Pa Vecrīgu skrien tante Līna,
Kas rindās visu dabūt prot,
Un, pēkšņi apstājusies, brīnās:
— Apžēliņ, ko te tādu dod? —
Mudž vārtu rūmē milzīgs pūlis,
Dažs nosalis jau zils un trīc,
Un dažam pircējam tāds mūlis,
Kā detektīvos aprakstīts.
Sāk tante prašņāt: — Kas par preci?
Vai zirnīši? Vai ribiņas? —
Bet mēms kā kaps ir katrs vecis,
Tik acīm nikni zibina.
Viss tantei skaidrs mirklī vienā,
Ar abām nāsīm viņa jūt:
Ja vīri stāv kā akmens siena,
Te vajag kaut kam labam būt!
Tie, kas jau preci dabūjuši,
Kā sazvērnieki projām šmauc,
Bet palicēji čukstas klusi:
— Vai mums kas tiks? Vai ir vēl daudz?
Trīs stundas, pat varbūt ka piecas
Ma| tanti tā kā dzirnu rats …
Te dīvains tips pie auss tai liecas,
Tūkst bārdas saros zila acs.
— Cik bērsim? — tante sadzird vārdus.
— Ko tādu? Ko te īsti dod?
— Ak dievs, tos pašus baltos tārpus!
Beidz muļķoties un vāvuļot! —
Jūt tante — validols ir jādzer —
Un rokassomu vajā ver.
Bet vecais saprot, ka ir jāber,
Un tantes somā tārpus ber.
Ņudz tādi mazi, balti, .ņipri,
Pa somu tā kā traki iet
Un ož pēc sprāgoņas tik stipri —
Nudien ir jātur deguns ciet!
Rauj tante somu, cik tik spēka,
No atvēziena nošvīkst gaiss,
Kas tuvāk stāv, tie mūk no grēka,
Bet vecais nogāžas kā maiss.
Vēl šodien Līna somu ošņā,
To verot, viņai rokas trīs.
Šur tur pa tārpiņam vēl ložņā,
Kas viņus visus izlasīs!