Sēžu pie mūžības māsas, uguns.
Ar kartupeli rokā . . .
. . . Atnāk un aiziet dzīvīte
Pa vienu maisu.
Nebūtu es tā iejūgusies . . .
Nebūtu es tā izsmēlusies . . .
Nebūtu es tā uzskrūvēta . . .
Ārija Etksne
(No krājuma «Līdz saulei aizdomāt»)
Dzeju rakstu, zupu maisu,
Dzīve aiziet kā pa maisu
Viss, karu jābūt, ir jau bijis,
Viss, kam jāizlīst, ir lijis,
It neko vairs nevar atrast,
It neko vairs nevar saprast.
Pogas beru klāt pie zupas,
Un pie svārkiem šuju pupas.
Vīrs ar dēlu mani pēta:
— Ko tu tāda uzskrūvēta? —
Tad es viņiem lieku trūkties:
— Laiks man vienreiz vaļā jūgties!
Esmu izsmēlusies sausa,
Vai šai mājā kāds man klausa?
Man ir jādomā par sauli,
Nevis jācērt zupas kauli.
Ja tik gudri jūs un braši,
Vāriet paši, lāpiet paši!