«. . . hroniskais pārsolīšanas kā-
rums, kā zināms, notrulina darba
darītāju atbildības izjūtu. Cilvēki sāk
pierast pie tā, ka no tribīnes teiktais
var arī neatbilst realitatei.»
No raksta «Vairāksolīšanas kārums»,
«Ciņa», 1975. gada 16. IX.
Ir iedegušās kaislības,
Ņem vistas jaunas saistības.
Ik dienu dēšot divas olas,
Bet daža trīs pat izdēt solās!
Zib pīļu pleznās spalvaskāti,
Tarkš zosu kinoaparāti,
Kā nagla klāt jau žagata
Ar mikrofonu kabatā.
Tai gailis interviju sniedz
Un filmēties pie vistām diedz.
«Būs olas stipras mums un lielas,
Tik daudz, ka varēs bruģēt ielas.
Lai skauģi to sev liek aiz auss:
Tiks pārspēts afrikānis strauss!»
— Kluks, kluks, urā! Lai vistām slava! —
Sauc tītars apsveikumā savā.
— Kad visi spēki kaujā sviesti,
Trīs olas dienā vēl nav griesti! —
Bet cāļi, lai gan nav tiem skolu,
Zin precīzi, ka vienu olu
Var dienā izdēt viņu mamma
Un vairs ne gramma.