Mēs panācām, ka drīkstam intervēt Dižo Aktieri — bet tas, jāsaka, bija bezgala grūti — viņa bibliotēkas klusumā. Viņš sēdēja dziļā atzveltnes krēslā un bija tā savu domu pārņemts, ka nemanīja mūsu tuvošanos. Viņam klēpī gulēja viņa paša kabinetfotogrāfija. Viņš lūkojās tajā, it kā mēģinātu izdibināt tās neizdibināmo noslēpumu. Mēs paguvām ievērot skaistu fologravīru, kas stāvēja uz galda turpat viņam pie rokas, bet auklā pie griestiem karājās lielisks Aktiera pasteļ- portrets. Tikai tad, kad bijām apsēdušies un izņēmuši piezīmju grāmatiņas, Dižais Aktieris pacēla acis.
— Intervija? — viņš jautāja, un mēs ar sāpēm saklausījām noguruma pieskaņu viņa balsī. — Vēl viena intervija!
Mēs paklanījāmies.
— Reklāma! — viņš murmināja vairāk sev nekā mums. — Reklāma! Kālab mums vienmēr uzspiež reklāmu?
Mēs atvainodamies paskaidrojām, ka nedomājam paziņot atklātībā vai iespiest kaut vienu vienīgu vārdu.
— Ko? — iesaucās Dižais Aktieris. — Nedomājat iespiest? Nedomājat paziņot atklātībai? Tad kāda …
Mēs paskaidrojām, ka nedarīsim to bez viņa piekrišanas.
— Ak tā, — viņš gurdi novilka, — bez manas piekrišanas . . . Jā, jā, esmu spiests piekrist. Pasaule to prasa. Publicējiet, drukājiet visu, kas jums tīk. Esmu vienaldzīgs pret uzslavām, man nerūp slava. Nākamās paaudzes novērtēs mani. Bel, — viņš jau mundrāk piebilda, — laikus atsūtiet man korektūru, lai es varētu izdarīt nepieciešamos grozījumus.
Mēs piekrītoši palocījām galvu.
— Bet tagad, — mēs sākām, — vai mēs drīkstam uzdot dažus jautājumus ar jūsu meistarību? Un pirmām kārtam — kurā dramaturģijas nozarē, pēc jūsu domām, jūsu ģēnijs izpaužas visspilgtāk — traģēdijā vai komēdijā?
— Abās, — atbildēja Dižais Aktieris.
— Tātad jūs neizceļaties, — mēs turpinājām, — nevienā no tām?
— Es izceļos kā vienā, tā otrā, — viņš atbildēja.
— Atvainojiet, — mēs sacījām, — mēs neizteicāmies pieliekami skaidri. Mēs gribējām teikt — ja to formulējam ļoti vienkārši—, ka jūs neuzskatāt savu tēlojumu vienā žanrā par spilgtāku nekā otrā.
— Nebūt ne, — sacīja Dižais Aktieris, izstiepdams roku uz priekšu lieliskā žestā, kuru mēs pazinām un apbrīnojām jau gadiem ilgi, un vienlaikus atmezdams atpakaļ savu lauvas galvu tā, ka lauvas krēpes atsedza viņa lauvas pieri. — Nebūt ne. Esmu vienlīdz stiprs abos žanros. Mans ģēnijs prasa vienlaikus gan traģēdiju, gan komēdiju.
— Ak tā, — mēs sacījām, it kā mums zvīņas būtu nokritušas no acīm, — tātad šī iemesla dēļ jūs gatavojaties iemiesot Šekspīra varoņus?
Dižais Aklieris sarauca pieri.
— Pareizāk būtu teikt, — viņš iebilda, — ka Šekspīra varoņi liks iemiesoti manī.
— Prolams, protams, — mēs nomurminājām, nokaunējušies paši par savu muļķību.
— Es tēlošu Hamletu, — turpināja Dižais Aktieris. — Atļaušos apgalvot, ka tas būs pilnīgi jauns Hamlets.
— Jauns Hamlets! — mēs jūsmīgi iesaucāmies. — Jauns Hamlets! Vai tas ir iespējams?
— Pilnīgi, — atbildēja Dižais Aktieris, atkal nopurinādams savu lauvas galvu. — Es ziedoju šīs lomas iepazīšanai daudzus gadus. Hamleta lomas skaidrojums līdz šim ir bijis aplams.
Mēs sēdējām apstulbuši.
— Līdz šim visi aktieri, — turpināja Dižais Aktieris, — jeb, es teiktu, visi tā sauktie aktieri — es domāju visus tos, kuri mēģinājuši spēlēt šo lomu pirms manis, — ir atveidojuši Hamletu pilnīgi nepareizi. Viņi to atveidojuši melnā samtā tērptu.
— Jā, jā, — mēs iestarpinājām, — kā tad, ka melnā samtā!
— Redzat nu. Tas ir absurds, — turpināja Dižais Aktieris, paņemdams no tuvējā grāmatplaukta divus vai trīs smagus sējumus. — Vai jūs kādreiz esat pētījuši Elizabetes laikmetu?
— Kādu? — mēs bikli pavaicājām.
— Elizabetes laikmetu.
Mēs klusējām.
— Vai arī pirmsšekspīra traģēdiju?
Mēs nodūrām galvu.
— Ja jūs būtu pētījuši, tad zinātu, ka melnā samtā tērpies Hamlets ir vienkārši smieklīgs. Šekspīra laikā — ja jūs spētu saprast, es jums to pierādītu acumirklī — tāda melnā samta nemaz nebija. Tāds neeksistēja.
— Tātad kādu jūs iedomājaties Hamletu? — mēs jautājām ieintriģēti, apmulsināti un vienlaikus sajūsmināti.
