Viļņo melodija liega ….
Ņuksi nevaldzina tā.
Sieva krāc jau saldā miegā,
Viņš vēl ilgi nomodā.
Kloķus groza, pogas spaida …
Ko viņš meklē? Ko viņš gaida?
Klusu! Nu ir gaidām gals:
«ŠI ir Amerikas balss!…»
Ņuksis ausi spiež pie kastes.
Liekas, it kā būtu kāds
Sunim uzminis uz astes —
Kauc un rīstās aparāts.
Ko tik nepierunā balss:
«Drīz būs komunismam gals,
Vecie laiki griezīsies,
Gaidiet! Lai jūs sargā dies!…»
Lej un lej un neapstājas …
Ņuksim prāti reibst un mulst,
Līdz viņš gari nožāvājas
Un pie sievas sāniem gulst.
Nu tik sākas dieva zīmes!
Snaudiens Ņuksim plakstus līmē,
Bet pie durvīm — bum, bum, bum!
Kāds tās slēdz un vaļā stumj.
Mājas saimnieks smaida plati.
— Tu par rubli dzīvo, žmogs!
Turpmāk maksa — desmit lati.
— Nav man latu, tur_ tas joks …
— Nu, ja nav, tad vācies ratāl —
Saimnieks bargi dūres krata,
Izmet mantas, izmet sievu,
Izmet pašu, un — ar dievu!
Ņuksis skrien uz darba vietu,
Darba vietā vārti ciet.
— Kāpēc nelaiž? Kas par lietu?
— Lūdzu, citreiz pienāciet.
Pašreiz nākas mums, vai zināt,
Ražošanu sašaurināt,
Produkcijai noiets slikts,
Darba rokas nav kur likt. —
Ņuksis, dusmās raucis seju,
Abas plaukstas dūrēs spiež,
Skrien uz izpildkomiteju:
— Kas te rīkojas un spriež?
Kāpēc dzīvokli man ņem?
Kāpēc darbā nepieņem?
— Ko jūs gribat? — brīnās balss,
— Komunismam taču gals,
Vecie laiki griezušies.
— Nu tad — lai jūs sargā dies! —
Ņuksis grābj un sit, un rauj…
Pēkšņi kāds tam satver rokas,
Zveļ. Bet Ņuksis kož un lokās …
— Ko tu ārdies! — sieva bļauj,
— Saklausījies dullu runu,
Nezin, diena ir vai nakts! —
Ņuksis tausta pierē punu …
Tiešām nepatīkams fakts.