Ai, sievietes, bez jums mums klātos grūtil
Mēs staigātu nedz mazgāti, nedz skūti,
Mēs nepazītu mīlestības valgu
Un nezinātu, kam lai atdod algu.
Kas modinātu rītos mūs no čučas?
Kas dāvātu tās mīļās, saldās bučas?
Kas atģērbtu, kas noautu mums kājas,
Kad kunga dūšā atgriežamies mājās?
Ne velti mēs jūs cildinām arvienu.
Pat piešķīrām jums svētkos brīvu dienu
Un trolejbusos vietu dodam aši,
Lai paspētu vēl laukā izlēkt paši.
Ik vēlēšanos jums no acīm lasām.
Tik četrus rubļus retu reizi prasām.
Un jūs vēl pašas aizskrienat pēc alus,
Lai mēs no rīta neatdotu galus.
Tā ir, ja dzīves statistiku paņem:
Kas mīl, tas atdod vairāk nekā saņem!