Laikam tāpēc, ka no mana dzīvokļa Ņujorkā varēja pārredzēt šalkainos Centrālā parka kokus, es cauru vasaru mocījos nepārvaramās ilgās pēc mežiem. Manī, dabas mīļotājā, koka šūpošanās izraisa domas, kuras rodas tikai tad, kad redzu šūpojamies koku.
Šīs ilgas kļuva stiprākas. Tās laupīja man mieru. Dienā es strādādams snauduļoju. Naktī mans miegs bija saraustīts un trauksmains. Dažreiz es naktī pat klīdu pa parku un, koku naksnīgo ēnu ieskauts, iztēlojos, ka atrodos viens dziļi tumšos mežos tālu no smagā darba un raizēm par mūsu neprātīgo civilizāciju.
Man par laimi, šī apņemšanās radās augusta pēdējā dienā. Septembrī man bija atvaļinājums. Es varēju rīkoties ar savu laiku pēc sirds patikas. Biju brīvs kā putns.
Torīt, līdzko biju laukā no gultas, tūliņ sāku posties, pareizāk sakot, man tikpat kā nebija ko posties. Vajadzēja tikai apgādāties ar fotoaparātu — vienīgo, kas man mežos būs nepieciešams, — un atvadīties no draugiem. Pat šo pēdējo smago pārbaudījumu gribēju padarīt iespējami īsāku. Man nebija ne mazākās vēlēšanās uzkurināt viņu ziņkāri par šo bīstamo, varbūt pārdrošo ieceri, kas man bija prātā. Es gribēju, ciktāl tas būtu iespējams, atvadīties tā, lai mazinātu tieši tās dabiskās bailes, kuras manos draugos uzjundītu mans pasākums.
Pats sev, kaut arī pazīstu mežu kā savus piecus pirkstus, es nespēju noklusēt draudošās briesmas. Taču šīs briesmas man gandrīz vai lika aizmirst ārkārtīgā un neparastā interese par šo eksperimentu. Vai cilvēkam bez amatu prasmes un mūsu modernās rūpniecības palīdzības būtu iespējams kailam — ja neņem vērā veļu — palikt dzīvam meža vidū? Vai viņš to spēj vai nespēj? Un, ja nespēj, ko tad?
Šo pēdējo domu es cītīgi gaiņāju prom. Vienīgi laiks varēja atbildēt uz šo jautājumu.
Pienākuma apziņas vadīts, vispirms aizgāju uz darbu, lai paspiestu roku un, kā jau pieklājas, pateiktu ardievas savam darba devējam.
— Es gatavojos viens pats, — teicu, — kails pavadīt mēnesi mežos.
Viņš neviltotā laipnībā pacēla skatienu no rakstāmgalda.
— Pareizi darāt, — viņš teica. — Atpūtieties kārtīgi!
— Esmu iecerējis, — piebildu, — pārtikt no ogām un sēnēm.
— Jauki, — viņš atzina. — Novēlu patīkami pavadīt laiku, veco zēn. Ardievu!
Tad es nejauši ieskrēju krūtīs vienam no saviem draugiem.
— Dodos uz Jaunangliju, — es teicu, — lai mēnesi tur nodzīvotu kails.
— Nanlaketā' vai Ņūportā[15]? — draugs gribēja zināt.
— Nē, — es atbildēju, cik bezrūpīgi vien varēju. — Es dodos uz mežiem pavadīt savu atvaļinājumu — padzīvošu tur kails kādu mēnesi.
— Ak tā, — viņš teica. — Saprotu. Nu tad uz redzēšanos, veco zēn! Pēc atgriešanās satiksimies.
Pēc tam es piezvanīju vēl diviem vai trim pazīstamiem, lai pateiktu īsus atvadu vārdus. Mani, jāatzīstas, mazliet kaitināja paviršā attieksme, ar kādu viņi šķita uzklausām manu paziņojumu.
— Oho, — viņi teica, — kails mežos, ko? Nu, tad pagaidām atā!
