Teofils Janovičs Tupurāpa
Ir nopietns vadītājs, nevis pļāpa.
Viņš pats savā kantorī neprāto daudz,
Bet visu, it visu saskaņot brauc:
Kad vistām uz laktas ir jāiet pie miera?
Cik caurumiem jābūt ir Holandes sierā?
Vai, ejot uz darbu un bučojot sievu,
Tai jāsaka mīļi «atā» vai «ardievu»?
Kam deguns kā vējrādis allaž ir jūtīgs,
Tam pareizu nostāju ieņemt nav grūti.
Un Janovičs parāda lieliskas spējas:
Ja priekšnieki smejas, tad Janovičs smejas.
Ja priekšnieki raud, viņam acīs ir rasa.
Ja priekšniekiem niez, arī Janovičs kasās.
Kad reiz savu darbīgo dzīvi viņš beigs,
Viņš klausuli nocels un sērīgi teiks:
— Es pūlētos vēl, bet tie spēki par knapiem
Vai atļausit nomirt un doties uz kapiem? —
Un klausule kritīs, un atskanēs «kliks»,
Un kolēģi zārkā to četrrāpus liks.