Reiz pārvaldei, kas zvēru strīdus pēta,
Bij gara bēdu ziņa adresēta.
Par Vilku tika minēti tur fakti,
Ka zaķēnus viņš biedējot pa naktīm,
Ka garausis kāds lēcis — tapu tipu …
Un Vilks tam tikko nenokodis ļipu,
Bet viņa sievai saplosījis ausi.
Un beigās bija teikts:
«Cik ilgi ļausim
Alēs Vilkam nesodītam
Darīt tādus jokus?
Laiks viņu pārmācīt
Ar bisi vai ar koku!»
Nu priekšnieks Āpsis, ziņu izlasījis,
Liek pārbaudīt:
Vai tā tas tiešām bijis?
Šo vēstuli ņem darbiniece Vārna
Un, ielikusi portfelī — zem spārna,
Skrien ne pie tiem, kas cietuši bez gala,
Kas zin par Vilka darbiem liecināt,
Bet gan pie Vilka, tieši viņa alā,
Un saka: — Mijais, atzīsties labprāt —
Vai tev par savu rīcību nav kauns?
Vai tiešām tu pret garaušiem tik jauns?
— Tie meli! — atrūc Vilks.
— Es zaķus neaiztieku.
Un zvērēdams pie sirds sev ķepu lieku,
Ka pārtieku no aitiņām un vistām.
Jūs neticiet šim Zaķim, šantažistam!
— Nu, piedod, — saka Vārna balsī mai(
— Es laidīšos, bet tu, draugs, vesels staigā.
IJn tā šī lieta «nokārtota» tika.
To arhīvā pie tūkstoš citām lika.
Bet nesen ziņas nākušas ir klaja,
Ka zaķus Vilks vēl nežēlīgāk vajā,
Un viņa kauciens sadzirdanis pa jūdzi:
— Es parādīšu jums, kā mani sūdzēt! —
Te morāli nav grūti secināt:
Ir iestādes zem ministriju spārna,
Kas sūdzības vēl pārbauda tāpat
Kā dumjā Vārna.