(Mūsdienu variants)
Aijā, žūžū, lāča bērni, .
Pekainām kājiņām!
Tēvs aizgāja haltūrēt,
Māte bodes revidēt.
Tēvs pārnāca dziedādams,
Aijā, žūžū, nu ir prieks:
Vienā ķepā medus burka,
Otrā ķepā desmitnieks.
Lāču māte vīru pēta:
— Tu man, vecais, šodien greizs!
— Bija, rnammiņ, tāda lieta,
Gadījās viens kreisais reiss.
Es no meža ba]ķus vedu,
Bites saka: «Šofer, klau,
Aizrauj mums uz tirgu medu!
Saldais ir, bet sīvā nav.»
Kas tad man, es spiežu gāzi,
Kannas līdz, un bites līdz …
Ierāvām pa kādai glāzei,
Viss kad bija padarīts …
Kā es viņas mājās vedu,
To vairs neatceros es.
Strunts par bitēm, ka tik medus!
Ēdiet, mani pekainīši,
Ēdiet, kamēr tētis nes!