77777.fb2
Lazdu liecu, riekstu rāvu,
Zari brakšķ, un lapas švīkst.
Jaunu meitenīti skāvu:
— Teic — vai tevi skūpstīt drīkst?
Lazda meta garu ēnu,
Bija tuvu saules riets.
— Kas par bezkaunīgu zēnu! —
Meiča sašutusi kliedz.
Es no kauna stipri sarku,
Vēlāk kļuvu bāls kā krīts.
Laidos skriet uz linu mārku,
Dziļa izmisuma dzīts.
Pēkšņi sirds man pavēl stāties —
Meičas balss tik žēli skan:
— Ja tu domā slīcināties,
Atdod savus riekstus man!