Cilvēks gandrīz vai riskē ar savu dzīvību — jo šis fakts netika noliegts — lielā socioloģiskā eksperimentā, tomēr viņi uzklausa šo paziņojumu pilnīgi vienaldzīgi. Tas vēl lieku reizi pārliecināja mani, cik pagrimusi ir civilizācija, kurai es gatavojos pagriezt muguru.
Ceļā uz vilcienu nejauši satiku kādu avīžu reportieri, ko es mazliet pazinu.
— Braucu uz Jaunangliju, — es teicu, — mēnesi padzīvot kails — veļu gan atstāšu mugurā — mežos. Daži sīkumi par to, bez šaubām, noderēs tavai avīzei.
— Paldies, vecīt, — reportieris teica, — esam gana izrakstījušies par šīm dabas būšanām. Mums nav ko iesākt ar to. Vienīgi — ja nu tev kaut kas atgadītos . . . Tad mēs mīļuprāt atvēlētu tev vietu avīzē.
Dažiem maniem draugiem pietika vismaz pieklājības pavadīt mani līdz vilcienam. Viens vienīgais pavadīja mani ilgajā nakts braucienā uz Jaunangliju, lai no tās vietas, kur es ieiešu mežā, atgadātu atpakaļ manas drēbes, pulksteni un citas mantas līdz ar dažiem atvadu ziņojumiem, kurus es pagūlu uzskribelēt pēdējā brīdī.
Agri 110 rīta mēs sasniedzām staciju, kur izkāpām. No šejienes gājām uz mežmalu. Te apstājāmies. Es novilku visas drēbes, paliku veļā. Tad, izņēmis no ceļasomas cibiņu ar krāsu, es nosmērēju seju, rokas un arī veļu tumši brūnas.
— Kam tas vajadzīgs? — jautāja mans draugs.
— Drošības labad, — es atbildēju. — Vai tad tu nezini, ka visus dzīvniekus sargā īpatnēji zīmējumi, kas tos padara neredzamus? Kāpurs izskatās pēc lapas, ko tas grauž, zivs zvīņas maldinoši mirgo kā ūdens strautā, lācis un oposums ir tādā pašā krāsā kā koki, kuros tie rāpjas. Tā, — es piemetināju, pabeigdams darbu, — tagad esmu neredzams.
— Re, kā! — sacīja mans draugs.
Atdevu viņam ceļasomu un tukšo krāsas cibiņu, nometos četrrāpus, — fotoaparāts karājās man kaklā, — un līdu iekšā krūmos. Draugs stāvēja un vēroja mani.
— Kāpēc tu necelies kājās un neej?—dzirdēju viņu saucam.
Es mazlietiņ pagriezos un uzrūcu viņam. Tad -rūkdams rāpoju dziļāk krūmos.
Desmit minūtes cītīgi rāpojis, es atrados pašā meža vidū. Tas pletās man simtiem jūdžu visapkārt. Mani apņēma netraucētais meža klusums. Ausis uztvēra tikai vāveres šmauksti- nāšanu zaros augstu virs galvas vai arī tālas klaigas, gārgalei lidojot pāri kādam mežezeram.
Nospriedu, ka esmu sasniedzis dzīvošanai piemērotu vietu.
Vispirms vajadzēja sakurt uguni. Lai gan izvirtušajam lielpilsētas iedzīvotājam tas var likties grūti izdarāms, tādam rūdītam mežainim, par kādu es tagad biju kļuvis, tas bija tīrais nieks. Sameklēju kādu žagaru, sparīgi paberzēju gar pakaļkāju, un pēc īsa brītiņa tas spoži uzliesmoja. Pēc pusstundas es sēdēju pie karsta zaru ugunskura, ar lielu baudu vicodams iekšā ēstgribu rosinošu vārītas zāles un sēņu ēdmaņu, ko biju pagatavojis dobā akmenī.
