Kaut kur aiz sienas skaņuplate dzied:
«Kā gulbji balli padebeši iet…»
Un, liekas, kāds man čukst: — Draugs, logu ver
Un jauko gleznu kārām acīm tver! —
Bet, tiklīdz logu vajā veru es,
Vējš melnus dumu blāķus virsū nes.
Un ko es redzu pagalma? Va velns!
Mans baltais krekls žūdams kļuvis melns.
No palodzes, kur biju atspiedies,
Es melnas plaukstas paceļu. Ak dies,
Par ko, par ko man pārbaudījums tāds?
Kūp pienotava, gaļas kombināts,
No siltumnīcām dūmu grīstis klīst,
«Kur rozes zied un mūžam nenovīst»,
Bet spirta brūzis, kvēpus pūzdams, sten.
No akmeņoglēm laikam šņabi dzen!
Es svētās dusmās logu cērtu ciet,
«Kā gulbji balti padebeši iet…» —
Aiz sienas jauka melodija skan.
Nē, šodien gulbjus pietiek skatīt man!
«Tiem vēlētos es līdzi tālu skriet»,
Bet diemžēl man uz pirti nāksies iet.
Tur dūmenis vairs nekūp ilgi jau
Un, protams, arī karsta ūdens nav.