Sķiet, pierādījums gluži lieks,
Ka Bebris teicams amatnieks.
Viņš kokus gāž un baļķus griež,
Velk upē, lai tie dambi stutē,
Lai nav reiz trūkums jāpiecieš
Un jādzīvo no rokas mutē.
Viņš viens ar darbiem galā tiek,
Paretam sievu pasauc talkā,
Jo, būdams krietns amatnieks,
Viņš savu vārdu godam valkā.
Bet priekšnieks Āpsis pēkšņi lemj,
Ka Bebra darbs ir jānostāda
Uz zinātniskiem pamatiem
(Jo visur pašreiz mode tāda).
Un, lūk, jau docents Tītars te
Ar skaitļojamo aparātu
Un normētāja Dzeguze,
Kas izkūkojusi jau prātu.
Klāt Zvirbulis. (Viņš datus vāc,
Lai kļūtu bebr. zin. kandidāts.)
Iet Bebris sevis pēc vai cirst,
Šie hronometrus spiež un vēro:
Cik reizes ūdenī viņš nirst,
Kā ceļu šurpu turpu mēro.
Tiek fiksēts kokā cirstais robs
Un darbs, ko veicis katrs zobs.
Drīz rodas «BEBRPĒTINSTITOTS»,
Un «zinātnieki» laurus plūc:
Jau Tītars jaunā «Volgā» brauc,
Ceļ Dzeguze sev lepnu villu,
Pat Zvirbulis sāk pelnīt daudz
Un allaž piesit māgu pilnu.
Tā darba pētniecība zeļ…
Bet Bebris viens to dambi ceļ.