Čigāns Ādams govis gana,
Dziesmu dungo basā:
— Skaista dzimtā zeme mana,
Džimbai rūdi rasā! —
Saules brilles, pīckā rokā,
Tranzistors pie sāniem …
— Nu, — es prasu, — kā tev
Kā tev iet ar plāniem?
— Fermā tagad tādi plāni,
Ka jedritvai micīt!
Drīz būs jāieskrūvē krāni
Govij katrā cicī.
Vistas kā no lielgabala
Olas ārā bliezīs,
Cūkai dos no viena gala,
Otru galu griezīs.
Agrāk ļaudis bija tievi,
Dažs no bada pampa.
Tagad visi, ak vai dieviņ,
Tik tai māgā stampā.
Ed un ēd, un vēl nav gana,
Sviestu, gaļu prasa.
Tad nu raujas ferma mana,
Džimbai rūdi rasā! —
Ādams, vienreiz muldēt sācis,
Nevar beigt, kā rādās:
— Vai tu zini, kādēļ acis
Govij skumjas tādas?
Nabadzīte neredz bulli,
Kauču gaidīt gaida.
Visi tikai slauc kā dulli,
Tik tos pupus spaida!
Var jau kapeiciņu savu
Gūt ar darbu čaklu. —
Ādams dēlam pirkšot «Javu».
- Ka tik nelauž kaklu.
Jauniem visi ceļi brīvi,
«Dod!» un «dod!» tik klaigā.
Cel tu viņam gaišo dzīvi,
Pats bez biksēm sta[gā.
Tad nu raujos es pēc fraka.
Aiziet viss kā akā.
Sieva katru rītu saka:
«Pamaz naudas makā!»
«Tu man dārgāka par zeltu!»
Es šai dodu druku.
«Ja es tevi gaisā celtu,
Būtu beigts ar bruku!» —
Tā, lūk, dzīvo vecais Ādams,
Dziesmu dūkdams basā,
Garo pīcku plīkšķinādams, —
Džimbai rūdi rasā!
kādēļ mānīties?
Cik bieži mums ar skābu dūšu
Ir nācies gaidīt. Ko lai sāk?
Uz durvīm uzrakstīts: «Drīz būšu!» —
Bet pārdevēja neatnāk.
Un sazin nu, kad viņa būs?
Cik ilgi ilgviļņi tai žūs?
Tu vari taisīt trādi rīdi
Un dusmās ārdīties kā zvērs.
Ja rakstīts: «Izgāju uz brīdi», —
Tad darbnīcu vairs neatvērs.
Bet, sagādnieks kad cilā glāzi,
Stāv zīme: «Aizgāju uz bāzi».
Kādēļ jums ļaudis maldināt?
Nu rakstiet: «Aizgāju tāpat».
Vai arī, saņēmuši dūšu: «Kādreiz būšu!»