Kad dzīve nodzīvota pusē,
* Tad tikai īsti redzams tiek,
Cik jauks tāds brīdis, kad spēj klusēt.
Kaut prāts jau vārdus virknē liek.
. . . Bet iegrimt klusēšanas splīnā
Nemūžam negribētu es.
Jānis Liepiņš («Klusēšana»)
Sen esmu nozvērējies klusēt
Un skaudis tos, kas klusēt māk.
Kaut dzīve nodzīvota pusē,
Bet runājamais nāk un nāk!
Ja kādu miesas kaiti manu,
Ir klistīrs, plāksteris un jods.
Bet kādēj gan pret runāšanu
Nav antimuldīns izgudrots?
Es, protams, nedzertu to pakām,
Lai mēmums neuznāk jau rīt.
Sis tas man tomēr ir vēl sakāms,
Un jums to nāksies uzklausīt!