77777.fb2
Par Zvaigžņu ielas zēniem,
Par Dzegužkalna zēniem
Mums pavēstījis Aleksandrs Caks.
Cik slaids tiem bijis spļāviens,
Cik trāpīgs bijis šāviens
Un kāds uz meičām viiiiein bijis nags!
Skrien raķetes pret sauli,
Trūd iebrucēju kauli,
Un tranzistori džeza ritmus tver…
Skan bērnu smieklos skola,
Bet skvēriņā uz sola
Trīs vecie streiki kortelīti dzer.
Laiks pārāk bieži mainās,
Sūrst večiem vecās vainas
Un Perekopa smiltis acis kož …
Ar meitenīgiem matiem
Un bikšu galiem platiem
Tiem garām jaunie Rīgas čaļi jož.
Rūc veči: — Baigie spoki!
— Gan viņiem ieliks kloķi,
Kad staršina uz apmācībām dzīs.
— Bet, galu galā sakot,
Kas jauns, tam gribas trakot.
Vai labāki mēs bijām visi trīs! —
Un smaida vecie zēni,
Pa parku ejot lēni,
Par Anniņu no Ķemermiesta dzied.
Tā dziesma šķiet mums sena
Un reti prātā ienāk,
Bet viņiem tā vēl vakardiena šķiet.
Kas mīl šo zemi kvēli,
Tam izaug braši dēli,
Un mazdēliem gan ķēriens būs, gan nags
Kā Ciekurkalna zēniem,
Kā Solitūdes zēniem,
Par kuru gaitām pavēstījis Caks.