— Brūnā samtā, — teica Dižais Aktieris.
— Augstais dievs, — mēs iesaucāmies, — tas taču ir apvērsums!
— Tā tas ir. Taču tā ir tikai daļa no manas koncepcijas. Galvenais būs, kā es traktēšu to, ko es sauktu par Hamleta psiholoģiju.
— Psiholoģiju! — mēs atkārtojām.
— Jūs gribat teikt, — mēs sacījām, cenzdamies runāt iespējami drošāk, — ka tas viss nav viņam pa spēkam.
— Viņa griba ir paralizēta, — turpināja Dižais Aktieris, nelikdamies zinis par mūsu iejaukšanos. — Viņš tiecas uz vienu pusi, bet tiek mests uz otru. Vienu brīdi viņš krīt bezdibenī, bet brīdi vēlāk jau traucas mākoņos. Viņa kājas meklē atbalstu, bet atrod tikai gaisu . . .
— Apbrīnojami!—mēs teicām. — Bet vai šim nolūkam nebūs vajadzīga sarežģīta mašinērija?
— Mašinērija! — iesaucās Dižais Aktieris, ierēkdamies smieklos kā lauva. — Domas mašinērija, enerģijas un magnētisma mehānisms . . .
— Ak tā, — mēs teicām, — elektrība.
— Nebūtne, — iebilda Dižais Aktieris. — Jūs nesapratāt. Es to visu radīšu ar savu tēlojumu. Ņemsim, piemēram, slaveno monologu par nāvi. Vai atceraties to?
— Būt vai nebūt … — mēs iesākām.
— Pagaidiet! — pārtrauca Dižais Aktieris. — Tagad padomājiet. Tas ir monologs. Tieši monologs. Te arī slēpjas tēla izpratne. Tas ir kaut kas tāds, ko Hamlets saka pats sev.
Manā interpretācijā faktiski netiek izrunāts neviens vārds. Viss notiek absolūtā, pilnīgā klusumā.
— Bet kā jūs to panāksit? — mēs gribējām zināt.
— Tikai un vienīgi — ar savu mīmiku.
Augstais dievs! Vai tad tas bija iespējams? Mēs alkal ielūkojāmies — šoreiz ļoti vērīgi — Dižā Aktiera sejā. Un nodrebējuši sapratām, ka viņš spēj to izdarīt.
— Es izeju publikas priekšā tā, — viņš turpināja, — un sāku monologu . . . Lūdzu, vērojiet manu seju . . .
Runādams Dižais Aktieris sakrustoja rokas un nostājās raksturīgā pozā, un pār viņa seju, mēs pat teiktu — aizmēzdama cita citu, brāzmoja satraukuma, mainīgu cerību, šaubu mi izmisuma izteiksme.
— Brīnišķīgi!—mēs izdvesām.
— Šekspīra rindas, — teica Dižais Aktieris, kad viņa seja bija atguvusi parasto rāmo izteiksmi, — nav nepieciešamas, vismaz manā tēlojumā ne. Šīs rindas nav nekas vairāk kā skatuves remarkas. Es tās izlaižu. Es tā tēlojot daru jo bieži. Ņemsim, piemēram, visiem zināmo ainu, kurā Hamlets tur rokā galvaskausu. Šekspīrs te paredzējis šādus vārdus: «Ak, nabaga Joriks! Es pazinu viņu …»
Jā, ja! —mums nevilšus paspruka.— «Bezgala asprātīgs cilvēks …»
— Jums ir šausmīga intonācija, — teica Dižais Aktieris. — Klausieties tālāk! Savā interpretācijā es vispār iztieku bez vārdiem. Es tikai mierīgi turu galvaskausu rokā un staigāju pa skatuvi. Tad atspiežos pret sānu kolonnu un, turēdams galvaskausu, klusi skatos uz to.
— Apbrīnojami! — mēs teicām.
— Tad es ārkārtīgi izteiksmīgi pāreju uz skatuves labo pusi, apsēžos uz vienkārša koka soliņa un kādu laiku sēžu, skatīdamies uz galvaskausu.
— Brīnišķīgi!
— Tad es atkāpjos skatuves dziļumā un noguļos uz vēdera, joprojām turēdams galvaskausu acu priekšā. Kādu laiku
nogulējis šādā pozā, es lēni rāpjos uz priekšu, ar kāju un vēdera kustībām atklādams visu Jorika skumjo dzīves stāstu. Visbeidzot, vēl arvien nelaizdams galvaskausu ārā no rokām, es pagriežu publikai muguru un ar krampjainām lāpstiņu kustībām attēloju Hamleta dziļās bēdas par zaudēto draugu.
— Nudien, — mēs iesaucāmies neaprakstāmā sajūsmā, — tas taču nav apvērsums, tā ir atklāsme!
— Gan viens, gan otrs, — teica Dižais Aktieris. s
— Un tas nozīmē, — mēs turpinājām, — ka jums Šekspīrs i nemaz nav vajadzīgs.
— Tieši tā. Bez viņa man iznāk labāk. Šekspīrs mani ierobežo. Tas, ko es gribu atveidot, ir nevis Šekspīrs, bet kaul kas nozīmīgāks, lielāks, es teiktu — dižāks.
Dižais Aktieris apklusa, un mēs gaidījām, zīmuļus pacēluši.
Tad viņa acīs parādījās kaut kas līdzīgs ekstāzei un viņš nomurmināja:
— īstenībā tas esmu Es.
To pateicis, viņš sastinga kā elks. Mēs uzmanīgi nometāmies četrrāpus un klusiņām līdām uz durvju pusi, bet pēc tam — lejā pa kāpnēm, turēdami piezīmju grāmatiņas zobos.