Es apbrīnoju cilvēkus,
Kas agri kājās slienas.
Es agri celties nespēju —
Man miegs kā bērnu dienās.
Un tāpēc katru vakaru,
Lai rītos augšā tieku,
Es mutes bļodā pulksteni
Ar lielo zvanu lieku.
Zvans visām sienām cauri skan,
Sauc mani darbam posties.
Kā izteicās reiz kaimiņš mans:
— Tur mironis var mosties! —
Bet izrādās, ka nāves miegs
Pret manējo ir tīrais nieks.
Lai miega mezglu pārcirstu
Uz visiem laikiem pušu,
Es nolēmu, ka ārstēšos
Ar ledus aukstu dušu.
Bet, tā kā biju pārsalis
Pēc procedūras šādas,
Es kāpu gultā sildīties,
Lai nav tās zosu ādas.
Vai es to spēju paredzēt,
Cik liels ir gultas viltus,
Cik ātri acis slēdzas ciet,
Kad miesu apņem siltums?
Miegs bija salds un varen ciets.
Par velti aukstais ūdens liets!
Nu, sajutis, ka striķi trūkst,
Pa bodēm sāku cilpot,
Lai sameklētu tējkannu,
Kas vāroties sāk svilpot.
Pusstundu agrāk piecēlies,
Es dedzu zilo liesmu
Un apgūlos. Gan dzirdēšu
To varen spalgo dziesmu!
Bet velti pazaudēts bij laiks, —
Es pamodos, kad beidzās tvaiks.
No daudzām vietām ārā mests
Kā hronisks miegamice,
Es sāku dzīvi pārdomāt:
Vai vērts vairs laimei ticēt?
Jūs domājat, es nolēmu
Lēkt Daugavā pār margām?
Nē, iestājos par naktssargu.
Kas tas par jauku darbu!
Nu, dienā guļot, mierīgs prāts,
Bet snaudiens naktī — apmaksāts.
Plus prēmija. (Ja klusi krāc.)