Es ēdu bez atelpas, kamēr vēders bija pilns, kā jau dabas cilvēks, neraizēdamies par rītdienu. Tad, izstiepies skujās pie liela koka, es gulēju un apmierināts ļāvu, lai mani iemidzina putnu dziesmas, kukaiņu miriāžu dūkoņa un skaļā vāveres rosīšanās augstu virs galvas. Palaikam no manām lūpām, atskanēja kluss atbildes sauciens, ko pazīst katrs mežainis un kas ir daļa no dzīvnieku valodas. Tā guļot, es ne par kādiem pasaules labumiem nebūtu mainījies vietām ar bālo lielpilsētas iedzīvotāju. Es gulēju tālu no šīs pasaules laimīgs, pieslūķējies ar zāli, klausīdamies putnu klusajā dziedāšanā.
Taču tādai bezdarbībai ūn pārdomām nevar ilgi ļauties pat dabas draugs. Bija jāceļas un jārīkojas. Man daudz kas bija padarāms, iekams pēc saulrieta, kā es paredzēju, uznāks tumsa. Pirms nakts iestāšanās man vajadzēja uzcelt mājokli, pašūt sev drēbju kārtu, savākt riekstus, īsi sakot — sagatavoties tuvajai ziemai, kas šajā mežā varēja uznākt kuru katru brīdi, kaut arī bija vasara.
Es mundri uzrausos rāpus un ķēros pie mājas celšanas. Biju nodomājis izmaniot metodi, ko Daba jau sen iemācījusi bebram un ko bez tam zina un liek lietā gaučo[16] pampās, gūgū' Rodēzijā, kā arī daudzas citas ciltis. Man vajadzēja izraudzīties piemērotu audzi un nograuzt kokus, turklāt nograuzt tā, lai katrs nogāztos tieši būvei paredzētajā vietā. Tā es uzsliešu sienas, nākamo piemēroto koku rindu grauzīšu tā, lai tie, gāzdamies krusteniski, veidotu jumtu.
Naski stājos pie darba, un jau pēc pusstundas izjutu apmierinājumu, redzot sava topošā mājokļa aprises. Es vēl grauzu ar nerimstošu sparu, kad piepeši mani iztraucēja dobja ņurdoņa krūmājā. Piesardzīgi kā zvērs es, tāpat ņurdēdams, parāvos aiz koka. Redzēju kaut ko kustamies krūmos, acīmredzot tas bija kāds liels zvērs. Pēc ņurdēšanas
nospriedu, ka tam jābūt lācim. Dzirdēju to nākam tuvāk. Zvērs grasījās man uzbrukt. Es nodrebēju aiz mežonīga prieka, lo iedomājoties, mana veļa sacēlās stāvus aiz dusmām, un es izaicinoši raidīju rēcienu pēc rēciena. Zobi man bija atņirgti līdz smaganām, un es ar pakaļkāju zvetēju sev pa sāniem. Nevarēju vien sagaidīt, kad lācis bruks man virsū. Kas tādā mežonīgā cīniņā gāž pirmais, tas ir uzvarētājs. Biju nodomājis — līdzko lācis parādīsies — vienu pēc otras nokost tam abas priekškājas. Ja es uzreiz gūšu virsroku, par galīgo uzvaru nevarēja būt šaubu.
Krūmi pašķirās. Es uz brīdi ieraudzīju garu, brūnu stāvu un matiem noaugušu galvu. Tad radījums pacēlās pakaļkājās un atspiedās pret koku tieši man pretī. Augstā debess! Tas nemaz nebija lācis. Tas bija cilvēks.
Viņš bija ģērbies tāpat kā es — veļā, un viņa seja un rokas, tāpat kā man, bija nokrāsotas brūnas. Viņa mati bija gari un savēlušies, seju klāja divas nedēļas neskūtas bārdas rugāji.
Brīdi mēs blenzām viens uz otru, joprojām ņurdēdami. Tad svešais, rūkdams aiz pretīguma, izslējās visā augumā.
— Rimsties jel! —viņš teica. — Runāsim angliski!
