Reiz izlasīju žurnālā
Es ieteikumu vienu,
Ka izbēgt var no infarkta,
Ja paskrien katru dienu.
No rīta, protams, sāku skriet,
Kāds vīrs man ceļā stājās:
— Kur joz? Tak «Dzērieni» vēl ciet.
Tev, draugs, nav visi mājās! —
Tad laidos tumsā parikšot.
Te dzirdu citu b|auri:
— Hei, vai kaut kur kaut ko vēl dod?
Tak septiņi jau cauri! —
Es sāku dienā lokus laist.
Vai infarktu man gaidīt?
Bet priekšniecība saka: — Slaists!
Sāk darba laikā skraidīt. —
Nu raudāt, nezinu, vai smiet
Pēc pārpratuma tāda.
Tā ir, kad iesaka mums skriet,
Bet laiku nenorāda!
BALĀDE PAR BLATU
Tūliņ jums, biedri, celsies katrs mats,
Pat tādiem, kam uz pakauša nav matu.
Es stāstīšu, ko piedzīvoju pats,
Es lasīšu jums balādi par Blatu.
Man pašam Blats nekad nav bijis rads.
Te kādu dienu redzu drūmu skatu:
Raud pārdevēji — esot miris Blats,
Neviens nekad vairs nesastapšot Blatu!
Un tiešām — kapos piemineklis plats
Un grezni ziedi, dabūti pa blatu,
Un zelta burtiem milzu uzraksts: «BLATS»,
Bet vairāk it nekādu citu datu.
Es naktī ņēmu rokā lāpstu pats:
Kaut zārkā viņam uzmetīšu skatu!
Bet zārks bij tukšs, tur negulēja Blats.
Viņš pat 110 nāves izbēdzis pa blatu!