Es citiem k|ūstu par tādu kā lietuvēnu:
melis — lēlis, dujķīgs — mn|ķīgs,
cienīgs — vienīgs;
mani rausta, tausta, slavē un kausta;
vai daru,
vai varu,
vai spēju,
vai tikai eksistēju?
Viktors Līuzemnieks
(«Mani apšaubu»)
Var apšaubīt zeltu,
Ja neredz provi.
Ja tesmeni neredz,
Var apšaubīt govi.
Un žāvētu desu,
Ja nejūt smaku.
Bet apšaubīt Viktoru —
Tas jau par traku!
Lai viņš nav vienīgs,
Bet cienīgs
Lasāmā sagādnieks
Visiem, kam nenāk miegs.
Muļķīgi raustīt, kaustīt, taustīt
Un izjautāt, kas viņš tāds.
Jau trešais dzejoļu krājums
Viktoram nodrukāts!
«… Kaut ko es nesaprotu
(es daudz ko nesaprotu),
Ja pilnu vaļu dotu,
Tāpat es nesaprastu …»
Saka atklāti dzejnieks,
Nesdams pravieša nastu.
Un vai tad jums ar to nav gana,
Ka beidzot pats viņš atzīt spiests:
«Tik vēlu pienāk saprašana,
Ka laiks bij bezjēdzīgi šķiests.»
Kādēļ jūs viņu tirdāt?
Kādēļ jūs viņu sirdāt,
Apšaubāt viņa eksistenci,
Kairināt viņa vājumu?
Vai gribat vēl vienu krājumu?