli (viņš to, protams, pateica skotiski, bet man skotiski neiznāca tik labi kā viņam), jo var gadīties, ka jāuzraksta kaut kādi cipari.» (Grigss bezmaz vai smaka nost aiz smiekliem.) Pēc tam viņš izņēma no kabatas krīta gabaliņu un teica (Grigsam gandrīz vai sākās histērija): «Es labprāt nēsāju līdzi maziņu krīta gabaliņu, tāpēc ka bez krīta (Grigss tik tikko turējās uz kājām aiz smiekliem) no tāfeles nav… nav nekādas lielas jēgas.»»
Pieķēris ar roku pie sāniem, Grigss apstājās un atspiedās pret laternas stabu.
«Protams, skotiski man neiznāk tā kā Harijam Loderam,» viņš atkārtoja.
Tā tiešām arī bija. Viņam nepadevās skolu izruna, viņš neprata atdarināt mistera Lodera skanīgo, sulīgo balsi un jautri starojošo vaigu, un smieklos zibošās acenes, un viņam neizdevās apspēlēt nedz tāfeli, nedz «maziņo krīta gaba- linu» — īstenībā viņš neprata neko. Viņam būtu pielicis pateikt: «Harijs Loders . . .» — atspiesties pret laternas stabu un smieties, cik jaudas.
Tomēr, par spīli visam, cilvēki iecirtīgi jaucas iekšā sarunās, stāstīdami dažādus atgadījumus. Nav nekā briesmīgāka par vienu lādu stāstītāju diletantu pie pusdienu galda — ja nu varbūt vienīgi divi tādi stāstītāji.1 Pēc tam kad trīs gadījumi ir pastāstīti, pie galda iestājas neomulīgs klusums, kad visi klātesošie zina, ka ikkatrs pūlas un neparko nevar atcerēties vēl kādu piemērotu anekdoti. Kompānijai tikmēr nav miera, kamēr kāds solīds un prātīgs kungs pagriežas pret savu blakussēdētāju un uzrunā viņu: «Galu galā nav šaubu, ka sausais likums tiks pieņemts, vai nu tas mums patīk vai ne.» Vist klusībā nosaka: «Paldies dievam!» — un sabiedrība atkal jūtas laimīga un apmierināta tik ilgi, līdz viens no dižajiem stāstītājiem «atceras vēl kādu gadījumu» un laiž vaļā.
Tomēr visbriesmīgākais laikam ir kautrīgais stāstītājs, „ kuru māc bažas, vai tikai kāds jau nav dzirdējis to, ko viņš . gatavojas celt priekšā. Viņš uzbrūk jums šādā viltīgi piesardzīgā veidā:
«Nesen, braucot uz Bermudām, man pastāslīja ļoti interesantu gadījumu . . .» Viņš brīdi klusē, viņa sejas izteiksme pauž zināmas šaubas. «Bet jūs varbūt jau esat to dzirdējis?»
«Nē, nē, es nekad neesmu bijis Bermudās. Turpiniet vien!»
«Nu, tas ir stāsls par cilvēku, kas vienziem aizbraucis uz Bermudām ārstēt reimatismu . . . Bet varbūt jūs tomēr esat to dzirdējis?»
«Nē jel, nē.»
, «Nu, viņu briesmīgi mocījis reimatisms, un viņš aizbraucis uz Bermudām ārstēties. Ieradies viesnīcā, viņš uzrunājis portjē . . . Varbūt jūs tomēr zināt to?»
«Nē, nē, turpiniet vien!»
«Nu, viņš saka klerkam: «Es gribētu istabu ar skatu uz jūru . . .» Bet varbūt …»
*
Visprātīgākais butu partraukt stāstītāju tieši šaja vieta. Pateikt viņam mierīgi un stingri: «Jā, esmu dzirdējis šo stāstu. Man tas patīk kopš tā laika', kad tas 1878. gadā tika publicēts «Titbitā», un es to izlasu ikreiz, kad gadās izdevība. Stāstiet vien tālāk, es atlaidīšos ērtāk, aizvēršu acis un mīļu- prāt paklausīšos.»
Taču dziļais pamats, uz kuru balstās tas, ko mēs saucam par humoru, atklājas tikai tiem nedaudzajiem, kuri vai nu nejauši, vai apzināti ir domājuši par to. Pasaules tautu humors tā labākajās un cēlākajās izpausmēs varbūt ir dižākais cilvēces sasniegums. Runa te ir nevis par smiešanos līdz krampjiem, kad klauns vai par nēģeri nogrimējies varietē aktieris plēš jokus, bet gan par īsti lielu humoru, kas reizi vai — labākajā gadījumā — divas reizes vienas paaudzes mūžā apgaismo un paceļ augstumos mūsu literatūru. Šo humoru vairs nerada tikai ar trikiem un kalambūriem vai bezjēdzīgām izdarībām, kuras mums liekas smieklīgas. Tā saknes slēpj dziļāki dzīves kontrasti: dīvainā neatbilstība starp mūsu centieniem un veikumu, šodienas dedzīgās un nepiepildītās vēlmes, kas rīt pārvēršas par nenozīmīgiem sīkumiem, dzeldējošās sāpes un sūrās bēdas, kuras pierimst laika ritējumā, līdz mēs, atskatoties uz noieto ceļu, pārlūkojam savu pagātni kā sirmgalvji, kas, jaukdami asaras ar smaidiem, atceras niknos bērnu dienu ķīviņus. Un tad smieklīgais — tā plašākā izpratnē — saplūst ar patētisko vienā veselumā, lai simbolizētu, kā jau tas mēdz būt katrā laikmetā, asaru un smieklu sajaukumu, kas ir mūsu mantojuma daļa šīspasaules gaitās.