Viņš panācās man tuvāk un apsēdās uz baļķa tādā pozā, kas likās paužam tādu pašu pretīgumu kā viņa sejas izteiksme.
— Ko tu dari? — viņš jautāja.
— Būvēju māju, — es atbildēju.
— Redzu, — viņš teica, pamādams ar galvu. — Kālab tu atrodies te ?
— Mans plāns ir šāds, — es skaidroju. — Gribu pārliecināties, vai cilvēks var izdzīvot šajos mežos kails, iztiekot vienīgi pats ar savām rokām un savu atjautību un . . .
— Jā, jā, zinu, — mani pārtrauca nenomierināmais cilvēks. — Sagādāt pats sev iztiku šajā čūksnī, dzīvot tā, kā dzīvojis alu cilvēks, — bezrūpīgi un tālu no civilizācijas lāsta!
— Jā gan. Tāda bija mana iecere, — es teicu, un šie vārdi vēl vairāk uzkurināja manu sajūsmu. — To es arī daru. Mana barība būs paraslā zāle un saknes, ko daba dod saviem bērniem, un mans dzēriens . . .
— Jā, jā, — viņš alkal nepacietīgi pārtrauca, — tavs dzēriens būs čalojošā strautiņa ūdens, tava gulta — smaržīgo hemloka skuju cisas un tavs baldahīns — klajais debess jums, kuram gaismu dod maigās zvaigznes pie spirdzinošās nakts sārti violetās velves. Zinu jau, zinu.
— Augstā debess! — es iesaucos. — Tā tik tiešām ir mana iecere. Patiesībā tās ir tieši manas frāzes. Kā tu to uzminēji?
Viņa žests liecināja par apnikumu un vilšanos.
— Blēņas! —viņš sacīja. — Es to zinu, tāpēc ka esmu to darījis. Jau divas nedēļas esmu nodzīvojis pie dabas krūts, piedalījies rotaļā, ko sauc par dzīvi mežā. Tā man ir līdz kaklam. Bet pēdējais nolikums izveda mani no pacietības.
— Kāds pēdējais notikums? — es jautāju.
— Nu, salikšanās ar tevi. Vai vari iedomāties, ka esi jau deviņpadsmitais cilvēks, ko es pēdējās trīs dienās sastopu pliku skraidelējam pa šiem mežiem? Viņi visi lo dara. Šie meži ir pilni ar viņiem.
— Ko tu saki! — es izdvesu.
— fakts. Ej kur iedams šajos krūmos, it visur plikie taisa to pašu sasodīto eksperimentu. Kad paiesi maķenīt tālāk, tur ieraudzīsi uzrakstus: kailiem nav atļauts uzturēties šais krūmos, kailiem noliegts staigāt, džentlmeņi, kas ir kaili, tiek lūgti palikt tuvāk pie lielceļa — un daudz ko tamlīdzīgu. Tu laikam neesi trāpījies īstajā vielā, citādi būtu pamanījis būdeles, ko viņi sacēluši Jaunanglijas mežmalās un apkāruši ar uzrakstiem: pērk un pārdod apakšveļu, pārdod vai iznomā fotoaparātus, visaugstākā cena par pamestiem apģērba gabaliem un visu ko.
— Nē, — es atteicu, — neesmu neko redzējis.
— Nu, tad, ejot atpakaļ, paskaties! Man pietiek. Te vairs nav ko iesākt. Braukšu atpakaļ uz pilsētu, paraudzīšu, vai es varu tieši tur, pašā pilsētā, nopelnīt iztiku ar savām rokām un smadzenēm vien. Luk, īstais uzdevums, zvēra dzīve nav priekš manis. Šis meža bizness ir par vieglu. Nu, sveiki, es laižu prom.
— Acumirkli pagaidi! — es uzsaucu. — Kā tas nākas, — ja tas, ko tu saki, ir taisnība — ka es, uzturēdamies te jau no paša rīta, neesmu ne redzējis, ne dzirdējis meža biezokni apkārt nevienu dzīvu dvēseli?
