Grava griesti, sienas gāzās,
Tā kā zeme vajā vāzās,
Tā kā zibens blakus spēra,
Tā kā strāva mani ķēra.
Kauca, auroja un spiedza,
Likās, tūkstoš veprus žmiedza,
Tūkstoš suņiem astes grieza,
Akmeņus pret stikliem blieza …
Ausis aizspiedis ar rokām,
Gaidīju, kad gals būs mokām.
Kaimiņš biksta man un smejas:
— Koncerts beidzies, sāksies dejas!
mantkārības sekas
i Meklēdami lielo zivi,
Klīda blitkotāji divi.
Abi bija skurbulī,
Aizgāja pa burbuli.
Kastes noslīka un vergas.
Tagad ūdens smird pec jerga
Tā, lūk, mantkārības pēc
Vēl viens ezers saindēts.