Es iesakos tik sen,
. . . kad vilka bērns bija mans brālis,
kad asfalta četrstūrī iežogotā liepiņa
teicās esam mana māsa.
Vini visi ir aizgājuši katrs par sevi.
Aiz zooloģiskam restem zooloģiskā dārzā
vilcēns skatās man garām . . .
(No P. Zirnīša krājuma «Noktirne un
gaiĻa dziesma»)
Nevajag bēdāt, Pēteri
Nebrīvē vilki sēri.
Lai viņi lūr tev garāM, —
Ir arī citi zvēri.
Staigā pa zoodārzu
Pegazam tuvais rada.
Visiem viņš māj ar ausīm,
Bērnus kad apkārt vadā.
Kūleņo, lec un smejas
Brāļi ar astēm garam.
Ieskaties viņu sejās,
Nepaej būrim garām!
Redzēsi kā pa sapņiem:
Pagātne allaž blakām.
Sveicienus laipni atņem,
Ieklausies, ko tie sakal
Vistai kad garām gāji,
Dzirdēju pats es pirmīt,
Kā viņa teica cāļiem:
— Tas ir tas dzejnieks Zirnītsl
Un, ja būs reibums acīs,
Nenesīs kājas tāli,
Liepiņa laipni sacīs:
— Turies pie manis, brāli!