To zemi, kurā aug_
mans galvenais kāposts . . .
… to zemi es nēsāju sevī. . .
Tāpēc, ja es sevī nošauju
galveno trako suni,
es publiski nošauju
savu nemācēšanu
tam palīdzēt.
Manas galvenās zemes lopkautuvēs
kauj galvenās ālavas,
bet valsts svētki ir
katra galvena teliņa dzimšana . . .
Ojārs Vācietis
(«Tā zeme»)
Kad dzejā man parastie kāposti
Ar galvenajiem sāk jaukties,
Es jūtu, ka jādara galvenais,
Ja gribu par drosmīgu saukties.
Es galveno suni nošauju
Un patriecu negalvenos.
Tad, satvēris galveno tuteni,
Pēc galvenās ālavas dzenos.
Bet teļi, kas dzimšanas dienu svin,
Izbailēs mauro kā dulli,
Jo domā, ka gribu es noslaktēt
Galveno liellopu — bulli.
Nu, bullim gan ceju es griezīšu,
Nav joks ar šo ragaino brāli.
Bet citiem ar kāpostu bliezīšu,
Ar galveno rutku vai kāli.