— Blēņas, — svešais atbildēja. Viņi varbūt bija tev apkārt, bet tu tos nepazini.
— Nevar būt! Es sapņoju zem koka "un nedzirdēju ne skaņas, tikai vāvere šmaukstinājās un ezera gārgale klaigāja tālumā.
— Pareizi, vāvere šmaukstinājās. Tas bija kāds zellis, kas kokā šmaukstināja, lai pārspētu pārējos, izlikdamies par vāveri, un nav šaubu, ka cits kāds otrpus tuvējā ezera klaigāja kā gārgale. Vai tu viņiem atsaucies?
— Jā gan, — es atzinos. — Atsaucos tādā pazemā balsi . . .
— Akurāt, dzīvnieku valodā tas ir vispārpieņemts sveiciens. Var redzēt, ka to tu esi labi apguvis. Nu, tad vēlreiz paliec sveiks! Es laižu prom. Tikai, lūdzams, nerūc gan vairs! Man šitā lieta ir līdz kaklam.
— Sveiki! — es atteicu.
Viņš ieslīdēja krūmos un nozuda. Es apjucis paliku turpat dīki sēžam, smagas vilšanās nomākts. Tā es laikam nosēdēju stundām ilgi.
Tālumā atskanēja tikko sadzirdams dumpja kliedziens kādā vientuļā dumbrā jā.
— Pie velna, kas to troksni taisa? — es murmināju. — Jādomā, kāds galīgs muļķis, mēģinot iztēloties, ka ir ūdensputns. Met to pie malas!
Es ilgi gulēju, prātodams, ko nu lai dara, jo mans meža sapnis bija sadragāts.
Pēkšņi izdzirdēju skaļas balsis, griezīgas un enerģiskas cilvēku balsis, un tajās nebija saklausāms nekas no dzīvnieku rūkšanas.
— Viņš ir te! Es viņu redzēju! — kāds sauca.
Atkal dzīvnieciska instinkta pārņemts, es rūkdams mudīgi iespruku pamežā. Nojautu, ka viņi meklē tieši mani. Es izjutu vajāta dzīvnieka prieku. Mana veļa saslējās aiz bailēm un dusmām.
Ko nagi neš, atkāpos mežā. Taču, jo tālāk gāju, jo tas likās kļūstam nevis biezāks, bet gan skrajāks. Cenšoties paslēpties biezoknī, es rūkdams pieplaku pie zemes. Jutos traki uzjautrināts, kā katrs savvaļas mīļotājs, zinot, ka viņu vajā, ka viņu meklē, ka varbūt kāds jau ir pāris pēdu atstatumā, un biju gatavs kuru katru brīdi iegrūst viņam sānos dakšas, līdzko viņš metīsies skriet. Tā ir ne ar ko nesalīdzināma ekstāze^. Tad aptvēru, ka atrodos vajātāju lokā. Es biju ielenkts no visām pusēm.
Mežs bija kļuvis tāds kā skrajāks. Koki atgādināja kāda parka krūmus — tas varēja būt tas pats Centrālais parks. Zemajām vīriešu balsīm pa vidu jaucās spalgas puišeļu klaigas. — Tur viņš ir, — viens kliedza, — jož pa krūmiem! Ke, kā uzmetis kupri! — Kas tur ir par jokiem? — kāds cits vaicāja. — Kāds trakais veļā iesprucis parkā, un policisti dzenas šim pakaļ.
Tad viņi ieslēdza mani lokā. Es pazinu policistu zilos tērpus un īsos stekus.
Pēc brīža es biju izvilkts no krūmiem un, pilnīgi pamodies, stāvēju atklātajā parkā savā pidžamā, drebinādamies agrā rīta dzestrumā.
Man par laimi, policijas iecirknī tika nospriests, ka mēnessērdzība nav likuma pārkāpums. Mani nobrīdināja un atlaida. Bet citreiz es to darīšu Atlantiksitijā.